ANATOLS IMERMANIS - VIESNĪCAS HOLIVUDA RĒGI

— Vai tev nelikās, ka senjorita atdod to pret pašas gribu?

— Protams! … Man zem kājām iečirkstējās akmens. Tad vīrietis kļuva tramīgs. Viņam rokā bija revolveris. Bet mani viņš nepaguva ieraudzīt.

— Tu neizgudro?

— Pavaicājiet krusttēvam Benitesam, es nekad neiz­gudroju!

— Vai tu toreiz neizbijies?

— It nemaz! Tikai nadzīgi ielīdu atpakaļ alā un vairāk nerādījos. Vēlāk dzirdēju, kā iedarbina motoru. Kad atkal paskatījos, mašīnas vairs nebija.

— Vai redzēji to vīrieti?

— Pazinu viņu pēc balss. Tas bija senjors Brauns, tas pats, kas dzīvo pie marķīza.

— Tu nemelo?

— Zvēru pie svētā Hironīma!

— Kādēļ neesi nevienam par to stāstījis?

— Kam? — Pedro atmeta ar roku. — Dons Benitess nebūtu noticējis, pārējie ne tik. Bet uz policiju negāju, tāpēc ka tur kalpo tikai fašisti.

— Skaidrs.

— Vairāk jautājumu nebūs? — Pedro ar ierastu kus­tību pastiepa roku.

— Cik esmu tev parādā? — Mūns jautāja ar smaidu.

— Pirmkārt — aizstiepu jūsu čemodānu līdz viesnīcai, otrkārt — atnesu istabā, treškārt — sargāju dažas stun­das, — Pedro atlocīja trīs pirkstus un, mazliet padomājis, piebilda: — Ceturtkārt — skrēju pēc ārsta …

— Bet es taču tevi nesūtīju …

— Jā, bet es grasījos, biju jau aizskrējis līdz durvīm… Ja jūs nebūtu mani apturējis …

— Lai jau iet, pieņemsim, ka neesmu tevi apturējis. Cik tad kopā sanāk?

— Teiksim, desmit pesetu! … — Mūns iebāza roku kabatas portfelī. — Nē, nē, jūs mani neesat sapratis… Tik daudz es būtu pieprasījis no katra cita, bet jums taču es esmu palīgs… Dodiet, cik nav žēl. Šodien neesmu vēl ēdis.

— Ja tu atcerētos, kurp taisījās braukt Gvendolīna Šrī­vera, nopelnītu simts pesetu!

— Simts! Vai nemelojat? — puika neuzticīgi vaicāja.

— Nē. — Mūns uzmundrinoši viņu uzlūkoja. — Ja ga­dījumā atceries, atskrien!

— Simts pesetu! — Pedro apsēdās uz ceļa somas un iegrima domās. — Zināt, labāk pamēģināšu tūdaļ atmi­nēties … Uz kurieni viņa varēja braukt? Uz Bobadilu … Nē! Uz Florādo? Nē!

Pedro ņēmās uzskaitīt visus viņam pazīstamo pilsētu un ciematu nosaukumus. Šķita, ka viņš spējīgs nosēdēt uz ceļa somas līdz nākošajam rītam vai vismaz tik ilgi, ka­mēr nebūs izsmelts viņa ģeogrāfijas zināšanu krājums.

— Ej vispirms paēd! — Mūns ierosināja.

— Nekas, pacietīšos, — zēns izklaidīgi atbildēja.

Pēkšņi viņš pielēca kājās. — Atcerējos! Kaut kāds

ēdams nosaukums. Tūlīt, tūlīt… — Un Pedro ņēmās uz­skaitīt visus ēdienus, kurus vien pazina no paša pieredzes vai citu nostāstiem. Nekas neliecināja, ka šī nodarboša­nās drīz beigsies.

Mūns atvēra balkona durvis un izgāja ārā. Pie pašām kājām gulēja jūra. Zvejnieku laivu buras un noenkuroju­šies kara kuģi, kas vēla dūmu mutuļus pret debesīm, iz­raibināja vienmuļo ainavu. No istabas atskanēja zēna murmināšana. Atceroties kādu sevišķi gardu delikatesi, zēns skaļi šmakstināja un dziļi nopūtās.

Liedags bija tikpat kā tukšs. Zilganais, saulē zaigojošais ūdens plašums gar piekrasti vizuļoja maigā nefrīta krāsā, bet pie Svētlaimīgās vientulības salas kļuva tumši zaļš. Mūns atcerējās Šmita vārdus: «Lielisks skats uz jūru! Lai jods to parauj!» Ko nozīmē šī noslēpumainā frāze? Ar ko izskaidrojama Ķelnes komersanta pēkšņā bēgšana?

