ANATOLS IMERMANIS - VIESNĪCAS HOLIVUDA RĒGI

Bet Šrīveri ir miljonāri un tomēr negribēja aiziet no tu­rienes, kamēr Gvendolīna nesāka rīkot skandālus. Kas­telmares īpašumā atrodas liela ala, misis Šrīvera un zēns augām dienām pazuda tajā, meklēja neesošu bagātību … Patlaban gan pavisam cita lieta! — Ričijs norādīja uz kalna nogāzi, kas mudžēja no kareivjiem. — Meklē! Ģe­nerālis Debldejs stāstīja Lellītei, ka šifra atradējam iz­sniegšot tūkstoš dolāru! — nespodrās acis atkal iedzirk- stījās.

— Kā jūs teicāt, Hjūza filmā? — Mūns tikai tagad at­cerējās. — Šķiet, esmu to redzējis.

— Jā, jā, bet jūs… — Ričijs ātri iesāka un apklusa pusvārdā. Skumjas sejā izgaisa, galva rāvienā pagriezās par simt astoņdesmit grādiem, un viņš izplūda smaidā. Tagad Bils Ričijs izskatījās kā vecs nēģeris vergu ūtrupē, kas pūlas atstāt uz pircējiem labvēlīgu iespaidu — ja viņu nenopirks, nežēlīgais vergu tirgotājs izmetīs nederīgo preci jūrā haizivīm.

Vainojama šai izmaiņā bija spilgtā gaišmate, kas nupat iznāca laukā no viesnīcas «Holivuda». Mūns tūdaļ sa­prata, ka tā ir Evelīna Rodžera. Slaido šokolādes krāsas augumu apņēma sarkani, īsiņi brunči, spilgti zils laka­tiņš aizstāja krūšturi, zeltainās sandales harmonēja ar nagu lakojumu. Ar efektīgu kustību Rodžera uzmeta pleciem caurspīdīgu, vizuļojošu apmetni un atvēra saules­sargu. Pāri viņas biezajiem, gaišajiem matiem uzzibsnīja milzīga varavīksne.

Lellīte šķērsoja laukumu, dāsni atsmaidīdama tūristu ziņkārīgajiem skatieniem un amerikāņu kareivju sau­cieniem. Tūristiem viņa nozīmēja to pašu, ko Eifeļa tornis Parīzē vai slavenā mauru pils Granādā. Kareivjiem — amerikāniskā skaistuma ideālu, kas pēc otrā pasaules kara bija iekarojis visu Rietumu pasauli. Kopā ar saviem pava­doņiem Rodžera tuvojās tai vietai, kur stāvēja Mūns un Ričijs.

— Redzat, viņa mani pamanījusi! — Ričijam paspruka glaimīgi, gandrīz bērnišķīgi smiekli. — Hallo, Lellīt, kā sviežas? — viņš iztālēm sauca.

Aktrise nevērīgi pamāja, pat nepagriezdamās uz viņa pusi.

Meksikānis, kas soļoja viņai blakus, izcēlās ar melnām ūsiņām un vareniem bicepsiem, kuru demonstrācijai ļoti noderēja sporta žakete bez piedurknēm. Otrs pavadonis … Mūns tūdaļ neapjēdza, kur redzējis šīs caururbjošās acis zem iesirmajām, kuplajām uzacīm. Un tomēr — tas bija padre Antonio, kurš gaišajā flaneļa uzvalkā vairāk atgādi­nāja sportistu nekā garīdznieku. Galva viņam bija kaila, gandrīz bez matiem, tomēr tā neradīja priekšstatu par plikpaurību. Tādas izskatās antīko cīkstoņu bronzas skul­ptūru galvas. Pazinis Mūnu, padre Antonio pacēla svei­cienam roku.

— Mans draugs alkst iepazīties ar tevi! — Ričijs aiz­šķērsoja kinoaktrisei ceļu.

— Autogrāfus sniedzu viesnīcas vestibilā pulksten piecos! — Rodžera veltīja Mūnam tikpat nevērīgu mā­jienu.

— Viņš ir žurnālists … Grib rakstīt par tevi, — Ričijs meloja ar tik pārliecinošu izmisumu, ka pat Mūnam uz brīdi likās, vai viņš patiesi nav žurnālists, sava drauga, sensāciju karaļa Svena Krāgera kolēģis.

— Ak tā, žurnālists? — Rodžera pasmaidīja. — Tas ir gluži kas cits. — Viņas sejā uzplauka žilbinošs smaids. Iluzoriskais augstums, kurā viņu bija pacēlusi kino pro­ducentu iegriba un publikas mainīgās simpātijas, bija pil­nīgi atkarīgs no žurnālistu labvēlības.

— Tas ir pārpratums, — padre Antonio, ar interesi vērodams scēnu, iejaucās. — Senjors Mūns ir pazīstams detektīvs.

— Neciešu detektīvus! — Rodžera saviebās. — Varbūt jūs atsūtījis mans greizsirdīgais vīrs Sidnejs Mostrels? Lai kontrolētu manu tikumību? — Rodžera sāka smieties.

— Ierados šeit, paklausot mistera Šrīvera lūgumam.

— Nu, protams, policija sagādājusi šai mazajai Šrīverai grandiozu bezmaksas reklāmu! Esmu pārliecināta, ka viņa pati visu inscenējusi.

