ANATOLS IMERMANIS - VIESNĪCAS HOLIVUDA RĒGI

— Vai nevar, mister Mūn, bez patētiskām_ atkāpēm?

— Es jau tuvojos prozaiskajām beigām… Ārprātīgais lidotājs iesēdās kadiljakā, viņš uz labu laimi braukāja pa Panotarosu, pa kalniem, pa akmeņu elli. Viņš meklēja ieeju katakombās, kur varētu noslēpties no radiācijas, bei­dzot, pēc tam kad mašīna iedrāzās klintī un tikko neno- vēlās bezdibenī, viņš nejauši atrada to, ko bija meklējis.

Ala, kurā viņš nokļuva, savienojās ar citām, dažas dienas viņš klīda pa tām, kamēr nokļuva Nēģeru alā. Tur viņš satika Melbriču. Lidotājs domāja, ka otrais ir krievs. Jūs pats sacījāt, ka antiradiācijas tērpā — ar nespodru lodziņu sejas vietā visi cilvēki izskatās vienādi briesmīgi. Zinā­dams, ka viņa bumbu sprādziena rezultātā Odesā gājuši bojā simtiem tūkstošu iedzīvotāju, zinādams, ka nav ko cerēt uz žēlastību, ārprātīgais, aizsargājot paša dzīvību, nogalināja majoru ar atrasto viduslaiku zobenu… Atliek tikai nosaukt šā lidotāja vārdu. Varbūt jūs to darīsiet, ģe­nerāli?

— Kas? — Likās, no desmit tūkstošiem cilvēcisko vārdu šis vienīgais saglabājies ģenerāļa atmiņā.

— Tad es pateikšu! Bumbvedēja B-52 Nr. 1337 otrais pilots bija vecākais leitnants Džons Šrīvers. Krītot viņš bija ievainojis roku. Uz mašīnas sēdekļa un stūres bija viņa asinis, ar māsu Džonam bijusi vienāda grupa … Ko jūs klusējat, ģenerāli? Prātojat, kā noslēpt, ka jau trešais Šrīveru ģimenes loceklis gājis bojā jūsu pārstāvētās stra­tēģijas vārdā?

— Ja tiešām prātoju, tad par bēdām, ko izjūt viņa tēvs … Jums jāzina, ka Džošua Šrīvers ir viens no maniem tuvākajiem draugiem. Par savu bijušo posteni «American Electronics» un pat par ģenerāļa uzplečiem man jāpateicas viņam! — ģenerāļa balsī bija daudz cilvēciska, varēja pat likties, ka pensneja zibošos stiklus iekšpusē apklājusi valga migla.

— Tātad no jūsu puses tas bija draudzīgs pakalpo­jums — slēpt no viņa patiesību, sakraujot šim nolūkam veselu kalnu viltus, netīrumu un nelietību? Jūs izmanto­jāt daktera Enkarno noslēpumu viltus diagnozei un nāves aktam, Evelīnas Rodžeras sakarus ar nēģeri, par kuriem jums bija zināms, — lai ar viņas palīdzību mānītu mani, Rozitas laulības un Ramirosa bailes — lai piespiestu tos piedalīties maskarādē, kur jūsu iebiedētajai Gvendolīnai tika piešķirta galvenā loma! Vai jūs bijāt padomājis par to, ka viņa ir jūsu drauga meita?

— Ir gadījumi, kad valsts intereses svarīgākas par drauga jūtām.

— To jūs esat spīdoši pierādījis. Valstij būtu jāuzceļ jums, vēl dzīvam esot, piemineklis ar uzrakstu «Izcilajam iluzionistam». Jums nevar liegt izdomas bagātību, sevišķi

pēc tam, kad parādījos es. Jau telegramma par kremāciju ar viltoto jūsu drauga Šrīvera parakstu bija īsts šedevrs. Biju aprēķinājis, ka, izmantojot telefonu un telegrāfu, būtu vajadzīga vesela diena, lai noorganizētu šo triku. Bet tele­gramma pienāca divas stundas pēc tam, kad jūs uzzinājāt par manu ierašanos. Lūk, ko jūs izmantojāt! — Mūns no­rādīja uz priekšā stāvošo telefonu. — Sevišķi slepeno tiešo vadu dienesta vajadzībām! Un cik veikli jūs gādājāt ap­stiprinājumu dažādām manām hipotēzēm, sākot ar dabisko botulīnu kā pierādījumu nelaimes gadījumam un beidzot ar dūrienu bundžā, kas apsūdzēja slepkavībā pilnīgi nevai­nīgo dakteri Enkarno-Valisteru un Braunu alias Gonzalesu, kas šai noziegumā arī nav vainīgs … Kā labā jūs īsti no­pūlējāties — valsts vai sava drauga Šrīvera labā?

— Tas bija gan valsts, gan viņa interesēs.

— Nē, jūs to darījāt, domādami par savu karjeru! Jūs lieliski apzinājāties, ka Šrīveru šausmīgajai nāvei nevel­tītu tikai divas trīs petitā saliktas rindiņas, kādas atzīmētu nezināmu ļautiņu bojā eju. Šoreiz pasaules prese un, pirmkārt, pati Amerika bazūnētu: «Mirdzošais ģindenis atnes nāvi miljonāra Šrīvera ģimenei!», «Universālveikalu karaļa apburošā sieva mirst no staru slimības!», «Bagāt­nieka Šrīvera jaunākais mantinieks —- trešā pasaules kara pirmais upuris!», «Radioaktīva drāma Panotarosā!», «Šrī­veru traģēdijas pēdējais cēliens Arizonas tuksneša slepe­najā slimnīcā!». Lūk, no kā jūs baidījāties, ģenerāli! Ne­varu izdomāt sliktāku reklāmu ne idejai, kurai jūs kalpo­jat, ne jums pašam.

