ANATOLS IMERMANIS - VIESNĪCAS HOLIVUDA RĒGI

Majors Melbričs novērsās. Ģenerāļa joks, acīm redzot, nebija viņa gaumē.

— Varbūt tomēr iemīlēties jūsos, leitnant? — ģenerālis pamirkšķināja.

— Jūs esat pārāk daudz dzēris, ģenerāli! — Rozita at­turīgi pasmaidīja. — Mis Rodžera man to nepiedotu.

— Nepārspīlējiet! Pirmkārt, esmu izdzēris tikai pus­otras glāzes, otrkārt, mūsu apburošajai Evelīnai esmu va­jadzīgs vienīgi popularitātes dēļ. Viņa līdz ausīm iemīlē­jusies savā Ramirosā, viņš to dievina vēl vairāk.

— Jums tā liekas? — Rozitas melnās acis uzzibsnīja, toties balss palika gluži bezkaislīga.

— Protams. Es viņa vietā darītu to pašu. Katrā ziņā daudz patīkamāka nodarbošanās nekā viesu apkalpošana restorānā. Dzeramnauda arī lielāka …

Mūnam likās, ka Rozitas lūpas nodrebēja, bet viņa nekā nesacīja, tikai, nervozi nogludinājusi savu neticami balto frenci, piegāja pie loga.

— Gaidāt kavalierus? — ģenerālis labsirdīgi pasmai­dīja un paskaidroja Mūnam: — Leitnante dienē jūras kara bāzē Rotā. Jāatzīstas, tikai pēc laba laika sapratu, kādēļ tik skaista meitene tūlīt piekrita pārcelties uz šo miestiņu. Sākumā domāju, ka viņu savaldzinājušas manas labās manieres.

— Un tagad saprotat? — Rozita vaicāja mazliet koķetā tonī, aiz kura, kā Mūnam likās, slēpās nemiers.

— Kā tad! Vadoties no sievietes instinkta, jūs pare­dzējāt, ka visi jūsu pielūdzēji tiks drīzumā pārcelti uz Panotarosu. Šodien vien ieradušies pieci simti jūrnieku. Esmu gatavs saderēt, ka viņi jūsu dēļ nepamanīs pat Lel­līti Rodžeru.

— Arī ūdenslīdēji? Līdz šim uzskatīju, ka viņi iemīlas tikai nārās, — Mūns pajokoja.

— Ūdenslīdēji? — Rozita izbrīnījās. — Nekā tamlī­dzīga! Kāpēc domājat, ka no mūsu bāzes izsaukti ūdens­līdēji?

— Jūs neesat lietas kursā, leitnant, — majors Melbričs iejaucās. — Misters Mūns redzējis ūdenslīdēju tērpus, paši ļaudis atbrauks rīt.

— Jā, jā! — ģenerālis steidzīgi apstiprināja. — Tā ir majora fiksā ideja — meklēt šifru jūras dzīlēs.

— Piedodiet, ģenerāli, tā bija jūsu ideja, — majors pieklājīgi pārlaboja. — Jūs esat piemirsis.

— Iespējams, — ģenerālis Debldejs saviebās. — Bet no jūsu puses nav pārāk smalkjūtīgi atgādināt man vecuma sklerozi, — ģenerālis iesmējās, it kā pārvērzdams visu jokā, un turpināja: — Starp citu, esmu pat piemirsis, kādi viesi šovakar ieradīsies.

— Mis Evelīna Rodžera, misters Ramiross Vilja, pulk­vedis Baroha-i-Pinoss! — majors noskaitīja militārā tonī.

— Laikam aizmāršība kļuvusi par visu augstāko virs­nieku raksturīgu īpašību, — Mūns pavīpsnāja. — Vis­pirms mani šai ziņā pārsteidza majors Melbričs, tagad arī jūs, ģenerāli…

— Es? … Ak jā, ar tiem ūdenslīdējiem… Tas ir pie­dodami. Par operāciju atbild tieši majors.

— Bet par labo toni jūs. Pulkvedis man šodien sūdzē­jās, ka viņš neesot ielūgts.

— Nekā nesaprotu … Leitnante pirmīt esot satikusi pulkvedi uz ielas, un viņš solījies atnākt, — ģenerālis pagriezās pret Rozitu. — Jūs taču tieši tādēļ esat atnā­kusi? Pulkvedis gan uzskata, ka runā angliski ne sliktāk par Oksfordas profesoru, bet, kad viņš sāk tērgāt par mākslu, pat ar tulka palīdzību ne vienmēr viņu saprotu.

Rozitas tumšā seja pietvīka.

— Iespējams, ka neesmu viņu īsti sapratusi, — viņa ātri novērsās.

— Nekas, ja arī tas būtu pārpratums, esmu par to tikai priecīgs … Uz jūsu skaistumu! — ģenerālis pacēla glāzi.

Rozita paņēma savējo, lai saskandinātu. Seja atkal bija mierīga, smaids — atturīgs kā parasti. Bet Mūns uz­tvēra skatienu, kas it kā nevilšus pakavējās pie viņa. Likās, tulkotāja cenšas saprast, vai viņš pievērsis uzma­nību pasaciņai par satikšanos ar pulkvedi. Mūns nešau­bījās, ka tie ir meli. Bet kāda iemesla dēļ Rozitai Bairdai jāpiedalās šai kokteiļu vakarā?

