ANATOLS IMERMANIS - VIESNĪCAS HOLIVUDA RĒGI

— Varbūt, — Mūns skaļi prātoja. — Ģenerālis Debldejs lika saprast, ka šķembas nav sevišķi bīstamas.

— Kas to teicis? Ģenerālis! Nu, protams, viņam taču tas jāzina! — Apakšpulkvedis pasmīnēja. — Bet runa nav par to. Jebkura saindēšanās var būt nelaimes gadījums. Taču Šrīveri nomiruši tai pašā dienā. Mediķim tas izsaka visu. Ar šķembām viņu nāvei nav ne mazākā sakara.

Autobusā iezvanījās tālrunis. Pamājis atvadoties Mū­nam, medicīnas daļas priekšnieks devās turp.

— Piedodiet — vai gadījumā nezināt, uz kurieni pār­vietoti jūsu priekšteči? — Mūns viņu aizkavēja.

— Nav ne jausmas. Kad ieradāmies, no viņiem vairs nebija ne vēsts. Griezieties pie majora Melbriča, viņš pār­zina kadrus.

Majoru Mūns atrada pie noliktavas — pustumšas ba­rakas, kur kareivji salika kaut kādas ierīces. Majors Mel­bričs stāvēja puspavērtajās durvīs ar muguru pret Mūnu un deva rīkojumus.

— Major! — Mūns ieklepojās, lai pievērstu sev uz­manību.

Majors Melbričs, aizcirtis durvis, strauji apsviedās.

— Lūdzu! — Intonācija lika saprast, ka viņš ļoti stei­dzas.

— Mani interesē 67. motorizētās brigādes medicīnas daļa.

— Kādā ziņā?

— Vai nepateiksiet, uz kurieni tā pārcelta?

— Ak tas jūs interesē? — majors noņēma cepuri un, sakārtojis jau tā nevainojami taisno celiņu, atkal uzlika. — Uz to pašu vietu, no kurienes tā bija ieradusies, — uz Kartagenu!

— Laikam man nāksies aizbraukt uz turieni, — Mūns piezīmēja.

— Jūs viņus tur vairs neatradīsiet. Viņi jau sen ceļā uz Seulu vai Okinavu, neatceros tieši, uz kurieni.

— Pamēģiniet atcerēties! — Mūns cieši ieskatījās savā sarunu biedrā. Cilvēks ar tik taisnu celiņu parasti var lepoties ne tikai ar stingru kārtību, bet arī ar labu atmiņu.

Kaut gan, ja ņem vērā gaisa katastrofu un īpaši slepenu ierīču nozušanu… Tādās reizēs viegli pazaudēt galvu.

— Šai gadījumā tas nav svarīgi, — majors Melbričs piemiedza aci. — Gan es, gan viņi paši skaidri apzinā­jās, uz kurieni brauc. Vjetnamā sanitārais personāls va­jadzīgs kā ēst.

— Vai bija oficiāla pavēle? — Mūns apvaicājās.

— Viņiem to paziņos, kad transporta lidmašīna uz­ņems kursu uz Vjetnamu. Principā tas ir pareizi. Kāpēc priekšlaicīgi iedragāt morāli? Bet mūsu gudrinieki aiz­mirsts, ka cilvēkiem ir ausis. Kaprālis Smits, kuram štābā ir pazīstams kaprālis Džonss, reizēm labāk informēts par pašu ģenerāli.

Atceļā Mūnam nācās atkal paiet garām dušas kabīnēm. Mazgājās jau cita maiņa. Tā, kurā viņš pirmīt bija ierau­dzījis kalsnējo, garo cilvēku ar savādi pazīstamo seju, bija tukša.

Domās nogrimis, Mūns pagāja garām sargpostenim un spēji apstājās, jūras apžilbināts. Saule bija paguvusi pa­celties zenītā. Jūra šķita milzīga, līdz pašai malai ar zai­gojošu gaismu piepildīta tvertne. Iespaids bija spēcīgs, labu brīdi Mūns nekā cita neredzēja.

Pamazām viņš sāka izšķirt detaļas. Pēkšņi viena no tām piecēlās, norausa no šortiem smiltis un, pakalpīgi smaidot, tuvojās Mūnam.

— Atkal jūs? —- Mūns nespēja noslēpt neapmierinātību.

— Atvainojiet, ka aizkavējos, — Bils Ričijs izlikās ne­manām. — Gribēju pastā apjautāties, vai uz mana vārda nav pienākusi korespondence, bet šie spānieši ir tik pļā­pīgi! — vecais aktieris teatrāli nopūtās.

— Kā jums vispār izdevās uzzināt, kur es atrodos?

— Pavisam vienkārši. Apvaicājos garāmgājējiem. Dažu stundu laikā jūs esat kļuvis slavenība. Vai jūs saprotat, mister Mūn, ko tādam miestiņam kā Panotarosa nozīmē slavena detektīva ierašanās?

— Un ko tas nozīmē jums?

