ANATOLS IMERMANIS - VIESNĪCAS HOLIVUDA RĒGI

— Ar tādām pašām sekmēm es varu apgalvot, ka šodien brokastoju kopā ar prezidentu, — un ģenerālis, likdams noprast, ka saruna izbeigta, pavēlēja: — Aizvediet viņu! — Tad pagriezās pret Mūnu: — Jūs esat atradis šifru, bet es — majora Melbriča slepkavu, iznāk, ka esam mainīju­šies lomām.

— Acumirkli! — Mūns ar žestu apturēja slepenos aģen­tus, kas mēģināja izkustināt nēģeri no vietas. Viņš stāvēja kā sastindzis, vairāk nekā jebkad līdzīgs skulptūrai, vie­nīgi muskuļi zem melnās, spīdīgās ādas liecināja par dzī­vību. Mūns ar nokavēšanos pamanīja, ka uz slepeno aģentu sejām palikušas nesenā cīniņa pēdas.

— Bīstos, ģenerāli, ka manas lomas interpretācijā jūs esat pieļāvis nelielu kļūdu, — Mūns turpināja. — Rezul­tāts bija gan ļoti efektīvs, bet pilnīgi neticams. Ja jūsu novērošanas spējas nebūtu notrulinājusi pastāvīgā krievu spiegu meklēšana, jūs būtu pamanījis: pirmkārt — majora Melbriča galva nocirsta ar taisnu asmeni, bet šis zobens ir līks, — viņš izvilka no maksts slapjo tēraudu. — Otrkārt, pārcirst ar vienu cirtienu biezo, svina caurausto brezenta tērpu, kāds bija majoram, nevar pat ar šo ziloņu medībām domāto ieroci. To var izdarīt tikai ar milzīgu, ļoti smagu zobenu, kādu lietoja viduslaikos. Kalpi sēdināja bruņi­nieku uz zirga, kalpi pasniedza viņam pustonnu metāla, viņš sažņaudza to abām dzelzs cimdos iekaltajām rokām un cirta galvas. Tā bija toreizējā stratēģiskā aviācija, bumb­vedēji ar zirgu vilcējspēku. Bet, tiklīdz bruņinieks sadūrās ar otru, zobens tūlīt izkrita no rokām, un viņš, novēlies no zirga, pārvērtās nejēdzīgā lūžņu kaudzē. Ar stratēģisko aviāciju arī reizēm tā notiek, piemēram, Panotarosā. Star­pība tikai tā, ka zemē guļošais bruņinieks nevienam vairs nav bīstams, ko nevar teikt par jūsu bumbām, ģenerāli… Starp citu, ir ļoti vienkāršs līdzeklis pārbaudīt, vai nēģeris bijis Nēģeru alā. Ja jau viņš nenomira tāpat kā Šrīveri, tad nav bijis …

Ģenerālis klusēja. Toties padre Antonio, izpletis abas rokas, pieskrēja klāt Mūnam:

— Ģenerālim bija vajadzīgs slepkava… Ja nebūtu jūs … Tas ir vienkārši brīnums! … Jūsu labā esmu gatavs izdarīt itin visu!

— Visu? Tādā gadījumā netraucējiet mani pastāstīt ģe­nerālim līdz galam, kāpēc viņa viesizrāde izpelnījusies ska­tītāju svilpienus. Šrīveri bija tikai atraduši vietu, kur pa­slēpta manta, bet ne pašus dārgumus. Šie dārgumi sastā­vēja nevis no zelta kroņiem, briljantu diadēmām un ru­bīniem vistas olas lielumā, kā to domāja majors Melbričs, bet no seniem ieročiem. Tajos laikos slavena meistara iz­gatavots Toledo tērauda zobens bija pasakaina bagātība. Lai tiktu pie tāda, dižciltīgie kungi pārdeva savas meitas harēmos, bet savus dēlus — verdzībā. Jūsu nēģeris, padre Antonio, vēl varētu kādu no zobeniem pacelt, bet, lai ar vienu vēzienu nocirstu galvu, jābūt desmitkārt lielākam spēkam. Tādu cilvēkam dod tikai ārprāts… Jūsu nēģeris nekādā ziņā nebija psihiski nepilnvērtīgs. Pat ja tāda būtu bijusi jūsu griba, viņš nekad nebūtu mani nogalinājis, jo neesmu viņam darījis nekā ļauna. Tam viņš vēl nav pietie­kami civilizēts!