Tikpat mīklainas šķita ģenerāļa un viņa adjutanta attie­cības. Ģērbies ziemišķādas kurpēs, smilškrāsas flaneļa bik­sēs un sārtā neilona kreklā ar vaļēju apkaklīti, ģenerā­lis, kas bārstīja komplimentus un ar atzīstamu apetīti no­tiesāja uzkožamos, pašlaik vairāk atgādināja diplomātu, kas pēc oficiālām runām atpūšas interesantas sievietes un gudra paziņas sabiedrībā. Mundierī iespīlētais majors Mel­bričs bija pilnīgs pretstats. Roka, kas kratīja apsudraboto kokteiļu maisītāju, šķita radīta tēmēšanai, militāram svei­cienam un citām tamlīdzīgām izdarībām. Spriežot pēc visa, tas bija ideāli izdresēts apakšnieks precīzai pavēļu izpildei. Un tomēr Mūnam radās sajūta, it kā ģenerālis mazliet baidītos no sava adjutanta.

To apstiprināja mazs starpgadījums. Ģenerālis palūdza majoru aizvērt logu, jo bija kļuvis pavēss. Majors nolika maisītāju uz bāra letes un stingriem soļiem piegāja pie loga. Ģenerālis kaut ko čukstēja tulkotājai. Majors ātri aizvēra logu un nostājās ģenerālim aiz muguras. Čuksti tūdaļ apklusa.

— Varat būt bez bažām, major, nekādu kara noslē­pumu neesmu izpaudis, — ģenerālis iesmējās. — Tikai piedāvāju leitnantei pavadīt mani uz Madridi.

— Tieši to jūs nedrīkstējāt darīt, ģenerāli, — majors nez kādēļ paskatījās uz Mūnu un pasmaidīja. Viņa smaids līdzinājās taisnajam matu celiņam — nosvērts uz precī­ziem svariem, tas derēja visiem dzīves gadījumiem. — Jūs taču zināt, sieva lūgusi mani jūs uzraudzīt.

— Mana sieva! Lielisks joks! — ģenerālim paspruka smiekli. Pensnejs uz deguna palēcās. — Žēl, ka misters Mūns nevar novērtēt jūsu humoru… Nē, nē, mister Mūn, tas jums nekad neizdosies. Vispirms jāpazīst mana cienījamā laulātā draudzene. Paldies dievam, majors zi­ņos tai par manu nevainojamo uzvedību … — ģenerālis apklusa, tad, it kā šaubīdamies, vai viņa paskaidrojums ir pietiekams, ātri piebilda: — Viņa ir tikpat greizsirdīga kā Lellīte Rodžera.

— Vai viņas greizsirdībai ir pamats?

— Pamats? — ģenerālis sašutumā pakratīja galvu. — Nu nē, esmu uzticības paraugs.

— Es domāju Evelīnu Rodžeru.

Ģenerālis nepaguva atbildēt. Pie durvīm pieklauvēja. Pārliecinājies, ka ieradušies lūgtie viesi, majors plaši at­vēra durvis.

Lellīte izskatījās tā, it kā būtu nolēmusi mainīties lo­mām ar ģenerāli. Vakara tērpa vietā viņai mugurā bija gaisa desanta kareivja forma. Tas bija tas pats sensacio­nālais tērps, ar ko viņa pagājušajā gadā bija savaldzinā­jusi amerikāņu armiju Dienvidvjetnamā. Ramiross, kas padevīgi viņai sekoja, bija ģērbies baltā smokingā ar zīda atlokiem. Viņš izskatījās tik elegants, ka greznā resto­rānā to varētu noturēt pat par pašu zāles pārzini.

— Mēs tikko tērzējām par jums, Evelīn, — ģenerālis runāja familiārā toni, kāds pieņemts starp labiem drau­giem.

— Ar ko? — Lellīte paņēma majora pasniegto glāzi.

— Ar misteru Mūnu.

— Ar detektīvu! — Lellīte saviebās un, izdzērusi glāzi vienā elpas vilcienā, pasmaidīja. — Neticami. Slepenpoli­cistus taču sievietes neinteresē?

— Jūs maldāties, — ģenerālis atsmaidīja. — Misters Mūns, piemēram, nupat vaicāja, vai jums ir pamats būt greizsirdīgai uz Ramirosu.

— Man? — Lellīte iesmējās, atmetusi pakausī smago matu vilni, kas, tērpa stilam pieskaņojot, bija apsiets ar izpletņa auklu.

— Jā gan! — neraugoties uz galanto smaidu, varēja nojaust, ka ģenerālis grib izprovocēt aktrisi.

— Muļķības! Ramirosa acīs eksistē tikai viena vienīga sieviete, pārējās viņš uzskata par vīriešiem, — katru Lel­lītes frāzi pavadīja aizsmakuši smiekli. — Drīzāk varu būt greizsirdīga uz alkoholu, ko viņš iebauda. — Lellīte pagriezās pret Ramirosu. — Nedzer, tev tas nāks par ļaunu! — Lellīte izrāva viņam glāzi un izdzēra pati. Viegli drebošie pirksti liecināja, ka viņa jau krietni dzērusi. Neapmierināti savaibstījusies, Lellīte nolika glāzi. — Kas tā par dziru?