ANATOLS IMERMANIS - VIESNĪCAS HOLIVUDA RĒGI

— Pieņemsim, ka, paklausot jūsu padomam, esmu da­būjis Malāgā savienojumu ar Ņujorku un palūdzis at­sūtīt pēc iespējas ātrāk noteikta satura telegrammu. Cik laika paies, kamēr tā pienāks?

— Panotarosā — ne mazāk par divām stundām.

— Es domāju zibeni.

— Es arī.

— Kāpēc tik ilgi?

— Vispirms telegramma iet pa transatlantisko kabeli ar aprobežotām caurlaides spējām, tad no Parīzes uz Mad- ridi, pēc tam no Madrides uz Malāgu. Un tikai tad tā nonāks pie jums. Viņi tur, Malāgā, nesteidzas. Kas viņiem Panotarosa? Viens no tūkstoš punktiem, kas jāapkalpo … Vai jūs tas apbēdina?

Mūns pasteidzās noslēpt smaidā neapmierinātības gri­masi. Tikko saņemtās ziņas pilnīgi apgāza hipotēzi, par kuras pareizību viņš nebija šaubījies. Atkal sakāve — otra nepilnas stundas laikā. Bet pasta priekšniekam tas nav jāzina.

— Vai pazināt Šmita kungu? — Mūns steidzīgi ievir­zīja sarunu citās sliedēs.

— To, kas taisījās pārbūvēt marķīza pili par viesnīcu? Protams! Pie mums visi pazīst cits citu. Pie tam senjors Šmits bieži iegriezās pastā.

— Pēdējo reizi, ja nemaldos, šorīt.

— Tieši tā, mister Mūn!

Mūna seja izstiepās, bet viņš saprata un sāka smieties. Nebija šaubu, ka, pateicoties donam Benitesam, vēsts par slavenā detektīva ierašanos paguvusi izplatīties visā Pa­notarosā. Bet, spriežot pēc uzdotajiem jautājumiem, katrs puslīdz inteliģents cilvēks spēja uzminēt, kas viņš tāds.

— Jūs nemaldāties, es esmu Mūns. Negribu slēpt, ka informācija, ko ceru no jums saņemt, man ir ļoti vērtīga. Pamēģiniet atcerēties, kas Šmitam bija vajadzīgs pastā. Vai viņš nebija saņēmis vēstuli vai telegrammu?

— Nekā tamlīdzīga. Viņš pasūtīja sarunu ar Madridi.

— Ar ko? Kādā valodā runāja?

— Neieklausījos. Kas attiecas uz abonenta numuru, tad to mēs tūlīt uzzināsim pēc kvīts pasakņa … Lūdzu! — viņš parādīja Mūnam sešskaitļu numuru. — Starp citu, atminos, ka senjors Šmits parasti pasūtīja sarunu ar šo abonentu.

— Vai jums ir Madrides telefonu saraksts?

— Ir! Atsūtīja tikai vakar, kaut lūdzu jau pirms mē­neša. Man ir tāds iespaids, ka, pateicoties šai katastrofai, Panotarosa kļuvusi slavena.

— Vai vēlaties saņemt simts pesetu par dažām stun­dām viegla darba?

— Un kā vēl! Vai jūs uzskatāt mani par muļķi?

— Pāršķirstiet sarakstu un izdibiniet, kādam abonentam pieder šis numurs.

Pasta priekšnieks ar entuziasmu tūdaļ ķērās pie darba, bet Mūns pa to laiku uzmeta triju steidzamu telegrammu tekstus.

Pirmā — Šrīveram adresētā bija visīsākā:

«Apstipriniet ar telegrammu kremācijas pavēli oficiāli apliecinot parakstu vai personīgi pa tālruni Panotarosa 6»

Otra bija visgarākā. Mūns pieprasīja Donalda Kinga in­formācijas aģentūrai atbildes uz četriem jautājumiem.

1) Kuros uzņēmumos Šrīveram pieder kontroles pakete vai ievērojams akciju skaits?

2) Kam pieder firma «Viss tūristam», kura ražo konser­vētu desu «Extra»?

3) Uzzināt, kas ir Joahims Maria Šmits, pēc pases — Vācijas Federatīvās Republikas pilsonis, kurš uzdod sevi par būvuzņēmēju no Ķelnes.

4) Vai Ķelnē, Terēzijas ielā 263, dzīvo ārsts Hanss Šveinfurts, un ar ko viņš nodarbojas?

Visas šīs ziņas Mūns varētu iegūt oficiālā ceļā caur policiju, bet viņš deva priekšroku Donaldam Kingam. Šis vīrs ar pliko pauri un profesora acenēm, kura telefonu nevarēja atrast nevienā izziņu grāmatā, bija gudrāks par policiju. Pie tam uzpirkt viņu tikpat kā nebija iespējams. Varenā detektīvbiroja — tā specialitāte bija rūpnieciskā spiegošana — vadītājs algoja veselu informatoru armiju. Un, ja Kingam mēnesi vai nedēļu iepriekš izdevās uzzināt par divu konkurējošu milzeņu apvienošanos vai citu tam­līdzīgu notikumu, viņš saņēma no klientiem nevis parasto honorāru, bet daļu no pasakainās, biržā iegūtās peļņas.

