ANATOLS IMERMANIS - VIESNĪCAS HOLIVUDA RĒGI

— Majors? Tas ir neticami! Viņš… — ģenerālis neiz­runāja līdz galam. Bez vajadzības uzšķīla uguni un tuvi­nāja liesmu degošajai cigaretei. Uguns nosvilināja to gan­drīz pilnīgi. Ģenerāļa zobos palika tikai īss galiņš.

— Jā, — Mūns ar baudu ievilka cigāra dūmus. Viņš tagad pirmo reizi īsti atpūtās pēc pēdējo stundu mežonīgā sasprindzinājuma. Atpūtās, izdalīdams nežēlīgus sitienus, no kuriem ģenerāli nevarēja pasargāt ne bumbvedēji, ne slepenie aģenti. — Viņš pielietoja jūsu metodes — gan stāstot, ka Šrīveri 19. martā dienas pirmo pusi pavadījuši Melnajā alā, gan tad, kad, pamatojoties uz Šrīveru vār­diem, meklēja tur otro sašķīdušo bumbu. Bet arī jūs nebi­jāt pārāk ieinteresēts atklāt patiesību. Melnā ala jūs pilnīgi apmierināja — to varēja efektīvi pasniegt žurnālistiem kopā ar kokteiļiem un sulām … Majors Melbričs prata glabāt noslēpumus. Šai mākslā viņš ticis apmācīts gadu desmitiem. Majors bija dzīva mašīna noslēpumu sargā­šanai — šis ārēji bargais un disciplinētais karavīrs ar taisno matu celiņu. Viņš atgrieztos kopā ar jums uz Vašingtonu, paziņotu, kur nākas, par jūsu uzvedību, bet pēc tam paņemtu atvaļinājumu, lai pavadītu to zilās

Vidusjūras krastā Panotarosā. Viņš sauļotos tāpat kā visi un kopā ar citiem tūristiem nogaršotu Ernando krodziņā eksotiskos spāņu ēdienus, vakaros, balkonā sēdēdams, jūsmotu par lieliskajiem rietiem. Bet naktīs slepus pār­nestu uz savu istabu zeltu un dārgakmeņus dienesta če­modānā ar dubultdibenu …

— Zināt ko, mister Mūn, es patiešām apbrīnoju viņu. Būt ļoti bagātam cilvēkam tomēr izdevīgāk nekā būt ģene­rālim vai izcilas rūpniecības firmas prezidentam.

— Par laimi, viņš tāds nekļuva.

— Jūsu dēļ.

— Ne tikai, bet zināmu lomu es tiešām spēlēju. Daži mani neuzmanīgie izteicieni un mājieni ļāva majoram sa­prast, ka es varu visai drīz atklāt viņa noslēpumu. Tādēļ majors pasteidzās. Vadīdams šķembu meklējumus Melnajā alā, viņš bija uzgājis pazemes eju, kas zem jūras savienoja sauszemi ar salu. Norādījumus par tādu iespēju viņš bija smēlies grāmatā «Dienvidspānijas salas», kas atradās mar­ķīza Kastelmares bibliotēkā. Senlaicīgu piļu īpašnieki ielenkuma gadījumā gandrīz vienmēr nodrošinājās ar vai­rākiem paralēliem pazemes tuneļiem. Vienu tādu zemes­trīces pussagrautu eju bija uzgājuši Šrīveri. Otru izman­toja majors. Tāpat kā Šrīveri, viņš nokļuva Nēģeru alā, bet, tāpat kā viņi, bagātību vietā atrada nāvi… Padomā­jiet ģenerāli, kāds briesmīgs paradokss — majors Mel- bričs, kuru viņa tērps aizsargāja no vismodernākā, vis­varenākā ieroča, kas nonāvējis Šrīverus, krita no vis­senākā — primitīva zobena!

Ģenerālis, acīm redzot, gribēja kaut ko sacīt, bet nepa­guva. Durvis bez klauvējiena atsprāga, padre Antonio, neredzēdams ģenerāli, metās pie Mūna:

— Vai jūs esat licis apcietināt viņu? Es biju komisa­riātā, bet šie stulbeņi nekā nesaka… Pulkvedi aizveduši uz Malāgu . .. Sakiet — kas noticis ar manu nēģeri? — garīdznieks satvēra Mūnu aiz svārku atlokiem. — Viņš ir vienīgais cilvēks, kuram esmu pieķēries.

— Zinu — vienīgais, kas nevar jūs nodot. Bet es savu­kārt esmu ļoti pieķēries saviem svārkiem, tāpēc būšu jums pateicīgs, ja liksiet tiem mieru.

— Piedodiet, — garīdznieks, joprojām neievērodams ģenerāli, smagi iegāzās krēslā.

— Vai saņēmāt manu zīmīti? — Mūns vaicāja, nogludi­nādams atlokus.

— Saņēmu… Bet es jums jau sacīju, ka nēģeris pazu­dis… Sūtīju viņu ar kādu uzdevumu, bet viņš vairs neat­griezās …

— Ar kādu uzdevumu?

