ANATOLS IMERMANIS - VIESNĪCAS HOLIVUDA RĒGI

— Marķīz, jūs kļūstat nekaunīgs! — Jo vairāk Ričijs iedzēra, jo niknāks kļuva.

— Neesmu vēl pietiekami ēdis un dzēris, lai atbildētu jums tādā pašā garā, — marķīzs samierinoši pajokoja.

— Tūlīt atgūšu zaudēto. Hei, don Fernando!

Starp viņu un krodziņa saimnieku iesākās dzīva sa­runa. Mūns nesaprata ne vārda, bet pēc izteiksmes un žestiem uztvēra jēgu. Sākumā marķīzs runāja pavēlnie- ciski, bet pamazām viņa balss ieguva lūdzošu intonāciju. Saimnieks turpretim iesāka runāt mierīgos toņos, gan­drīz atvainodamies, bet nobeidza, draudīgi vicinot rokas.

— Beigusies mana paradīzes dzīve! — marķīzs pagrie­zās pret Mūnu un Ričiju. — Kāda nelaime dzīvot tādā mazā miestiņā. Cerēju, ka neviens, izņemot mani, nav vēl uzzinājis par senjora Šmita aizbraukšanu.

— Vai tam ir tik liela nozīme?

— Man — kolosāla! Dons Fernando ne tikai atteicās pabarot mani, bet pat uzdrošinājās pieprasīt no manis samaksu. Viņš saka, ka par to naudu, ko esmu noēdis uz nākamās viesnīcas «Marķīzs Kasteimare» rēķina, viņš varētu uzcelt debesskrāpi. Tipiski spāniska tieksme pār­spīlēt.

— Varbūt es spēšu izlīdzēt? — Mūns pasmaidīja.

— Nav vērts, senjor Mūn! Tīrie nieki! Tad, lūk, senjor Mūn, man pietiek paskatīties uz jums, lai zinātu, ko do­mājat par Šrīveriem. Meitu — nolaupījuši, bet māti un dēlu — noindējuši.

Sarunādamies marķīzs nemanot pievilka sev klāt Ričija šķīvi un ņēmās kāri notiesāt cāli. Ričijs izvalbīja acis.

— Marķīz, jūs neprotat uzvesties!

— Es? Ak, tas taču jūsu cālis, — konstatēja marķīzs un mierīgi turpināja ēst.

— Mans. Bet tas nebūtu ļaunākais… Gribēju jums atgādināt, ka patlaban ir tikai divpadsmit.

— Pilnīgi iespējams! Bet, tā kā Panotarosā pašlaik uz­turas tik daudz amerikāņu, nolēmu dzīvot pēc Ņujorkas laika, — un marķīzs, ticis galā ar cāli, pievilka sev divus šķīvjus ar jūras gliemjiem.

Kamēr marķīzs tos tiesāja, Mūns uzmanīgi viņu pētīja. Šerloka Holmsa svārki, gandrīz parodiska aizraušanās ar kriminālliteratūru, ņirgāšanās par savu nabadzību, gro- teskā sarunu maniere — vai tas viss bija īsts?

— Vai esat lasījuši Hemingveja «Piekto kolonu»? — Hemingveju Mūns atcerējās pēc nesenās sarunas ar pulk­vedi.

— Jūs man vaicājat? — marķīzs uz mirkli pārtrauca grauzt gliemežus.

— Tieši jums.

— Kāpēc jūs to jautājat? Aha, uzminēju… Tur gudrs izlūks izliekas par žūpu un brunču mednieku. Bet, ticiet man, senjor Mūn, viņam nav nekādas līdzības ar mani.

— Jūs lieliski lasāt domas. Varbūt esat jau nopratis, ko vēl gribu jums vaicāt?

— Pagaidiet! — marķīzs paskatījās uz Ričiju, pēc tam uz Mūnu. — Liekas gan. Senjors Ričijs pastāstīja jums, ka pie manis dzīvojis jauns cilvēks, kas interesējies par senjoritu Gvendolīnu. Un jūs tūlīt nolēmāt, ka viņš to no­laupījis ar manu palīdzību.

— Sakiet — vai viņš tiešām bija žurnālists?

— Senjors Brauns apgalvoja, ka nodarbojoties ar oke- anoloģiju. Mani viņš, starp citu, arī izprašņāja par Gven­dolīnu. Ieteicu viņam no tās turēties pēc iespējas tālāk. Atskaitot šo punktu, viņš šķita tīri prātīgs puisis.

— Kas jums liek tā domāt?

— Kaut vai tas, ka viņš nav aizrāvies ar marķīza Kas­telmares dzimtas apslēpto bagātību meklēšanu. Piedāvāju katram uzmeklēt šos dārgumus, protams, par piemērotu atlīdzību. Šrīveri, piemēram, izmeklējās Melnajā alā krus­tām šķērsām. Pat senjors Ričijs nav spējis turēties pretī šim kārdinājumam.

— Marķīz, jūs neesat džentlmenis! — Ričijs ierēcās.