— Nedomāju vis! — Mūns pašūpoja galvu.

— Varat paļauties uz mani. Es viņu izpratu no pirmā skatiena! Reiz viņa ar tai piemītošo nekaunību teica, ka būtu varējusi kļūt daudz labāka kinoaktrise nekā es … Droši vien tai naktī viņa ielavījās pie Ramirosa, lai to pierādītu, — un kinoaktrise griezīgi iesmējās.

— Pie manis nebija nevienas sievietes. Zvēru tev, dārgā! — meksikānis teatrāli piespieda roku pie sirds. — Viņa to tīšām teikusi, lai satracinātu tevi.

— Jūs varat ticēt Ramirosam! — padre Antonio uz­svēra. — Viņš mīl tikai jūs!

— Kā jūs to zināt?

— Neaizmirstiet, ka esmu viņa biktstēvs. Kinoaktrise un tās pavadoņi atvadījās no Mūna. Bet ne

no Ričija. Kādu minūti viņš stāvēja tā, it kā būtu no­kļuvis zem automobiļa, tad saņēmās un nosūtīja Rodžerai gaisa skūpstu.

Pasts atradās sārtā mājiņā, nedaudz mazākā par poli­cijas komisariātu. Bambusa žalūzijas dažos logos un aiz tām dzirdamie bērnu smiekli norādīja, ka tai pašā ēkā ir arī dzīvoklis.

— Neaizmirstiet saukt viņu par priekšnieku! — Bils Ričijs atgādināja.

— Spriežot pēc mājas apmēriem, padoto šim priekš­niekam nav visai daudz, — Mūns pasmaidīja.

— Neviena. Bet tā Spānijā pieņemts. Jo nabadzīgāks cilvēks, jo lepnāk izturas, — un aktieris apsēdās uz sola pasta priekšā.

— Vai tad nenāksiet man līdz? — Mūns brīnījās.

— Kāpēc?

— Kaut vai tāpēc, lai pārtulkotu.

— Viņš runā angliski. Bijušais jūrnieks. Bet es ieel­pošu mazliet svaigu gaisu, — Bils Ričijs noslaucīja grum­baino seju ar kabatas lakatu, kas neizskatījās visai tīrs.

— Lieliski! — Mūns atviegloti nopūtās. Viņš, profe­sionāls detektīvs, varēja izskaidrot Bila Ričija pēkšņo parādīšanos viesnīcas priekšā un atkārtoto satikšanos pie policijas komisariātā vienīgi ar milzīgu ziņkāri, ko iz­raisījusi viņa persona.

Vienaldzība, ko aktieris bija nule izrādījis, mazliet no­mierināja.

Pasta priekšnieks bija tikpat runīgs kā gandrīz visi spāņi, ar kuriem detektīvam līdz šim bija nācies sastap­ties. Mūns, vēlēdamies iegūt viņa labvēlību, piedāvāja cigāru. Priekšnieks ar pateicību paņēma, bet, ievilcis pā­ris dūmu, tikko manāmi saviebās.

— Negaršo? — Mūns smaidīja.

— Gadījies smēķēt arī labākas. Es taču esmu bijušais matrozis. Kad ārsti lika apmesties krastā, sākumā nodar­bojos ar zveju. Kopā ar donu Kamilo.

— Kāpēc kopā?

— Man pašam nav laivas… Bet pēc tam, man par laimi, saplūda ārzemnieki un mani, pateicoties valodas zināšanām, iecēla šai amatā… Jā, ko tad īsti gribēju teikt? Matrozis, īpaši, ja tas ir jauns un grib padižoties skuķu priekšā, pīpē cigaretes… Zināt, tās, kas ož pa pusei pēc sīrupa, pa pusei pēc parfimērijas veikala. Bet īsts jūrnieks allaž dod priekšroku pīpei vai stipram ci­gāram.

— Man steidzīgi jānogādā ziņa uz Ņujorku un ātri jāsaņem atbilde. Ko jūs man ieteiksiet?

— Atri pie mums te neko nedara. Lai gan mūsu Pano­tarosa kļuvusi moderna kūrvieta, taču sakari un pārējie pakalpojumu veidi atpaliek. Telefons, korespondence, laikraksti — tas viss joprojām nāk caur Malāgu. Protams, jūs varat sarunāties ar Ņujorku no šejienes vai no vies­nīcas vestibila. Bet tikai tai gadījumā, ja dienu iepriekš pasūtīsiet sarunu.

Aiz sienas atskanēja izmisīga kņada, smiekli, kliedzieni. Pasta priekšnieks pavēra durvis un, izbāris bērnus, tās aizcirta.

— Neliek mieru! Vai tad viņiem ieskaidrosi, ka te ir dienestā telpas? … Vārdu sakot, tie tūristi, kas gudrāki, brauc uz Malāgu. Ja pašiem ir mašīna, viņi nokļūst tur apmēram pēc stundas … Ja pasūta steidzamu sarunu, it sevišķi naktī, tad stundas laikā dabū savienojumu ar Ņu­jorku vai jebkuru citu galvaspilsētu. Malāga nav Panota­rosa — tur lien no ādas laukā, lai apmierinātu tūristus.