ANATOLS IMERMANIS - VIESNĪCAS HOLIVUDA RĒGI

Bils Ričijs joprojām kvernēja uz sola pasta priekšā.

— Ko jūs tur tik ilgi darījāt? — viņš žāvādamies teica. — Uz kurieni tagad?

— Pie daktera Enkarno. Jūs mani pavadīsiet?

— Labprāt! — aktieris mudīgi piecēlās, bet negaidot it kā pārdomājis nomurmināja: — Pilnīgi aizmirsu apjau­tāties, vai man nav vēstuļu .. . Vai redzat tur to namiņu? Jā, jā, tā ir daktera rezidence … Es tikai ieskriešu pastā un tūdaļ jūs panākšu!

Mūns pavadīja aktieri ar domīgu skatienu. Visu ceļu viņš mēģināja iztēloties, kā Bils Ričijs pūlas uzziņā* no­sūtīto telegrammu saturu. Spēle turpinājās. Spēle, kur galvenais trumpis bija telegramma aģentūras «Mūns un Deilijs» jaunākajam kompanjonam.

Ārsts dzīvoja paša*"kalna nogāzē. Lai piekļūtu pie nama, nācās ilgi izskaidroties ar sapieru vada leitnantu. Mūns pārkāpa pār nožogojuma virvi. Durvis bija aizslēgtas. Uz klauvējienu neviens neatsaucās. Mūns piebīdīja tukšu kasti ar uzrakstu «Amerikāņu armijas īpašums» un ieska­tījās pa logu. Ārsta istabā valdīja stingra kārtība. Mūns tomēr ievēroja smalkus putekļus, kas klāja visus priekš­metus, apstājušos sienas stundeni un kalendāru ar vakar­dienas datumu. Kalendārs un pulkstenis varēja būt nejaušība, bet putekļi nekādi nebija savienojami ar stin­gro kārtību, kas, acīm redzot, bija raksturīga saimniekam.

Mūns devās uz kaimiņu māju. Tā līdzinājās kāršu na­miņam un sastāvēja no neliela veikaliņa un kambarīša, īpašniece izrādījās donja Sela — tā pati, kurai bija gan­drīz uzkritis virsū uz pusēm pārgrieztais lidotājs. Sadzir­dējusi durvju zvanu, donja Sela iznāca no veikaliņa. Viņa izskatījās tikpat pārbiedēta kā pirmīt policijas komisa­riātā.

— Ko senjors vēlas nopirkt? — viņa jautāja spāniski, bet daiļrunīgs, uz precēm vērsts žests bija saprotams bez tulkojuma. Plauktos juku jukām ar cigaretēm atradās papīra griežamie naži, kas imitēja toreadora zobenu, sla­veno matadoru statuetes, apzeltīti medaljoni ar svēta­jiem un citi lēti suvenīri.

Mūns kaut ko nomurmināja angliski. Viņš bija aizmir­sis, ka sarunai ar vietējiem iedzīvotājiem nepieciešams tulks. Bet donja Sela izņēma no letes apakšas jauniņu spāņu-angļu sarunu vārdnīcu, iegādātu sakarā ar tūristu pieplūdumu. Ar tās palīdzību Mūnam izdevās izlobīt, ka vakar donja Sela redzējusi ārstu iznākam no mājas ar ceļa somu rokās. Mūns pateicās un nopirka cigāru paku. Tā maksāja 75 pesetas. Mūns iedeva 100 pesetu. Veikala īpašnieces acīs iedzirkstījās prieks. Bet, kad Mūns izgāja ārā, viņa jau atkal raudzījās uz pircēju tā, it kā tas no dzīva cilvēka varētu acumirklī pārvērsties uz pusēm pār­grieztā līķī.

Iznācis no veikala, Mūns atskatījās. Bilu Ričiju nere­dzēja. Iemesli, kuru dēļ aktieris aizkavējās, bija sapro­tami. Mūns pat nebija mēģinājis slēpt savu pieprasījumu saturu, drīzāk otrādi. Pastāv dažādas izmeklēšanas me­todes. Šoreiz Mūns tīšu prātu bija nolēmis strādāt lielāko tiesu atklāti.

Iecerētās programmas nākamais punkts bija amerikāņu medicīnas daļas apmeklējums. Atrast militāro nometni bija pavisam viegli. Sekodams pa pēdām ierindā soļojo­šajiem kareivjiem, Mūns nonāca pie vārtiem.

Netālu bija noenkurojušies daži kara kuģi. No laivām,

kas piestāja krastā, izkāpa jūrnieki. Acīm redzot, ieradās papildspēki, ko bija pieminējis ģenerālis Debldejs.

Tāda pati rosība valdīja pie vārtiem. Cits aiz cita iebrauca studebekeri ar brezenta kulbām.

— Talons ir? — sargpostenis apturēja Mūnu.

— Kas par talonu?

— Dušai.

— Es eju uz medicīnas daļu.