— Pievāriet savu nolādēto nēģeri un iztaisiet no viņa visu, ko gribat, — katoli vai lejkannu rozēm! — ģenerālis mēģināja aiz joka noslēpt sakāves rūgtumu.

— Pagaidiet! Viņš man vēl vajadzīgs, — Mūns apstādi­nāja ģenerāli. — Esiet tik laipns, padre Antonio, pajautā­jiet savam kalpam, cik sen tas amulets karājas viņam uz krūtīm!

Garīdznieks pateica kaut ko bantu izloksnē, saņēma at­bildi un sacīja Mūnam:

— Viņš saka, esot atradis amuletu pēc tam, kad ļaunie gari mēģinājuši sadedzināt debesis.

— Kur?

— Centrālajā laukumā pie viesnīcas.

— Kāpēc viņš nolēmis, ka tas ir amulets?

— Viņš saka, tur esot buramie vārdi pret ļauniem ga­riem.

— Pasakiet viņam, ka es lūdzu uzdāvināt man šo amu­letu.

Garīdznieks pārtulkoja Mūna lūgumu. Nēģera seja atdzī­vojās, lūpas plati atvērās žilbinošā smaidā. Piegājis pie Mūna, viņš noliecās, uzlika tā roku sev uz galvas, tad atkal iztaisnojās visā savā milzīgajā augumā un ar majes­tātisku žestu uzkāra detektīvam amuletu.

— Kas tas par idiotismu? — ģenerālis nicinoši saviebās.

— Nupat mani iecēla atomšifra bruņinieka kārtā, — Mūns pasmīnēja. — Tāpēc idiotisms nav visai precīzs apzī­mējums. Tas, ko nēģeris savā naivitātē uzskatīja par aizsargvārdiem pret ļauniem gariem, īstenībā ir sazvēres­tība pret labajiem. — Mūns izvilka no futrāļa skaitļiem pārklātu lapiņu un sniedza to ģenerālim. — Tagad, cerams, beidzot esat sapratis, kāda velna pēc man bija vajadzīgs nēģeris?

Padre Antonio ar savu kalpu aizgāja. Aizgāja slepenie aģenti, kā pēdējais — Mūna vecais paziņa, kas atvadām sazvērnieciski pamirkšķināja. Ģenerālis no jauna sagata­voja kokteiļus un pacēla savu glāzi.

— Uz jūsu veselību, mister Mūn! Tagad, kad atdevat šo papīra drisku, kas man maksājusi sirmus matus, man jums jāsagādā vilšanās. Jūs pieteicāt man šahu, bet līdz ma - tam, paldies dievam, neesat ticis. Ja neizdotos atrast šifru, tad gan es izlidotu no ģenerāļa krēsla. Jūs nepazīs­tat manu priekšniecību — viņiem šīs sevišķi slepenās lapi­ņas pazaudēšana šķiet briesmīgāka par atomkatastrofu.

— Es gan neesmu jums pieteicis matu, bet to manā vietā jau darījuši citi, — Mūns aizsmēķēja. — Tāpēc labāk aiz­taupiet savu optimismu, ģenerāli, līdz tam momentam, kad šai istabā ienāks jūsu pēctecis.

