ANATOLS IMERMANIS - VIESNĪCAS HOLIVUDA RĒGI

— Tikai pēc jums, — Mūns teica. — Es esmu džentl­menis.

— Kā redzu, jūs vēl nesaprotat, cik nopietnā situācijā esat iekļuvis sakarā ar svešo pasi un visu jūsu vieglprā­tīgo spēlīti, — ģenerālis līdzjūtīgi sacīja. — Tādā gadījumā nāksies nodemonstrēt uzskates līdzekļus. — Viņš pamāja vienam no saviem padotajiem. — Ievest!

Pēc mirkļa durvis atvērās. Četri apbruņoti sargi ieveda Deiliju. Rokas tam atradās aiz muguras.

— Pateicos! — Mūnu nebija tik viegli iebiedēt. — Šis uzskates līdzeklis man jau daudzus gadus acu priekšā.

Ģenerālis atbildes vietā pagriezās pret Deiliju.

— Jautāju pēdējo reizi — kāds ir jūsu īstais uzvārds?

— Hjū Brauns! — Deilijs, kam nebija ne jausmas par nupat notikušo sarunu, paraustīja plecus.

— Ierakstiet pratināšanas protokolā! — pulkvedis Ba- roha-i-Pinoss pavēlēja vienam no saviem policistiem. Tas drudžainā steigā izrāva no kabatas formulāru un sāka pierakstīt.

— Ko nozīmē šī komēdija? — Mūns saskaitās. — Jūs tikko paziņojāt, ka jums viss zināms, vai ne tā? — viņš griezās pie ģenerāļa. — Mūsu sarunai ir liecinieki.

— Jūsu liecinieki? — ģenerālis pasmīnēja.

— Un kas tie tādi, pēc jūsu domām? — Mūns ar žestu norādīja uz klātesošajiem.

— Tie ir mani liecinieki! Skaidrs? — Un ģenerālis mie­rīgi pagriezās pret protokolētāju. — Ierakstiet protokolā! «Es, brigādes ģenerālis Džeremijs A. Debldejs, izmeklē­dams apstākļus, kādos noslepkavots majors Ralfs Melbričs, īstenībā slepenās daļas darbinieks pulkvedis Ralfs K. Lait- ness-Sībotoms, nācu pie slēdziena, ka nepazīstamais, kas uzturas Panotarosā ar Hjū Brauna pasi, jau pirms tam turēts aizdomās…»

— Pietiek! — Mūns uzkliedza. — Deilij, sūtiet viņus pie joda!

— Labprāt! — Deilijs jautri atsaucās. — Bet diemžēl nav iespējams, — viņš pagriezās pret Mūnu un parādīja roku dzelžus. — Šie velni pa īstam ķērušies pie lietas! Goda vārds, nesaprotu, ko mēs viņiem izjaucām. Manuprāt, te ož pēc kaut kā stiprāka nekā ūdeņraža bumbas …

— Muti ciet! — pulkvedis viņam uzbļāva.

— Tiešām labāk klusējiet, — Mūns pēkšņi kļuva gluži miermīlīgs. — Paklausīsimies, kādu apsūdzību pret jums izvirza.

— Varu informēt, — Deilijs pamirkšķināja. — Šifrs iekritis jūrā netālu no apakšpulkveža Hogerta lidmašīnas avārijas vietas. Zvejnieks Kamilo to izmakšķerēja un, bū­dams antifrankists, antiamerikānists un vispār komunists, nodeva man. Sākumā noglabāju šifrū slēpnī marķīza pilī, bet vēlāk aizsūtīju ar zemūdeni…

— Atļaujiet mazu papildinājumu jūsu ironiskajam stās­tījumam — lietišķos pierādījumus, — ģenerālis viņu ap­rāva. — Pils neapdzīvotajā daļā uzieti jūsu kurpju nospie­dumi, kas aizved pie slēpņa. Jūsu istabā pilī atrasta ceļa soma ar dubultdibenu, bet tajā — priekšmeti, kādus pa­rasti lieto izlūki. Zvejnieka Kamilo Verarosas motorlaivas kajītē arī atrasti jūsu pirkstu nospiedumi. Šajā kajītē atra­dās grīdā iemontēts raidītājs, ar kura palīdzību Kamilo Verarosa izdarīja šifrētas pārraides. Šorīt kārtējā sakaru seansa laikā viņu izdevās nopeilēt.

— Kamilo apcietināts? — Mūnam tas bija jaunums.

— Jā. Un tagad lūgšu nepārtraukt mani, — ģenerālis mierīgi turpināja diktēt: — … turēts aizdomās, ka ar spe­ciālu kurjeru nodevis slepeno šifru ārzemju valstij, no­galinājis pulkvedi Laitnesu-Sībotomu, kas bija to izseko­jis … Lūdzu, pulkvedi, — viņš ar parasto laipnību griezās pie tā, — vai jums nebūtu ko piebilst no savas puses?

— Nevajag, — Mūns teica. — Jums tiešām ir nags uz sazvērestībām, ģenerāli. Ne jau velti jūs saņēmāt šo pos­teni pēc jūsu priekšteča neveiksmīgās misijas.

— Pateicos par komplimentu, — ģenerālis augstprātīgi pasmaidīja.

— Sakiet — vai jūs gadījumā toreiz nepiepalīdzējāt zi­nāmās Āzijas valsts revolucionāriem? — Mūns aukstasi­nīgi turpināja. — Man kāds grafologs nesen stāstīja, ka raksturu varot noteikt arī pēc viltota paraksta.

