ANATOLS IMERMANIS - VIESNĪCAS HOLIVUDA RĒGI

Mūns apmēram pusminūti klusēja. Tad, tikko neap­gāzis krēslu, nikni uzlēca kājās:

— Tas ir noziegums! Jums nav tiesību! Jūs kaut ko slēpjat!

— Noziegums? Vai jūs nebūtu tik laipns paskaidrot savus vārdus?

— Te nav ko skaidrot! Kremācijā ieinteresēts tikai tas, kam jānoslēpj pēdas!

— Pieņemsim! — pulkvedis mierīgi piekrita. — Šrī­veri griezās pie ārsta 19. martā ap dienas vidu. Pieņemsim, ka viņi tiešām noindēti. Tādā gadījumā tas noticis, acīm redzot, 19. martā, dienas pirmajā pusē …

— Tātad jūs ari pieļaujat, ka viņi… — Mūns nepa­cietīgi pārtrauca.

— Piedodiet, es tikai loģiski attīstu jūsu fantastisko hi­potēzi. Jūs apgalvojat, ka kremācijā ieinteresēts tas, kas mēģina noslēpt pēdas. Tādā gadījumā lūkojiet izdibināt, kur 19. martā uzturējies misters Šrīvers.

Lai cik savādi tas būtu, pulkveža izaicinošā nekaunība iedarbojās uz Mūnu nomierinoši.

— Tātad manā fantastiskajā hipotēzē jūs piešķirat slepkavas lomu pašam misteram Šrīveram? — viņš pa­smīnēja. — Ko teiksiet, ja es piešķiršu jums slepkavības līdzdalībnieka lomu?

— Jāatzīst, mister Mūn, jūsu sašutums man patīk. Mēs, spāņi, neciešam vienaldzību — ne durot ar toreadora zobenu, ne lietojot loģisko secinājumu aso skalpeli… Jūs iebilstat pret kremāciju? Bet es taču biju spiests rēķi­nāties ar mistera Šrīvera gribu… Skatieties! — pulk­vedis Baroha-i-Pinoss izņēma no seifa un nolika uz galda telegrammu. Tā skanēja:

«Sievas un dēla miesīgās atliekas nodot kremācijai urnas izsūtīt ar pirmo lidmašīnu Džošua Šrīvers»

— Šī telegramma saņemta aptuveni .divas stundas pēc tās, kurā misters Šrīvers ziņo par jūsu ierašanos. Domā­jams, jūs šai laikā jau atradāties ceļā, tāpēc viņš jūs ne­varēja brīdināt…

Mūns ar pūlēm piespieda sevi piecelties. Viņš jutās pavisam nelāgi. Ja otrā telegramma bija īsta — tad viņš kļuva par komisku marioneti, kuru iztālēm kustina ar neredzamas auklas palīdzību. Vai vēl ļaunāk: ja rīkojums par kremāciju viltots, tas nozīmētu sakāvi vēl pirms cīņas sākuma. Pusceļā līdz durvīm Mūns atgriezās.

— Vai būtu vēl kādi jautājumi? — pulkvedis apvai­cājās.

Mūns klusuciešot nolika uz galda Šrīvera iedotās fo­togrāfijas: — Vai neesat kādu no tiem redzējuši Pano­tarosā?

— Nē!

— Skan diezgan kategoriski, — Muns pasmīnēja.

— Redzat, es apzinos, ka tik kategorisks noliegums liek kriminālistam šaubīties. Bet šoreiz pie labākās gribas nespēju pateikt «varbūt». Vēl pirms Malāgas diezgan ilgi vadīju ārzemnieku uzraudzības nodaļu Barselonā. Esiet drošs — tik ārkārtējos apstākļos, es runāju par šifra no­zaudēšanu, pievērsu divkāršu uzmanību visiem ārzem­niekiem. Tieši tāpēc noteikti zinu, ka 19. martā mistera Šrīvera nebija Panotarosā, — pulkvedis ironiski turpi­nāja. — Manam priekšlikumam uzskatīt Šrīveru par slep­kavu bija tikai viens mērķis — sagādāt jūsu sacerēta­jam šausmu romānam nepieciešamo humora porciju.