— Mans pēctecis? — ģenerālis skaļi smējās. — Nelai­ķis pulkvedis Laitness-Sībotoms, kas bija spiests slēpties zem majora Melbriča pieticīgās izkārtnes, nosauca jūs par filozofu un jokdari, mister Mūn. Pirmo īpašību jūs šodien visā pilnībā nodemonstrējāt, bet tagad, kā redzams, pār­ejat uz otro. Vai nebūtu labāk beidzot pastāstīt, kas noga­linājis pulkvedi? Vai arī šis mīklainais stāsts par vidus­laiku zobenu un ārprātīgo bija tikai joks?

— Vai tad jūs, ģenerāli, pats nezināt, kas ir slepkava?

— Nav ne jausmas, es taču neesmu visu redzošais dievs!

— Nu tad pastāstīšu jums otru stāstu — drīzāk šaus­mīgu nekā noslēpumainu. — Mūns lēnām izsūca kokteili un aizsmēķēja jaunu cigāru. — Šoreiz nāksies atšķaidīt faktus ar māksliniecisku izdomu… Uz bojā gājušā bumb­vedēja B-52 bija lidotājs, kas jau sen cieta no psihiskas kaites, īpaši halucinācijām. Pēdējā lidojuma laikā viņa slimība pieņēma bīstamu formu. Parasta lidmašīna tādā ārkārtējā gadījumā būtu nosēdusies tuvākajā aerodromā, lai nodotu vājprātīgo psihiatru rokās. Bet šī bija nepa­rasta — divdesmit četras stundas pēc kārtas tai vajadzēja atrasties gaisā, lai jebkuru brīdi būtu iespējams dot kodol- triecienu. Tikai gaisa katastrofa varēja piespiest to nosēs­ties pirms atgriešanās bāzē. Šim prātā jukušajam lidotājam bija līgava vai draudzene, vārdā Linda, kas atradās diplo­mātiskajā dienestā vai kā tūriste apceļoja Padomju Savie­nību. Pavisam nesen viņš bija saņēmis no līgavas Odesā izsūtītu radiogrammu. Dažas minūtes pirms Panotarosas komandieris noņēma atomšifru — no stratēģiskās aviācijas centra bija pienācis paziņojums, ka sācies karš. Un, kad izrādījās, ka lidmašīnai jānomet bumbas uz svarīgo jūras ostu Odesu, pilots galīgi zaudēja prātu. Viņš parāva aug­stuma stūri, un degvielas lidmašīna, kurai vajadzēja caur elastīgu šļūteni pārsūknēt 30 000 litru aviācijas benzīna lidojumam līdz Odesai un atpakaļ, ietriecās bumbvedējam sānos. Benzīns aizdegās. Tā radās briesmīgā uguns siena. Kad lidotājs, izpletnī karājoties, krita lejup, viņam šķita, ka krīt sabumbotajā, atomuguns liesmu pārņemtajā Odesā. Vienīgā pazīme, pēc kuras viņš naktī varētu pazīt Pano- tarosu, bija viesnīcas «Holivuda» lieliskais neona uzraksts. Bet degošā spārna gabals bija pārrāvis elektrisko kabeli, un Panotarosa iegrima tumsā. Lidotājs sasniedza zemi ne­tālu no zemnieka Brito mājas un, ieraudzījis Gvendolīnas Šrīveras pamesto kadiljaku, protams, nolēma, ka tā īpaš­nieki gājuši bojā tāpat kā visi pilsētas iedzīvotāji. Viņa vienīgā doma bija paglābties no radiācijas. Viņš kādreiz bija lasījis par Odesu, par tās katakombām, kas stiepjas daudzus kilometrus… Jūs, ģenerāli, kurš dienesta inte­resēs pētījāt visas pretošanās kustības un visus to apspie­šanas līdzekļus, zināt, ka četrus kara gadus Odesas kata- kombās dzīvojuši cilvēki. Fašisti aizmūrējuši izejas, dedzi­nājuši benzīnu, kodīgi dūmi ielauzušies tumšajā pazemē, cilvēkiem nebijis ko elpot, bet' viņi tomēr nepadevu- šies …