ANATOLS IMERMANIS - VIESNĪCAS HOLIVUDA RĒGI

— Viņam ir savi iemesli.

— Kādi?

— Droši vien misters Šrīvers vēlas nogaidīt ar nekro­logu līdz tam laikam, kad uzzinās, kas nogalinājis viņa piederīgos.

— Nogalinājis? Nu, zināt, tas man pat prātā neie­nāca, — pulkvedis paraustīja plecus. — Kad saņēmu te­

legrammu par jūsu ierašanos, biju pārliecināts, ka runa ir vienīgi par pazudušo mis Gvendolīnu Šrīveru.

— Vai tad Šrīvers netelegrafēja jums, ka lūdz atlikt līķu apskati līdz manai atbraukšanai?

— Tā gan, bet es nepiešķīru tam sevišķu vērību. Pie tam ..-.

— Atvainojiet! — Mūns pārtrauca. — Gribu jums šo to pajautāt.

— Lūdzu!

— Kāpēc ziņojums par Šrīveru nāvi nav parādījies spāņu presē?

-— Par ko jūs mani uzskatāt? Iedomājieties: pasaule uz­zina, ka Panotarosā notikusi gaisa katastrofa, kurā gājuši bojā vairāk par desmit cilvēkiem. Tajā pašā laikā Pano­tarosā mirst pazīstama amerikāņu miljonāra sieva un dēls! Kurš tūrists pēc tam vēl gribēs braukt uz šo nolādēto vietu! Es personīgi priecājos, ka misters Šrīvers, vien­alga aiz kādiem iemesliem, nesteidzas ar nekrologu.

— Skaidrs! Otrs jautājums — vai jau izdarīta konservu kārbas analīze, ko pieprasījis dakteris Enkarno?

— Kārbas? Runa jau nav par konkrētu kārbu. Konser­vus Šrīveri atveda sev līdz. Vienu kārbu viņi izmeta, bet neatceras, kur. Otru ar desas atliekām atnesa atpakaļ uz mājām. Rols Šrīvers jau grasījās likvidēt arī to, kas bija atlicis, viņš taisni dievināja šo desu. Bet zēnam kļuva nelabi, tāpēc misis Šrīvera vēl pirms ārsta atnākšanas iz­meta kārbu atkritumu caurulē.

— Tas nozīmē, ka jūs neesat izdarījuši laboratorijas analīzi! Bet ja dakteris Enkarno tomēr kļūdījies, uzstādot diagnozi?! Ja viņš, — pieļausim pat tādu fantastisku hi­potēzi, — izlikdamies tos ārstējam, patiesībā noindējis?! Palaist garām tik svarīgu lietišķu pierādījumu?! Pie mums Amerikā jūs par to… — aiz sašutuma Mūns nespēja no­beigt teikumu.

— Nomierinieties! — pulkvedis Baroha-i-Pinoss apklusa un, tikko manāmi pasmaidījis, turpināja: — Kāpēc ār­zemnieki iedomājas, ka Spānija ir visatpalikušākā Rie­tumu valsts? Esiet pārliecināts — mūsu policija darbojas ne sliktāk par jūsējo… Mēs izzvejojām no atkritumu konteinera visas kārbas ar šo sasodīto desu un aizsūtī­jām tās analīzei uz Malāgu. Noteikti pateikt, no kuras ēduši Šrīveri, protams, nav iespējams. Bet, tā kā viesnīcā, atskaitot viņus, neviens nav saindējies, botulīna atrašana jebkurā no kārbām pilnīgi apstiprinātu diagnozi.

— Piedodiet, — Mūns atviegloti nopūtās. — Es tiešām nebiju pietiekami novērtējis jūsu metodes.

— Analīzes rezultātus vēl neesmu saņēmis. Pie mums atšķirībā no Amerikas strādā gausi, toties nekļūdīgi. Kas attiecas uz zinātnisko aparatūru, tad mēs, protams, atpa­liekam, lai gan Madrides pārvalde nesen saņēmusi lielisku tehniku, starp citu, tieši no Amerikas… Vārdu sakot, tikko pienāks atbilde no Malāgas, tūdaļ paziņošu jums.

— Pateicos! Sakiet, vai jums nelikās dīvaini… — Mūns sastomījās. Jautājumu vajadzēja noformulēt tā, lai tas neradītu aizdomas, bet tieši tas nekādi neizdevās.

— Dīvaini? Kas tad īsti?

— Dakteris Enkarno bija vienīgais gaisa katastrofas liecinieks, kas neieradās policijas komisariātā.

— Droši vien no bēdām piedzērās. Kā nekā tie ir divi pirmie nāves gadījumi viņa praksē.

— Bet Matosinjosu laulātais pāris, kas saindējies ar tiem pašiem konserviem? Vai tie griezās pie cita ārsta?

— Nē, viņš ir vienīgais Panotarosā. Bet saprotiet pats, viena lieta — nabaga zemnieki, kurus neviens neapraud, gluži cita — viesnīcas iemītnieki, pie tam amerikāņu mil­jonāra piederīgie. Jebkurā arodā reputāciju — un to jūs zināt labāk par mani — diemžēl nosaka klienta sabied­riskais un materiālais stāvoklis. Piemēram, ja neapcieti­nāšu sīku kabatas zagli, mani par to tikai viegli norās, bet, ja manas vainas dēļ no tiesas izbēgs kāds ievērojams no­ziedznieks, mani pašu iesēdinās cietumā.