Uz jūras pusi pavērstā balkona sānus aizsedza audekla sienas. Mūns ar skatienu noteica atstatumu līdz blakus balkonam. Veiklam cilvēkam, kas turklāt nebīstas rei­boņa, nebūtu grūti nokļūt pie kaimiņiem. Ieskatījies kādā svītrainā audekla spraugā, Mūns ieraudzīja, ka Evelīna Rodžera sauļojas. Aktrises šokolādes brūno miesu klāja bieza vitaminizētas eļļas kārta. Spriežot pēc smaržas, tā bija olīvu eļļa — tā pati, kas no spāniešu virtuvēm pār­ceļojusi uz ārzemju parfimērijas laboratorijām.

Mūns atgriezās istabā. Pedro ar koncentrētu sejas iz­teiksmi turpināja pārcilāt savas kulinārijas zināšanas. Pēkšņi viņš iesita sev pa pieri.

— Atcerējies? — Mūns ar cerībām vaicāja.

— Vēl ne! … Aizmirsu pateikt, jūs meklēja marķīzs. Domāju, ka jūs drīz pārnāksiet, tāpēc uzaicināju viņu pa­gaidīt. Vai nedusmojaties?

-— Nemaz. Vai viņš ilgi uzkavējās?

— Ne visai… Aizsūtīja mani uzzināt, vai senjors Šmits nav atstājis viņam vēstuli. Kad atgriezos, marķīzs jau bija aizgājis. Droši vien iegriezās pie senjora Rami- rosa.

— Tātad marķīzs bija palicis te viens? Ļoti intere­santi! — Mūns nomurmināja. — Pedro, vai nejūti — istabā kaut kas ož.

— Nu protams. Un kas par to?

— Vai sajuti šo smaržu tūlīt, tiklīdz ienāci istabā, vai arī tikai pēc marķīza aiziešanas?

— Kāds tam sakars ar marķīzu? — zēns izbrīnā uzlū­koja Mūnu. — Saodu, tikko jūs atvērāt balkona durvis. Mūns nikni aizcirta tās. Olīvu eļļas gardā smarža, kas bija maldinājusi zēnu, tūdaļ izgaisa, dodama vietu rūgte- najai.

— Es runāju par mandeļu smaržu! — Mūns paskaid­roja.

Pedro nereaģēja. Viņš atkal bija iegrimis savā iepriek­šējā nodarbībā.

Vestibilā jau valdīja zināma dzīvība.

— Gribētu apskatīt Gvendolīnas Šrīveras istabu! — Mūns griezās pie šveicara.

— Acumirkli! — Dons Benitess iedeva vienam slēdzeni, otram lidmašīnu sarakstu, trešajam apsolīja pasūtīt uz rītdienu vietu autobusā. Visu to viņš darīja veikli un žigli. — Zinu, man jau zvanīja pulkvedis Baroha-i-Pinoss. Ja neiebilstat, iešu jums līdz. Nedomājiet, ka jums neuz­ticos. Bet saimnieks, senjors Deviljē, dusmotos, ja uzzi­nātu, ka esmu jūs ielaidis svešā istabā.

— Jūs aizmirsāt slēdzeni! — Mūns atgādināja, redzē­dams, ka šveicars dodas uz kāpnēm.

— Esiet bez bažām! Man tā ir kabatā.

— Nesaprotu, — Mūns paraustīja plecus. — Varējāt mierīgi atstāt uz dēļa.

— Pirmās divas dienas atslēga karājās uz dēļa. Bet tad pieķēru marķīzu tieši tai brīdī, kad viņš mēģināja to sle­pus paņemt.

— Kad tas notika?

— Aizvakar no rīta.

— Tātad tūlīt pēc Šrīveru nāves? … Hm … Un kā viņš izskaidroja savu rīcību?

— Es pat nejautāju, tikai sacīju, ka pieklājīgā viesnīcā tā nevar darīt… Marķīzs iedomājas esam detektīvs. Vi­ņam, tāpat kā jums, visur rēgojas noziegumi. Droši vien cerēja atrast kādu lietišķu pierādījumu.

Dons Benitess atslēdza durvis un ielaida Mūnu. Gaisā bija jaušama pusizgaisusi parfīma un svaigu ziedu smarža.

— Te kāds nesen bijis! — Mūns paskatījās uz metāla vāzes turētāju. Vāze bija sīciņa, tāpēc puķes, kas atgādi­nāja kumelītes, izskatījās nesamērīgi lielas.

— Ak puķes? — dons Benitess pasmaidīja. — Tās at­nesa apkopēja. Senjorita Gvendolīna var atgriezties kuru katru brīdi, un, ja istaba nebūs uzkopta, saimnieks mani izrās! Jūs nezināt, cik kaprīza viņa ir.

— Vai jūs visiem viesiem noliekat ziedus?

— Tikai istabās, kas savienotas ar ārdurvīm. Lai ilū­zija būtu pilnīga. Senjors Deviljē uzskata …

— Un kur tad ir durvis? — Mūns nepacietīgi pārtrauca, pat nemēģinot izprast šo miglaino izskaidrojumu. Sienu, kas atdalīja abas istabas, klāja tapetes ar modernu ab­straktu rakstu. No durvīm nebija ne vēsts.

Mūns ieraudzīja tās tikai tad, kad šveicars norādīja uz grīdā iesistajām nagliņu galviņām.