— Man? Attiecībā uz jums man nav nekādu savtīgu interešu. Ceru, ka varu būt jums noderīgs kā tulks…

Protams, ja jūs būtu ar mieru uzrakstīt detektīvscenāriju… Jūs varētu pieprasīt, lai galvenajai lomai uzaicina mani… — Bils Ričijs apklusa un apstājies pamāja kādam ar roku.

Mūns apgriezās un ieraudzīja vienu no lieciniekiem — donu Kamilo. Zvejnieks stāvēja motorlaivā, kas patlaban devās jūrā. Mūnam radās iespaids, ka kuģīša korpuss sastāv gandrīz vienīgi no aizdrīvētiem caurumiem. Pa­vicinājis roku, dons Kamilo ātri ienira kajītē — droši vien tam par iemeslu bija pēkšņi noslāpušais motors.

Dažas minūtes Mūns un viņa pavadonis klusuciezdami soļoja gar tūkšo krastu. Mūns tīšām nepārtrauca klusē­šanu, jo gaidīja noteiktu jautājumu.

— Vai runājāt ar dakteri Enkarno? — aktieris beidzot iesāka, raudzīdamies Mūnā ar savām naivajām, nespodri zilajām acīm.

Šis šķietamais naivums uzjautrināja Mūnu. Viņš ne brīdi nešaubījās, ka Bilu Ričiju interesē viņa gājiens pie ārsta. Mazliet patirdījis to, Mūns nevērīgi izklās­tīja gan savus novērojumus, gan no ārsta kaimiņienes saņemtās ziņas.

— Jūs teicāt — aizbraucis?! Tas nevar būt! — Bila Ričija acis kļuva gluži apaļas. Viņš tēloja meistarīgi.

— Kāpēc nevar būt?

— Cik atminos, dakteris Enkarno ne reizi neizbrauca no Panotarosas. Pat uz Malāgu pēc zālēm viņš sūtīja kādu citu.

— Kas par to? Šoreiz nolēma braukt pats.

— Un ja nu kaut kas atgadīsies? Viņš ir vienīgais ārsts ciematā! Pēdējā laikā viņš galvenokārt ārstēja tūristus … Vietējie zemnieki ne visai mīl ārstus. Uzskata, ka dvē­seles aizlūgums izmaksā lētāk… Ārsts katru rītu atnāca uz viesnīcu. Tāds laipns, visiem sacīja, ka iedarbīgākās zāles esot labs vīns un jautrs smaids. No manis viņš nekad neņēma naudu.

— Vai dakteris Enkarno prata valodas?

— Tikai angļu… Dažus gadus viņš esot nodzīvojis Amerikā. Mēģināju viņu šad tad izprašņāt, bet dakteris negribēja stāstīt… Toreiz, kad ierunājās, bija tik ļoti piedzēries, ka ne velna nesapratu … Kaut kādas narko­tikas… Viņu vai nu apcietinājuši, vai ari taisījušies…

— Vai viņš daudz dzēra?

— Tieši otrādi, ļoti maz. Bet reizēm viņam kaut kas uz­nāca. Jūs, paldies dievam, nezināt, kā tas ir, kad iekšā kaut kas kremt… — Bils Ričijs apklusa, tad ņēmās gaus­ties: — Aizbraucis? Savādi! Un ja nu man pēkšņi būs sirdslēkme?

—- Vai kāds apciemoja Šrīverus pēc ievietošanas ame­rikāņu medicīnas daļā? — Mūns viņu pārtrauca.

Bils Ričijs neatbildēja. Viņš apstājās, it kā sagremo­dams savas domas. Nespodrās acis kļuva gaišākas, grum­bas izgludinājās.

— Nu jā, medpunkts! Biju to pavisam aizmirsis, — viņš atsāka skaļi un priecīgi. — Tur ir labi ārsti! Un viņi no­teikti palīdzēs tautietim … Vai jūs jau pusdienojāt?

Jautājumam bija tik maz sakara ar iepriekšējo, ka Mūns apstulba.

— Neesmu pat brokastojis. Vai varu jūs ielūgt? — viņš aicināja. Tagad Mūns bija ieinteresēts atrasties aktiera sabiedrībā. Lomas bija mainījušās. Agrāk vai vēlāk katrs izpļāpā savus noslēpumus.

— Paldies. Neesmu izsalcis… Bet labprāt pavadīšu jūs! Tas ir pavisam tuvu — dona Fernando krodziņš… Oriģināli ēdieni. Jums patiks.

Krodziņš atgādināja pagrabu. Vienā pusē atradās vīna mucas, otrā — gara lete. Pašlaik te sēdēja gandrīz visi tie vietējie, kurus Mūns bija saticis policijas komisariātā. Nebija nekādu šaubu, ka viņi iedzer uz amerikāņu apso­lītās kompensācijas rēķina.

— Jums jānogaršo itin viss, — Ričijs šķita labā omā. — Viss! Nebaidieties, te nav tik sātīgu ēdienu kā pie mums. Tikai viegli uzkožamie.