Mūns juta, ka viņu pamazām uzveic miegs. Pulkveža pļāpāšana nogurdināja, turklāt caur restoto logu spiedās karstā dienvidu saule un žilbināja acis.

— Liels paldies! Vairāk jautājumu nav… Jā, vēl par telegrammu, ko nosūtījāt misteram Šrīveram. Cik zinu, viņa ģimene te dzīvoja inkognito.

— Nekādas pārdabiskas pareģošanas spējas man ne­piemīt, — pulkvedis atgaiņājās. — Vispirms mis Gvendo­līna pat nedomāja slēpt, kas ir viņas tēvs. Māte viņu ne visai lutināja, tāpēc Gvendolīnai nācās bieži vien pirkt preces uz kredīta. Piemēram, viņas slavenais sarkanais sporta kadiljaks. Aizbrauca uz Malāgu, iegāja veikalā, pa­teica, kas viņa tāda, bet samaksāt vajadzēja vēlāk tēti­

ņam caur Malāgas banku … Starp citu, adresi uzzināju no ģenerāļa Debldeja. Firma, ko viņš vadīja līdz nesenajai iecelšanai pašreizējā amatā, uzturēja ciešus veikalnie­ciskus sakarus ar misteru Šrīveru.

-— Lieliski! Kad būs līķu sekcija? — Mūns enerģiski piecēlās.

— Diemžēl jūs esat nokavējis, mister Mūn!

— Ko tas nozīmē? Manuprāt, mistera Šrīvera tele­grammā bija kategorisks lūgums sagaidīt vispirms mani!

— Līķu sekcija vispār nav notikusi.

— Vēl labāk! Jūs esat viņus apbedījuši!

— Jums tas nepatīk, mister Mūn?

— Jūs taču zināt, ka saindēšanās gadījumā sekcija ir obligāta. Pieprasu nekavējoties izdarīt ekshumāciju!

— Vārdu sakot, jūs vēlaties, lai Panotarosas iedzīvotāji, kurus jau tā pietiekami satraukusi gaisa katastrofa un dārzeņu ražas bojā eja, redzētu, ka mēs izvelkam no zār­kiem pussapuvušus līķus? Lai zibens ātrumā izplatītos baumas, ka te darīšana ar noziegumu, ka Matosinjosi, bez šaubām, arī krituši par upuri noziegumam, ka Panotarosā darbojas vesela noindētāju banda, ka tāds pats liktenis draud ikvienam. Esmu gatavs saderēt, ka rīt te nepaliktu neviena tūrista.

— Varētu domāt, ka esat nevis policijas priekšnieks, bet tūrisma biroja direktors.

— Diemžēl! Es, kā mēdz sacīt, esmu bargais taisnības zobens. — Pulkvedis Baroha-i-Pinoss noplātīja rokas. — Pat Romas pāvesta lāsti nespētu mani atturēt no pienā­kumu veikšanas. Bet ekshumācijai, atskaitot kapračus, vajadzīgi kapi, nemaz nerunājot par līķiem. Panotarosas kapsētā jūs neatradīsiet ne vienu, ne otru.

— Kas tie par jokiem? — Mūns izbrīnā paskatījās uz pulkvedi. Tas nesatricināmi klusēja. Mūns pārvilka roku pār pieri. Dusmīgās rievas izzuda. — Ir gan jums ma­nieres! — Mūns paskābi smaidīja. — Kaut kur Dallasā jums par tādu joku pateiktos ar lodi vēderā. Sakiet pal­dies, ka man ir stipri nervi… Cik saprotu, līķi nosūtīti uz Malāgu?

— Pilnīgi pareizi. Mums nav ne morga ar saldēšanas ierīci, ne arī krematorijas.

— Kāds tam sakars ar krematoriju? — Mūns sparīgi papurināja galvu, it kā acī iekļuvušais saules zaķēns būtu

muša. Policijas priekšnieka sarunas veids apstulbināja. Viņš atgādināja banderiljero, kas ar maldinošām kustī­bām lūko novērst saniknota vērša uzmanību no pagu­rušā matadora.

Šai brīdī Mūns būtu gatavs atdot pusi apsolītā honorāra, lai piepildītos gluži prozaiska vēlēšanās — sēdēt parasta amerikāņu policijas inspektora parastajā kabinetā.

— Krematoriju? — pulkvedis atkārtoja. Tad parakņā­jās aktu vākos un izņēma aploksni, kurā atradās uz «Pan- american Airways» firmas blankas noformēta bagāžas kvīts un kāds papīrs spāņu valodā ar ģerboņa zīmogu. — Lūk, attiecīgo liecinieku apstiprinātais kremācijas akts, — policijas priekšnieks mierīgi paskaidroja. — Un te būs dokuments par pīšļu nosūtīšanu ar reisa lidmašīnu Nr. 12579. Misters Šrīvers saņems tos vistuvākajā laikā … Kā redzat, mani vārdi, ka jūs diemžēl esat nosebojies, at­bilst faktiem! — Un pulkvedis ar mākslotu līdzjūtību pa­skatījās uz Mūnu.