ANATOLS IMERMANIS - VIESNĪCAS HOLIVUDA RĒGI

— Labprāt! — Mūns pasmaidīja. — Bet tikai tad, ja piedalīsieties.

Ričijs pieklājības pēc sākumā atteicās, bet pēc tam, nolē­mis, ka pietiekami izrādījis savu neatkarību, uzreiz pasū­tīja lielā daudzumā daždažādus ēdienus. Saimnieks atnesa ap divdesmit šķīvju. Te bija banderilas — uz kociņiem uz­spraustas šķiņķa, maizes un desas šķēles, kā arī ceturt- daļolas. Turku zirņi. Mazs iesms ar gaļu. Šķīvīši ar cep­tām zivīm. Un lielā vairumā citi mikroskopiskās devās pasniegti ēdieni, kuru nosaukumus Ričijs pakāpeniski pa­vēstīja. Kā pēdējo viņš pasūtīja paelju. Krodziņa saim­nieks saviebās, tomēr pasūtījumu pieņēma. Spriežot pēc grimases, Mūns sagaidīja marinētu vardi. Bet paelja iz­rādījās parasts cālis ar rīsiem un jūras gliemežiem.

Ričijs ēda pasvītroti lēni, pūlēdamies parādīt, ka tādas dzīres viņam gadās katru dienu. Noskalojis gabalu Man- čegas siera ar paša saimnieka izgudroto Andalūzijas vīnif maisījumu, viņš pēkšņi pacēla acis.

— Jūs vaicājāt, vai kāds apciemoja Šrīverus. Aizgāju, bet mani neielaida. Pat šo melnsvārci neielaida. Droši vien gribēja tos pirms nāves pievērst katoļticībai.

— Katoļticībai? — Mūns nesaprata.

— Kā tad! Vai tad neesat sapratis, kāpēc viņš luncinās ap Lellīti? Mani viņš i nedomā pataisīt par katoli. Viņam vajadzīgi iespaidīgi, bagāti cilvēki… Reiz izteicu viņam savas domas bez aplinkiem, kopš tā laika Lellīte uz mani nikna.

— Jāsecina, ka viņam rokās diezgan labas kārtis, — Mūns piezīmēja.

— Viņam ir ķēriens! — Bils Ričijs dusmīgi piekrita.

— Grib, lai Lellīte šķirtos no Mostrela un apprecētu savu oficiantu. Ramiross ir katolis. Melnsvārcis cer, ka aiz mīlestības pret Ramirosu Lellīte metīsies Romas pā­vesta skavās.

— Un viņa? — Mūns jautāja, kavēdamies pie citām problēmām.

— Lellītei viss apnicis, viņai vajag kaut ko jaunu — jaunu mīļāko vai jaunu ticību. Kāpēc pārmaiņas pēc ne­iemīlēties pāvestā? Uz vienu dienu tas ir pat intere­santi, — tukšā dūšā iedzertais vīns sāka jau iedarboties.

— Vai tad viņa vispār vēl ir spējīga kaut kam ticēt? Pieci gadi Holivudā padarītu par zaimotāju pašu Jēzu!

— Vai viņa šeit, Panotarosā, satikās ar kādu, atskaitot Ramirosu? — Kinoaktrises dēkas it nemaz neinteresēja Mūnu. Bet kāpēc Ričijs tik daudz runāja par viņu? Var­būt aiz tā kaut kas slēpjas?

— Vai domājat, ka viņa mani par velti cieta savā augstajā sabiedrībā? Nē, par to man bija jāpiegādā jauni draugi. Nesen te parādījās kāds amerikāņu žurnālists, ar to viņa ari gribēja uzsākt dēku. Bet nekas neiznāca. Viņš mani visu laiku izprašņāja par šo trako Gvendolīnu. Kā pavada laiku, vai bieži mēdz būt viena, kur izbrauc savā kadiljakā …

•— No kādas avīzes viņš bija?

— Spriežot pēc sejas, no kādas bandītu lapeles. Jūs jau zināt, kādi parasti ir mūsu žurnālisti — gangsteri, kas nogalina ar pildspalvu, — Ričijs arvien vairāk apreiba. — Vai domājat, ka es pats nogāju no skatuves? Tie bija Viņi, kas mani iznīcināja. Vispirms saslavēja līdz debesīm, bet vēlāk, kad debitēju skaņu filmā, rakstīja, ka man esot dikcija kā aizkautam sivēnam …

— Šis žurnālists vēl nav aizbraucis?

— Nezinu … Neesmu redzējis viņu jau dažas dienas. Viņš dzīvo pie marķīza … Lūk, viņš pats! Tiklīdz velnu piemin, viņš jau klāt!

Mūns pagriezās. Krodziņā bija ienācis gara auguma sirms vīrietis. Viņš neatgādināja ne žurnālistu, ne ameri­kāni, ne gangsteri. Drīzāk donu Kihotu, kas bruņu vietā nēsā šaurus, rūtainus svārkus un novalkātas, brūnas bikses. Ieraudzījis Mūnu un Ričiju, ienācējs devās tieši pie viņiem. Pirms Mūns paguva kaut ko apjēgt, viņš ieraudzīja pret sevi pavērstu revolvera stobru.