Trešo telegrammu Mūns adresēja «Detektīvu aģentūrai Mūns un Deilijs»:

«Steidzami telegrafējiet, ko esat izdibinājuši par Roda Gaetano sakariem ar Spāniju pēdējos gados. Man ļoti nepieciešama jūsu palīdzība. Lūkojiet paātrināt ārzemju pases saņemšanu. Mana adrese: Panotarosa, viesnīca Ho­livuda, istaba 13. Mūns.»

Rakstot šos vārdus, Mūns neviļus pasmaidīja. Nebū­dams pravietis, viņš jau iepriekš zināja atbildi. Tieši tādēļ viņam nemaz nebija patikusi pulkveža Barohas*-i- Pinosa daiļrunība.

— Vai atcerējāties labu anekdoti? — pasta priekšnieks ar cerībām uzlūkoja apmeklētāju.

Tikai tad Mūns apjēdza, ka viņš droši vien idiotiski smaidījis.

— Uzminējāt! — viņš noburkšķēja.

— Varbūt pastāstīsiet? — pasta priekšnieks lūdza. — Dievinu anekdotes.

— Varbūt, — Mūns nenoteikti nomurmināja. — Atgā­diniet pirms manas aizbraukšanas.

— Kāpēc ne tagad?

— Tagad visa sāls paietu jums secen, — Mūns nodeva viņam visas aizpildītās veidlapas.

— Laikam ļoti steidzami? — pasta priekšnieks ap­vaicājās, bet, ieraudzījis Mūna stingros vaibstus, apsēdās pie telegrāfa aparāta.

Dažas minūtes Mūns atslābušiem muskuļiem, ar elkoni atspiedies uz letes, nedomādams vēroja pirkstus, kas veikli slīdēja pa taustiņiem. Pēkšņi pasta priekšnieks pielēca kājās. Mūnam likās, ka tam par iemeslu ir jauna vēl ska­ļāka kņada aiz sienas. Bet pasta priekšnieks to pilnīgi ignorēja. Pienācis klāt, viņš satraukti čukstēja:

— Jūs taču atbraucāt šurp Šrīveru dēļ? Tikko atcerējos kādu sīkumu. Iespējams, ka tas ir nieks, bet nav izslēgts, ka jums, detektīvam, kaut ko dos.

— Vai attiecībā uz Šrīveru nāvi?

— Nē jau! — pasta priekšnieks atgaiņājās. — Tur viss skaidrs — bojāta desa. Atcerējos kādu vēstuli. Pirms dažām dienām …

— Konkrēti?

— 18. martā. Šrīveri sarakstījās tikai ar vienu Parīzes radinieku — mesjē Arnū …

Mūns pamāja. Tas saskanēja ar Šrīvera sniegto infor­māciju, ka visa korespondence sūtīta aplinkus — caur franču detektīvaģentūru.

— Vēstules Šrīveri nosūtīja reizi mēnesī, parasti dažas, reizēm veselu paku. Pats par sevi tas jau ir diezgan dī­vaini, bet kādus savādniekus gan neesmu savā mūžā re­dzējis! 18. martā atskrēja dons Benitess ar vēstuli. Teica, misis Šrīvera lūgusi nosūtīt to pēc iespējas ātrāk.

— Kam tā bija adresēta?

— Tam pašam mesjē Arnū.

— Baidos, ka kārtīgs detektīvs par šo sīkumu nesamak­sātu jums ne grasi.

— Ievērojiet datumu! 18. martā! Tas radīja manī iz­brīnu . .. Ak tā, es taču aizmirsu piebilst, ka Šrīveru ko­respondence varēja pilnīgi aizstāt kalendāru. Vēstules uz

Parīzi aizgāja regulāri mēneša pirmajā dienā. Tas ir vie­nīgais izņēmums visā šai laikā.

— Un vairāk nekas? — Mūns vīlies jautāja.

— Desmit minūtes pēc dona Benitesa atnāca mis Gven­dolīna. Viņa paņēma vēstuli atpakaļ ar ieganstu, ka māte aizmirsusi kaut ko pierakstīt.

— Un vairāk jūs šo vēstuli neesat redzējis? — Mūns uzminēja.

— Tur jau ir tas joks! Mis Gvendolīna ar šo vēstuli rokā iesēdās mašīnā. Vēlāk izrādījās, ka viņa nav vairs atgriezusies viesnīcā, bet tūdaļ aizbraukusi. Pie tam dons Benitess pastāstīja, ka misis Šrīvera, kad saslimusi, ļoti uz­traukusies, vai vēstule tikusi nosūtīta.

— Paldies par informāciju! Nezinu, vai tā noderēs, bet katrā ziņā jūsu novērošanas spējas dara jums godu.

Mazliet apvainotais pasta priekšnieks atkal pievērsās telegrāfa aparātam — droši vien viņš bija cerējis ja nu ne uz simts pesetām, tad vismaz uz daudz lielāku uzslavu.