— Piekrītu, mister Mūn, — ģenerāļa sejā cauri nāves bālumam atkal sāka parādīties sārtums. Viņš pamazām bija liecies zem triecieniem, bet, kad tie viņu jau gandrīz pa­visam bija iedzinuši zemē, iedarbojās tvirta atspere, atgrie­žot viņu atpakaļ agrākajā vertikālajā stāvoklī. — Un tomēr jūs neesat gluži taisnīgs pret mani. Jūs redzat manī tikai mehānismu noslēpumu sargāšanai. Bet es esmu tāds pats cilvēks kā visi. Tas, ko nupat teicu par savu draugu Šrī­veru, ir absolūta patiesība. «American Electronics» īstais īpašnieks ir viņš! Un jūsu zināšanai — šīs korporācijas uzņēmumi ražo ne tikai precīzu elektronisko iekārtu bumb­vedējiem B-52, bet arī dažas urāna bumbu detaļas! Re­klāma, ko jūs nupat tik glezni aprakstījāt, kaitētu viņam daudz vairāk nekā man. Uzņēmējs Džošua Šrīvers labi apzinās, ka tādā pasākumā nevar izbēgt no liktenīgām ne­jaušībām. Esmu saudzējis mana personīgā drauga, mīlošā vīra un tēva jūtas, kuram nāktos nedēļu vai divas mirt iztēlē kopā ar saviem nāvei nolemtajiem tuviniekiem, ap­zinoties, ka pats daļēji vainīgs… — ģenerālis noņēma pensneju un noslaucīja acis kabatlakatiņā.

— Nemaz nezināju, ka jūs esat tik sentimentāls ārpus dienesta laika, — Mūns pašūpoja galvu. — Zināmā mērā es piekrītu jums. Tas, kas noticis ar Šrīveriem, ir drīzāk simboliska nekā vienkārši traģiska nejaušību sakritība. Un tomēr nedomāju, ka misters Šrīvers ļoti priecāsies, kad pastāstīšu, ar kādiem nelietīgiem līdzekļiem jūs apliecinā­jāt savu humanitāti.

— Redzēsim! — ģenerālis Debldejs uzlika pensneju un pasmaidīja. — Es pazīstu savu draugu labāk nekā jūs. Džo­šua Šrīvers ir sīksts, bet uzticams cilvēks. Ja man arī nāk­tos aiziet no šī posteņa, esmu pārliecināts, ka mani jau atkal sagaidīs firmas prezidenta sēdeklis …

— Man no sirds žēl, bet varat uzskatīt, ka no šā posteņa jūs jau esat aizgājis …

— Es? — ģenerālis smējās. — Ja jūs domājat, ka viena atombumba, par kuru, pateicoties jums, uzzināja pa­saule …

— Neaizmirstiet, to tagad ir jau veselas divas.

— Kaut vai ducis! Viņu dēļ man būs vienīgi nelielas nepatikšanas. Tas nav ne šifrs, ne slepenas ierīces …

— Neesiet tik pašpārliecināts, — Mūns mierīgi teica.

— Lai izsistu jūs no segliem, nemaz nav vajadzīga vesela bumba, pietiek ar dažām šķembām. Ar tām pašām, ko mar­ķīzs Kastelmare no sava pusbrāļa zemes pārnesis uz pils pagalmu. Ar tām pašām, ko majors Melbričs izmantoja, lai muļķotu jūs. Marķīzs izrādījās gudrāks par mani, viņš sa­prata, ka majors Melbričs neies apšaubīt šā briesmīgā atraduma ticamību …

— Velti jūs mani tā biedējat ar šo ubagu… Kompen­sāciju par psihisko traumu šis ārprātīgais jau saņēmis, sa­maksāsim vēl, mēs neesam sīkumaini.

— Tātad jūs uzskatāt, ka marķīzs ir nožēlojams artavu vācējs, kas riskējis ar savu dzīvību dažu pesetu dēļ?

— Tur nav ko uzskatīt, — ģenerālis paraustīja plecus.

— Tas ir fakts!

— Tad ziniet, šis, kā jums likās, ārprātīgais dons Kihots, kas, pēc jūsu domām, labākajā gadījumā spējīgs vie­nīgi uzsaukt ķecerīgu tostu, tīšām pārnesis šķembas. Lai sakustinātu Spāniju, viņš uzņēmās nāves briesmas. Mar­ķīzs ir nabags, bet viņš ir ļoti senas dzimtas pārstāvis, un šai zemē tas vēl kaut ko nozīmē. Personīgi nopelni vai ģerbonis te vēl nav līdz galam aizstāti ar čeku grāmatiņu kā pie mums. Jums, ģenerāli, arī nebūtu nācis par ļaunu paklausīties radio — un ne tikai savu slepeno un ļoti sle­peno aģentu ziņojumus. Šodien Spānijas ielās izgājuši tūk­stošiem cilvēku, tai skaitā garīdznieki un pazīstami māk­slinieki, bet Madridē pat viena hercogiene — marķīza māsīca Medīna-i-Sidonia. Nelaime, kas piemeklēja mar­ķīzu, bija tas pēdējais piliens, kas lika kausam pāri plūst.