ANATOLS IMERMANIS - VIESNĪCAS HOLIVUDA RĒGI

Taču Minerva ātri vien atjēdzās. Gaišreģei izbrīna ne­piestāv.

— Lūdzu, sēstieties! Jūtieties kā mājās.

Vecais vīrs apsēdās. Telpas noskaņa nekādā ziņā ne­iedvesa mājīguma sajūtu. Tieši otrādi. No galvas līdz kājām garā, melnā tērpā iespīlētā Minerva Zingere ar rēgaini balto seju zem melno matu smagā vainaga, istabas tumsā tikko nojaušams nekustīgs cilvēka stāvs — tas drī­zāk varēja novest apmeklētāju līdz halucinācijām. Griesti iezaigojās. Vecais vīrs, kas tik bieži bija skatījies debesīs, ieraudzīja pazīstamos zvaigznājus. Tie nestāvēja uz vietas, bet lēnām pārvietojās kā planetārijā.

Minerva apsēdās zobārstniecības krēslam līdzīgā sē­deklī. Viņai pakāpeniski iegrimstot spiritiskā transā, tas slīdēja lejup līdz horizontālam stāvoklim. Taču līdz tran­sam vēl bija piecas minūtes. Piecas minūtes sarunai, ku­ras laikā apmeklētājs izklāstīja savu vajadzību, bet Mi­nerva sniedza īsu informāciju par Pulsomonīdu. Ārsts pa to laiku pievienoja viņas kailajām rokām vadus.

— Mister Panotaros, lūdzu neuzskatīt par pārdabisku to, kas notiks. Man izdevies stāties sakaros ar kādas at­tālos planētas sevišķām spējām apveltītu iemītnieku zvaigžņu sistēmā 13217. 1—13. Pulsomonīda redz visu, kas notiek uz Zemes. Šīs parādības dziļākā būtība man pašai nav visai skaidra. Daži redzami zinātnieki, piemē­ram, profesors Gudmens, uzskata, ka tā esot vienkārši te- lepātiska spēja kosmosa mērogā. Man jābrīdina, ka ūdens un zemes irdne ir šķērslis, ko nespēj pārvarēt pat Pulso- monīdas visu redzošā acs. Iespējams, esat jau dzirdējuši, ka tieši tādēļ Pulsomonīda nevar sameklēt zemē ieraktās vai jūras dziļumos nogremdētās bagātības… Tātad — kāds būtu jūsu lūgums?

Vecais vīrs pacēla galvu. Minerva varēja iztikt bez lētiem efektiem, kādus parasti pielieto kāršu licējas. Taču ilggadīgā pieredze bija viņai iemācījusi neatteikties no psiholoģiskiem trikiem. Bieži vien pareizi uzminēts sī­kums iespaidoja vairāk nekā pats pareģojums.

— Mister Panotaros, jūs nomāc smags zaudējums, — pateicoties savai profesijai, Minerva prata nekļūdīgi lasīt apmeklētāju sejās nāciena iemeslu.

— Jā, jā, — vecais vīrs skumji pamāja. Īsu brīdi viņš aizmirsa, kur atrodas. Minervas Zingeres vietā viņš re­dzēja izplūdušu ķermeni peldkostīmā. Baltā ķitelī tērptais ārsts, kas nupat iznira no tumsas un pienāca pie Mi­nervas, pārvērtās muskuļainā vīrietī ar melnām ūsiņām. Bet tur, zvaigžņoto istabas griestu rēgainajā atblāzmā, stāvēja ne visai jauna sieviete un piecpadsmitgadīgs zēns. Viņi likās kā dzīvi. Vecais vīrs ievaidējās un aizklāja acis.

Kad viņš tās atkal atvēra, rēgs bija nozudis. Pastāvēja tikai realitāte. Pati Minerva Zingere, ārsts, kas ar veik­lām kustībām aptina viņas roku ar kaut kādiem vadiem, un starp grīdu un griestiem miglai līdzīgā cilvēciskā būtne, kurā gaišreģe ieurbās ar nekustīgu skatienu. Ve­cais virs pirmajā mirklī nesaprata, kas tas par spoku. Tad atcerējās sekretāra paskaidrojumu.

— Mis Minerva Zingere sāk iegrimt transā, — ārsts čukstēja. — Bet viņa vēl jūs dzird. Izklāstiet savu lūgumu klusā un skaidrā balsī.

— Lūgumu?… Jā, jā… Vai nepateiksiet, cik pulk­stenis? Mans, liekas, atpaliek…

— Tieši astoņi… Izklāstiet savu lūgumu… Ātrāk… Pēc dažām minūtēm mis Minerva Zingere nebūs vairs spē­jīga jūs dzirdēt.

Minervas acis aizvērās. Viņas svara iespaidā krēsls lēni slīdēja lejup.

— Runājiet… Runājiet… Pulsomonīda jūs klausās, — viņa čukstēja ar manāmu piepūli, it kā katram vārdam būtu jāizlaužas cauri sienai, kas viņu atdalīja no apkār­tējās pasaules.

— Dakter, palūgšu jūs atstāt istabu! — strupi noteica vecais vīrs. Likās, nevis gaišreģe, bet viņš pats bija atra­dies transa stāvoklī un tikai tagad atģidies.