— Tas neko nenozīmē. Man pavēlēts ielaist tikai ar taloniem.

— Izsauciet dežurējošo virsnieku.

Par laimi, viņpus dzeloņžoga parādījās majors Melbričs.

— Ielaist! — viņš pavēlēja. — Vēlaties apskatīt, kā mēs dzīvojam? Vai arī esat atraduši šifru un tagad nākat pēc atalgojuma? — majors pasmīnēja.

— Gribētu aprunāties ar medicīnas daļas priekšnieku.

— Labi, iesim! — majors aicināja. Pēkšņi viņš pagrie­zās. No autofurgona, kas nobremzēja blakus, izlēca ka­reivji. Viņiem visiem bija tādi paši celuloīda kvadrāti ar vārdu un pakāpi kā majoram.

— Piebrauciet pie noliktavas un uzgaidiet, — majors pavēlēja. — Bez manis neizkraut!

— Grasāties nirt jūras dibenā pēc šifra? — Mūns vaicāja, ievērojis mašīnā kaut ko ūdenslīdēju tērpiem līdzīgu.

— Es personīgi uzskatu, ka tam nav nekādas jēgas. Bet ģenerālis grib katram gadījumam pārmeklēt sektoru 110 pludmales līdz vietai, kur nokrita lidotājs …

Viņi pagāja garām tepat zem klajām debesīm uzcel­tām dušas kabīnēm. Divdesmit vienādajās, pusatvērtajās kabīnēs mazgājās divdesmit cilvēku. Tie bija vairumā kareivji.

Mūna vērību saistīja divi cilvēki. Visi kareivji bija labi baroti — armijā uzturs ir teicams. Šie divi bija, bez šau­bām, privātie. Pirmo Mūns pazina bez grūtībām. Tas bija dons Brito — pusmūža zemnieks, kura māju bija sadra­gājis reaktīvais motors. Otra seja arī likās pazīstama, bet atcerēties nekādi neizdevās. Liecinieku vidū šis cilvēks noteikti nebija, diez vai Mūns vispār bija to redzējis Pa­notarosā. Kalsnējs, ļoti garš, viņš stāvēja profilā pret Mūnu. Mūna ietrenētajai acij pietika acumirklīga skatiena, lai ievērotu gan ļenganos vaigus, gan nikno rū­pību, ar kādu šis cilvēks berzēja īsi apgrieztos nagus.

— Ejam! Man jau tā maz laika, — majors Melbričs ne­pacietīgi sauca.

Mūns saprata, ka, piepūlēdams atmiņu, viņš neviļus bija apstājies.

Medicīnas daļa atradās teltīs un arī autobusos. Viena no mašīnām stāvēja mazliet iesānis. Bez logiem, atskaitot vadītāja kabīni, viscaur pienbaltā krāsā, bez sarkanā krusta vai citām sanitārām pazīmēm — tā atstāja neiz­skaidrojami baismu iespaidu.

— Apakšpulkvedi Brilten! — majors Melbričs skaļi sauca un tūdaļ atvadījās: — Atvainojiet, es steidzos.

— Jūs mani meklējat? — apakšpulkvedis vaicāja.

— Man vajadzīgs priekšnieks.

— Tas esmu es! Kā jūs sauc? … Misters Mūns? Dzir­dēju par jums, pat lasīju. Nevaru iedomāties, kādi ap­stākļi jūs šurp atveduši.

— Gribēju uzzināt sīkāk par Šrīveru nāvi, — Mūns teica.

— Tad jūs neesat atradis īsto adresi.

— Bet policijas priekšnieks taču apgalvo, ka Šrīveri miruši te, jūsu medicīnas daļā.

— Mūsējā gan ne. Mēs ieradāmies Panotarosā tikai pagājušajā naktī. Nomainījām 67. motorizētās brigādes mediķus … Par Šrīveriem esmu dzirdējis … Stāsta, ka viņi saindējušies ar konserviem.

— Bet varbūt… — Mūns iesāka un domīgi apklusa. Tikai tagad viņš saprata, kāpēc autobusā novietota labo­ratorija. Ķīmiski saindētās šķembas patiešām eksistēja. Prāts bija tā aizņemts ar Šrīveru nāves un Gvendolīnas pazušanas mīklu, ka šo notikumu fons — gaisa kata­strofa — brīžiem pilnīgi aizmirsās. Bet labs detektīvs neko nedrīkst aizmirst.

— Jūs gribējāt kaut ko teikt? — medicīnas daļas priekš­nieks atgādināja.

— Ienāca prātā kāda hipotēze. Pieņemsim, ka Šrīveri tiešām saindējušies nejauši. Bet cēlonis tam bijuši nevis konservi, bet…

— Bet? — nepacietīgi atkārtoja apakšpulkvedis.

— Šķembas! — Mūns pavēstīja.

— Nekādā gadījumā! — apakšpulkvedis iesmējās.

— Kādēļ?

— Tas ir garš stāsts. Un jūs tāpat nekā nesajēdzat no medicīnas.