— Rokas augšā! — noteica pavēloša balss.

— Marķīz, kad jūs beigsiet savus jokus?! — Ričijs dusmīgi norūca. — Jūs taču zināt, ka man ir slima sirds … Kā jūs mani pārbiedējāt! …

— Ar rotaļu pistoli! — marķīzs apmierināti smējās. — Tas ir amerikāņu detektīvromāna «Aizlūgums par bīs­kapu» pielikums. Tā ieroča tieša kopija, ar kuru bīskaps Dedloks nonāvēja savus pretiniekus … Senjor Ričij, iepa­zīstiniet mani!

— Manuprāt, jūs pats to lieliski izdarījāt, — Mūns pa­smīnēja.

— Jūs domājat? Bet etiķete arī jāievēro … Ričij, lūdzu!

— Marķīzs Kast.elmare-i-Enusanče-i-Kasalakuna … Kā tur bija tālāk? — Ričijs, atriebdamies par izbīli, ņirgājās par marķīzu.

— Pietiek, tik un tā sajauksiet, — marķīzs atgaiņājās ar ironiski augstsirdīgu žestu. — Vārdu sakot, mans uz­vārds sastāv no piecdesmit diviem balsieniem un dod pārskatu par visiem īpašumiem, kas jebkad piederējuši manai dzimtai. Ļoti bēdīgs uzvārds.

— Kāpēc bēdīgs?

— Tāpēc, ka ik reizi atceros, kas varētu man piederēt. Frankisti konfiscēja tēvam pēdējās greznuma atliekas, viņš bija republikānis, anarhosindikālists. Atlikusi tikai pils. Labi, ka tajā tikpat kā nav mēbeļu. Citādi žurkas būtu sagrauzušas. Viņas ir tik badīgas, ka nācās apsist bibliotēkas sienas ar skārdu.

— Marķīzam ir visbagātākā bandītisko grāmatu kolek­cija pasaulē, — Ričijs piezīmēja. — Un visādi pielikumi. Piemēram, tā lielgabala kopija, ar kuru arhibīskaps Lai- velnsviņuparauj nošāva policijas inspektoru Idiotikusu.

— Senjor Ričij, jums ēšana nāk par ļaunu! — marķīzs izlikās sadusmots. — Paldies dievam, ka nedarāt to katru dienu, — viņš ieskatījās aktiera šķīvī. — Ko? Cālis paelja? Bet vēl tikai divpadsmit! Jūs, senjor Ričij, pie­tiekami ilgi dzīvojat pie mums, lai zinātu, ka īsts spā­nietis uzskata to gandrīz vai par dieva zaimošanu, — marķīzs saviebās tāpat kā pirmīt krodziņa saimnieks.

— Ko tas nozīmē? — Mūns vaicāja. Viņš īsti nesa­prata, vai marķīzs joko vai runā nopietni.

— Te pieņemts ēst paelju tikai pēc deviņiem vakarā, — Ričijs paskaidroja. — Idiotiska tradīcija. Izvēloties ēdie­nu, šejienieši skatās nevis ēdienu kartē, bet modinātājā.

— Tradīcija, manuprāt, ir lieliska parādība. Kāpēc de­tektīvromānos policija atmasko noziedznieku tikai pē­dējā lappusē, kaut viss ir skaidrs jau no pašas pirmās? Tradīcija. Piemēram, raugoties uz jums, senjor Mūn, tūlīt jūt, ka jūs jau visu esat uzminējis.

— Jūs zināt, kas es esmu? — Mūns mazliet pabrīnījās.

— Protams. Vai tad citādi būtu atļāvies teikt jums nevis «Sveiki», bet «Rokas augšā»… Jūs esat mans iecienītākais detektīvs!

— Spāņi, acīm redzot, neskopojas ar komplimentiem.

— Nu nē, kas tad es par spāni? Esmu kosmopolīts! Protu visas pamatvalodas, kurās iznāk kriminālromāni.

— Taisnība, — Ričijs atsaucās. Ignorēdams cāli, viņš vairāk pievērsās vīnam. — Šajās dienās marķīzs sāk mā­cīties ķīniešu valodu. Stāsta, tur iznācis satriecošs detek­tīvromāns «Priekšsēdētāja Mao izteicienu dziļa apgūšana palīdz noteikt noziedznieka personību».

— Dzeršana jums ir vēl kaitīgāka nekā ēšana, senjor Ričij, — atgaiņājās marķīzs un pievērsās Mūnam.

— Goda vārds! Jau sen sekoju jūsu spīdošajiem panāku­miem. Manā bibliotēkā ir vesela kaudze izgriezumu par jums…

— Kas jums teica, ka esmu šeit?

— Kā detektīvs atrod noziedznieku? Ar loģikas palī­dzību. Jūs tikāt redzēts kopā ar senjoru Ričiju. Ar to pilnīgi pietika, lai uzminētu, kurp viņš jūs aizvedīs.