— Ja jūs man neuzticaties… — ārsts čukstēja. — Lū­dzu, izņēmuma veidā… Ja mis Minerva Zingere pus­stundas laikā neatgūs samaņu, pasauciet mani. Būšu bla­kus istabā…

— Neuztraucieties, viņa atgūs samaņu. Pat ātrāk, nekā domājat, — vecā vīra sejā iezīmējās smīns.

— Runājiet, runājiet… Pulsomonīda jūs dzird, — no krēsla atskanēja vienmuļi čuksti.

Pārliecinājies, ka ārsts aizvēris durvis, vecais vīrs strauji pagriezās pret Minervu:

— Dzird mūs? Tādā gadījumā pavaicājiet viņam — kāpēc nav ieradies jūsu vīrs?

— Mans vīrs? — Minerva pēc inerces turpināja runāt tai pašā aizkapa balsī.

— Jā. Misters Deilijs no detektīvu aģentūras «Mūns un Deilijs». Bijām norunājuši tikties pie jums tieši asto­ņos.

Bajā mirklī durvis atvērās. Istabā iesoļoja divi vīrieši.

— Ir nu gan piesmēķēts! — Mūns, kas pirmo reizi bija klāt spiritiski telepātisko sakaru seansā, sajauca līgano gaismas miglāju ar dūmiem.

— Jūs, kā parasti, sekli jokojat, — Deilijs iesmējās.

— Vai neredzat, ka tas ir gars? Minij, aizvāc viņu! — viņš pagriezās pret sievu.

Minerva, gluži piemirsusi, ka atrodas transa stāvoklī, mudīgi pielēca no krēsla un pagrozīja kādu sviru. Taču miglai līdzīgā būtne nedomāja pazust. Velti Minerva krampjaini raustīja sviru.

— Atkal kaut kas aizķēries! — viņa žēlabaini paziņoja.

— Būs jāizsauc montieris.

— Labi, lai jau paliek, — Deilijs pamāja ar roku.

— Iededz gaismu!

Spilgts staru kūlis pa pusei iznīcināja spoku, bet gan­drīz caurspīdīgais, griestiem piekārtais ekrāns, uz kura slepens projekcijas aparāts raidīja mirgojošu tēlu, turpi­nāja izpildīt savas nevajadzīgās funkcijas.

— Piedodiet! — vecais vīrs piecēlās. — Netaisījos ielauzties jūsu noslēpumos. Ierados, apstākļu spiests. Man ir pamats domāt, ka manas sievas un dēla slepkavas iz­seko arī mani. Tāpēc norunāju tikties ar misteru Mūnu un misteru Deiliju nevis kantorī, bet pie jums.

— Kāpēc tu mani nebrīdināji, Krist? — Minerva pār­meta vīram.

— Vai tad es tev neteicu, ka misters Šrīvers atnāks…

— Misters Šrīvers? — Minerva izbrīnā paskatījās uz nabadzīgi ģērbto apmeklētāju. — Tas pats Šrīvers?

— Jā, — vecais vīrs noņēma melnās acenes. — Bai­dījos nosaukt īsto vārdu.

Tagad Minerva beidzot viņu pazina. Šo pašu seju, tiesa, ne tik grumbainu, šo pašu stāvu, ne tik sakumpušu, viņa ne vienu reizi vien redzējusi laikrakstos. Tas bija Džošua Šrīvers, miljonārs, universālveikalu karalis, daudzu rūpniecības uzņēmumu līdzīpašnieks.

— Ceru, jūs nenodosiet manu profesionālo noslē­pumu? — Minerva jautāja ar smaidu. — Jūs uztur vei­kali un akcijas, bet mani… — Minerva kā atvainodamās norādīja uz mirdzošo ekrānu.

— Pats par sevi saprotams, — Šrīvers pamāja. — Tas atbilst mūsu savstarpējām interesēm.

— Nu un tagad, kad tava sievišķīgā ziņkārība apmieri­nāta … — Deilijs pamirkšķināja sievai.

— Uz redzēšanos, mister Šrīver! — Minerva saprata pusvārdā. — Vēlu jums sekmes!

Minervas slaidais, melnās drānās tērptais stāvs īsu mirkli aizsedza vāji mirdzošo spoku, durvis bez trokšņa paslīdēja sānis, pēc tam tikpat klusi aizvērās.

Šrīvers apsēdās. Tagad viņš atkal likās bezgala no­guris.

— Vai esat drošs, ka jums neviens nesekoja? — Mūns jautāja.

— Nezinu. Rīkojos tik piesardzīgi, cik vien varēju. Šīs drēbes aizņēmos no sava sulaiņa, mašīnu — tīšām izvē­lējos visvecāko — noīrēju garāžā, kur mani neviens ne­pazīst… Man ļoti grūti stāstīt, — Šrīvers turpināja trīcošā balsī. — Pārāk smags sitiens… Taču lūkošu saņemties… — viņš iztaisnojās, atpogāja melno mēteli un krampjaini ievilka elpu. — Tas sākās pirms gada. Da­žos manos universālveikalos izsita skatlogus, citos sprāga bumbas ar asaru gāzēm, vēl citos notika pārdrošas zā­dzības. Pēc tam pie apvāršņa parādījās kāds misters Čelmzs. Viņš teica, ka esot Roda Gaetano pārstāvis… Jums šis vārds laikam pazīstams?