— Kāpēc tā? No jums es taču neņēmu naudu!

Mūns izvilka no kabatas fotogrāfijas, kur bija redzami Roda Gaetano rokaspuiši.

— Vai starp tiem gadījumā nav jūsu apakšīrnieks? — Mūns cieši novēroja marķīzu.

— Nē! — Marķīzs izklaidīgi norūca. Viņš domāja vai izlikās domājam par kaut ko citu. — Senjors Brauns iz­skatās pavisam citāds. Gaiši mati, acenes, tumši brūnas acis.

— Marķīz, jūs melojat! — Ričijs pamodās no snaudas.

— Es?

— Ja, jūs! Viņam ir pelekas acis.

— Jūs esat piedzēries, senjor Ričij! Viņam ir tumšas acis, gandrīz kā īstam spānietim.

— Nav vērts strīdēties! — Mūns pārtrauca. — Kad sa­tikšu misteru Braunu, pateikšu, kurš no jums kļūdījies un kāpēc.

Ričijs neatbildēja. Viņš jau atkal snauda. Toties mar­ķīzs izaicinošā balsī jautāja:

— Turpināt attīstīt savu hipotēzi? Tā ir aplama. Un bez tam vēl nav zināms, vai sagaidīsiet senjoru Braunu. Viņš aizbrauca.

— Kad un uz kurieni?

— Dienu pirms gaisa katastrofas. Kas attiecas uz «kurp», tad neesmu tik ziņkārīgs kā jūs. Pajautāsiet pats, ja vien pietiks pacietības sagaidīt.

— Vai viņš solījās atgriezties?

— Nē. Bet, tā kā viņš atstājis mantas, tad…

— Lieliski. Jums, cerams, nebūs iebildumu, ja apska­tīšu tās. Aizkāpsim!

— Cerat atrast kādu pavedienu, nejauši aizmirstu vēs­tuli, kurā noziedznieks atklāj savus nodomus? Lūdzu! At­nāciet rīt. Šodien esmu pārāk aizņemts.

— Ar ko? — Mūns dzēlīgi vaicāja.

— Iespējams, iznīcināšu pēdas. Bet, ja šie paskaidro­jumi jūs neapmierina, varat pieprasīt no pulkveža Ba- rohas-i-Pinosa kratīšanas orderi. Manas pils vārti likuma pārstāvjiem allaž atvērti!

— Pieņemsim, ka jūsu paskaidrojumi mani apmierina. Jo vairāk tāpēc, ka misters Brauns, cik zināms, rīkojies Rodrigo Gaetano uzdevumā. Jūs taču nepazīstat tādu?

— Nē, lai gan būtu priecīgs iepazīties.

— Bet man stāstīja, ka jūs jau esot tikušies.

— Kas?

— Viesnīcas šveicars.

— Es palielījos … Ir taču patīkami būt pazīstamam ar gangsteru karali, — marķīzs izskatījās vai arī izlikās ap­jucis. Bet tas turpinājās tikai īsu brīdi. Atstūmis šķīvjus,

viņš piecēlās. — Uz drīzu redzēšanos! — viņš sacīja pa­rastajā ironiski nekaunīgajā tonī. — Starp citu, — paspē­ris pāris soļu, marķīzs pagriezās, — ceru, ka esat lasījis Brenta Frīmena romānu «Inde izmeklētiem viesiem»? Man liekas, ka šajā gadījumā noziedznieks rīkojies pēc šīs grāmatas receptes.

— Un tā būtu? — Mūns vaicāja, domādams par to, ka marķīzs kopš Brauna pieminēšanas vairs nebija pieskāries ēdienam.

— Gvendolīna noindējusi savu māti un brāli un pēc tam laidusies lapās!

— No kura pirksta esat šo hipotēzi izzīdis? — Mūns pasmīnēja.

— No tā paša, no kura jūs savējo.

Un marķīzs devās taisnā ceļā pie vietējiem iedzīvotā­jiem, kas jau krietni līgojās uz saviem ķebļiem. Viņš soļoja kā cilvēks ar noteiktu mērķi. Pasaucis sāņus vienu no zemniekiem, viņš apsēdās ar to visattālākajā stūrī. Marķīza sarunu biedrs, dons Brito, bija tas pats vīrs, kura māju sadragāja reaktīvais motors.

Mūns bija jau samaksājis, tomēr projām iet vilcinājās. Ričijs, atbalstījis galvu pret leti, paklusām krāca. Pat dzē­rumā viņš pūlējās saglabāt cienīgu izskatu. Mūns ar grū­tībām viņu pamodināja.

— Kas noticis? Kur es atrodos? — Ričijs sākumā ne­pazina Mūnu. — Ak, tas esat jūs, mister Mūn! Ar ko varu pakalpot?

— Pajautājiet saimniekam, kas viņam zināms par cil­vēku, ar kuru runā marķīzs.

Saņemtā informācija puslīdz apmierināja Mūnu. Klīda baumas, ka dons Brito esot marķīza pusbrālis, marķīza tēva ārlaulības dels.