Ģenerālis klusēja. Šo klusēšanu varēja iztulkot dažādi.

— Nu labi, — Mūns apsēdās ērtāk. — Lai pagātne pa­liek pagātnē. Kurš no mums ir bez grēka? Visiem zināms, ka karjeras kāpnes sastāv no mūsu priekšteču lauztajiem mugurkauliem. Bet baidos, ka šoreiz jūs kalposiet par pa­kāpienu kādam citam. Jūsu komēdija, ģenerāli, diezgan teicami inscenēta, bet jau Šekspīrs teicis: «Smejas tas, kas smejas pēdējais.» Varu iztēloties, kādi smiekli sacelsies, kad jūs mēģināsiet pastāstīt savu pasaciņu par neesošo šifru, kas kalpoja kā aizsegs radioaktīvo šķembu meklē­šanai.

— Zināt ko, — ģenerālis sakoda zobus. — Kas attiecas uz inscenējumiem, tad tur man tiešām ir nags. Jūs to droši vien esat izjutis uz savas ādas. Un tomēr reizēm biju ar jums pat pārāk atklāts, — ģenerālis runāja ļoti klusu. — Piemēram, attiecībā uz šifru. Tas tiešām ir pazudis. Lid­mašīnas komandieris pastāvīgi nēsā to kaklā pakārtā ādas futrālī. Metāla važiņa ir nepārraujama. Tāpēc kods var iet zudumā vienā vienīgā gadījumā — kad pienāk pavēle par atomtriecienu un komandieris nodod kodu komandas locekļiem tās atšifrēšanai…

— Nu redziet, ģenerāli, jūs runājat pats sev pretim.

— Jums tā liekas? Tad klausieties — dažas minūtes pirms katastrofas šāda pavēle tiešām tika saņemta. Radara apkalpe Grenlandes bāzē Tulā bija noturējusi mēness re­frakciju par masveida krievu uzlidojumu. Tur nav ko brī­nīties — tāda bāze ir kaut kas starp cietuma viennīcu un trako māju. Visas atomlidmašīnas bija paceltas gaisā. Laimīgā kārtā pēdējā brīdī tomēr pamanīja kļūdu… Šifrs patiešām pastāv, tas patiešām ārkārtīgi slepens. Un, ja ne­izdosies to atrast, mani, protams, nomainīs.

— Daudz vienkāršāk būtu mainīt šifru.

— Tas jau darīts. Bet, atrodot veco, būs daudz vieglāk dešifrēt jauno.

— Labi! — Mūns, kas visu šo laiku bija sēdējis, izslē­jās visā augumā. — Tādā gadījumā esmu gatavs atzīties] ka zinu, kur ir šifrs. Jūs to saņemsiet, tikko būsiet izpil­dījis manas prasības. Pieprasu nekavējoties atbrīvot Dei- liju un dot man pilnīgu rīcības brīvību!

Kaut kas Mūna tonī piespieda ģenerāli noticēt. Kādu minūti viņš stāvēja pilnīgi nekustīgi, tad nokomandēja:

— Visiem iziet! — Balsī ieskanējās metāls. — Jums arī! — Pēdējie vārdi attiecās uz Deiliju.

Viens no sargiem ar automāta stobru pabīdīja Deiliju uz durvju pusi. Deilijs mazliet pagriezās un ar tikko ma­nāmu plecu kustību atgrūda sargus. Tad uzrunāja ģenerāli:

— Jūs esat pārāk augstās domās attiecībā uz sevi, ja ticat, ka jūsu sabiedrība sagādā man prieku. Drīzāk pacie­tīšu šos roku dzelžus nekā jūs.

— Ļoti nožēloju! — ģenerālis deva zīmi sargiem. — Bai­dos, ka jums nav izvēles! Nāksies paciest abus.

Deilijs paraustīja plecus un, automātistu ciešā lokā ielenkts, izgāja no istabas.

— Ceru, ka vismaz man atjauts palikt savā istabā, — pasmīnēja Mūns, kuram jau draudīgi tuvojās viens no civilajiem gvardiem.

— Pagaidām jā, — ģenerālis Debldejs pagriezās uz iešanu.

Pie durvīm kā multiplikācijas filmā figūras vispirms sa- lipa kamolā, bet pēc tam, neredzamas rokas izrautas, pa­zuda. Durvis aizcirtās, istaba bija tukša.

Mūns devās uz vannas istabu. Lai kāds būtu ģenerāļa nākamais gājiens, nomazgāties dušā nenāks par ļaunu. Mūns ilgi stāvēja zem remdenās strūklas, noskalodams šā- rīta lietuvēnu. Pēc tam atgrieza vannas krānu, iebēra skuju ekstraktu un iegūlās zaļajā ūdenī. Par to, kas norisinājās pirms dažām minūtēm, negribējās domāt. Viņš neaizrāvās ar šahu. Raksta, ka īsts šahists, pirms atjauno pārtraukto partiju, neēd, neguļ, pat nepieskaras šaha dēlim. Toties miljoniem reižu pārcilā visus iespējamos gājienus — gan savējos, gan pretinieka variantus. Taču Mūns daudz vai­rāk par intelektuālo šahu cienīja pavecu pensionāru iemī­ļoto nodarbošanos — krustvārdu mīklu risināšanu. Zaļga­nais ūdens apbrīnojami nomierināja un veicināja domā­šanu.