Padre Antonio neatbildēja, viņš aizgriezās un tikai ta­gad pamanīja ģenerāli.

— Ģenerāli, glābiet manu nēģeri!

— Pats par sevi saprotams, — ģenerālis pasmīnēja. — Esmu taču jūsu parādnieks par skaistajām rozēm. Tā­pēc apsolu, ka tad, kad viņu pakārs, jums būs iespēja noskatīties…

— Tad tas bijāt jūs? — Mūns ar interesi paskatījās ģe­nerālī.

— Jūs mani pienācīgi nenovērtējāt, mister Mūn. Manā arsenālā bez citiem ieročiem ir arī loģika. Nēģeris jums sekoja, Nēģeru alā viņš sajauca jūs ar majoru Melbriču. Jūs abi bijāt pretradiācijas tērpos, kuros visi cilvēki izska­tās vienādi.

— Viņš nevienu nav nogalinājis, zvēru pie dieva! — garīdznieks pacēla roku.

Pie durvīm pieklauvēja. Pavisam klusi — trīs reizes.

— Iekšā! — Mūns sauca.

Bet ciemiņš — tas bija Mūna vecais paziņa — tikai iebāza galvu spraugā un norūca:

— Ģenerāli, pienākusi paka!

Ģenerālis aši izgāja.

— Tātad jūs apgalvojat, ka viņš nevienu nav nogali­nājis? — Mūns pagriezās pret garīdznieku.

— Piektais bauslis skan: «Tev nebūs nokaut!» Cilvēka dzīvība manās acīs ir svēta.

— Bet viņš taču jūsu vainas dēļ bija pagāns un nezi­nāja šo bausli.

— Manam kalpam ir tikai viens bauslis — mana pavēle. Jūs pats zināt — sekošana bija vienīgi psiholoģiska ietek­mēšana.

— Vai tad es saku, ka jūs tieši pavēlējāt? Jūs esat uz­manīgs cilvēks, pieradis lietot ieroci, kas neatstāj pēdas. Bet apdomājiet, kā justos jūsu nēģeris, kuram, paldies die­vam, nav ne mazākās jēgas ne par atombumbām, ne radiā­ciju, ieraugot nepazīstamu zvēru briesmīgā brezenta ādā.

Visbiežāk nonāvē aiz bailēm … Ļaudīm ir bail, viņi meklē glābiņu nāvi nesošos ieročos, bailes pieaug vēl vairāk — un viņi nospiež gaili. Vai attiecīgu pogu.

— Lūdzu ciemos! — ģenerāļa ierašanās pārtrauca viņu sarunu.

— Gribat pacienāt mūs ar kokteili «Manhetenas pro­jekts»? — Mūns dzēlīgi apvaicājās.

— Tikai ar mazu pārsteigumu. Jūs, padre Antonio, tas sevišķi iepriecinās.

Ģenerālis ar pārspīlētu laipnību paņēma garīdznieku zem rokas, bet Mūns viņiem sekoja.

— Lūdzu apsēsties! — Ģenerālis teicami tēloja vies­mīlīgu namatēvu. Piegājis pie bāra, viņš sajauca kok­teili un ielēja skaistās glāzēs. — Man jāatvainojas, «Man­hetenas projekts» bija pulkveža Laitnesa-Sībotoma spe­cialitāte, mums vajadzēs godināt viņa piemiņu ar vien­kāršu «Manhetenu» … Saskandināsim, kungi! … Bet tagad parādīšu jums nelielu triku! — ģenerālis pārvilka pirkstu pār glāzes stiklu. Kristālam šķindot, savienojamās durvis atvērās. Tajās stāvēja nēģeris, ar galvu gandrīz sasnieg­dams durvju augšu. Salīdzinot ar viņu, abi slepenie, kas to apsargāja, izskat?jās kā rūķīši.

— Tad tā ir jūsu paka? Tā jau domāju, — Mūns pa­smīnēja.

— Kā redzat! — ģenerālis pašapmierināti smaidīja. — Ceru, ka pratīsiet novērtēt no jums patapināto efektu ar savienojamām durvīm? Bet tagad nākamais efekts, šo­reiz mans personīgais izgudrojums! — Ģenerālis otrreiz pieskārās ar pirkstu pie glāzes. Uz blakus istabas sliekšņa parādījās Mūna vecais paziņa. Rokās tas nesa brezenta pārvalku, no kura pilēja ūdens. Piegājis pie galda, viņš ar smīnu nolika to starp glāzēm.

— Lūk, ar šādu uzdevumu jūs bijāt sūtījis savu nēģeri, dārgo padre, — ģenerālis izvilka no pārvalka mitru zo­bena maksti ar zobenu. — Mani puiši tikko nenokavēja. Nēģeris bija jau paguvis iemest to jūrā. Nācās sūtīt ūdens­līdēju … Nu, vai esat apmierināts? — viņš ņirgādamies vaicāja garīdzniekam.

— Es pavēlēju to darīt, kad uzzināju par majoru Mel- briču! — padre Antonio kliedza. — Sapratu, ka aizdomas pirmām kārtām kritīs uz viņu … Bet viņš vispār nav bijis Nēģeru alā …