— Pateicos, — Mūns sausi pamāja. — Sakiet — vai jums gadās paretam lasīt detektīvus? — viņš ieskatījās telegrammā. Abas bija nosūtītas no pasta nodaļas, kas atradās netālu no Šrīvera dzīves vietas.

— Dodu priekšroku īstai literatūrai. Piemēram, mistera

Hemingveja darbiem. Jūs tā arī neesat izteicis savas domas par «Fjestu». Manuprāt, tas ir lielākais šedevrs pēc «Dona Kihota»!

— Zināt ko, pulkvedi! Vispirms noskaidrosim visu, kas attiecas uz Šrīveriem, pēc tam ar baudu parunāsim par visu citu, sākot ar «Fjestu» un beidzot ar «Piekto kolonu» … Vai esat gatavs oficiāli apliecināt, ka nevienu no cilvēkiem, kas redzami šajās fotogrāfijās, ne personīgi jūs, ne jūsu padotie neesat satikuši nekur un nekādos ap­stākļos?

— Kādēļ tāds patoss, mister Mūn? Amerikāņi parasti ir lietišķi cilvēki, tieši tādēļ es tos cienu. Protams, nevaru galvot, ka viens no šiem tipiem nav uzturējies Panota­rosā līdz manai pārcelšanai. Pajautājiet donam Benitesam, viņš ir vislabāk informētais cilvēks šai nolādētajā miestā.

Mūns klusuciešot savāca uzņēmumus, ielika melnajā aploksnē un iebāza kabatā. Tikai tad pulkvedis vaicāja:

— Un kas tie vispār ir par ļaudīm?

— Filmas uzņemšanas grupa.

— Pirmo reizi dzirdu, ka Panotarosā kāds taisījies uz­ņemt filmu.

— Ne tikai taisījies, bet, spriežot pēc visa, filma jau uz­ņemta. Tā saucas «Kas nogalināja Šrīverus?». Nepreten­dēju uz pravieša lomu, bet domāju, vienam otram klāsies ļauni, ja šī filma nonāks līdz skatītājiem . .. Pie viena pa­rādiet man vēlreiz daktera Enkarno ziņojumu.

— Tulkojumu?

— Tulkojumu un oriģinālu.

— Lūdzu! — Mūnam likās, ka policijas priekšnieks viņu uzmanīgi vēro.

•— Pateicos! Tas ir viss! — jau pēc sekundes Mūns at­deva abus dokumentus.

— Vai meklējat kaut ko noteiktu? — pulkvedis ne­drošā tonī jautāja.

— Jā! Desas konservu nosaukumu!

— Un šim nolūkam jums bija nepieciešams spāņu teksts?

— Ar kaut ko taču valodas apgūšana jāsāk. Tagad vismaz zinu, kā spāniski sauc desu.

Pulkvedis Baroha-i-Pinoss sastinga. Lai cik savādi būtu, Mūnam radās sajūta, ka uzvara, kaut arī apšaubāma, ir tomēr viņa pusē.

— Cerams, saņēmāt labas ziņas? — Bils Ričijs, iznācis no palmas ēnas, izlikās uzdūries Mūnam nejauši. — Pa­notarosa ir tik mazs ciemats, ka ik uz soļa satiec paziņas. Vai varu jums palīdzēt?

— Kur ir pasts? — Mūns nelaipni vaicāja.

— Blakus … Nē, nē, pats neatradīsiet! Labprāt jūs pa­vadīšu!

— Vai jūs pazināt Šrīverus? — Mūns uzmanīgi vēroja aktieri.

— Protams! Es, ja varētu tā izteikties, esmu šeit pirm­atklājējs .. . Visi tūristi atbrauca vēlāk. Daži Lellītes Ro­džeras dēļ, citi vienkārši tāpēc, ka Panotarosa kopš tā laika kļuvusi moderna kūrvieta. Kad atbraucu, viesnīcas vēl nebija. Šrīveri dzīvoja marķīza Kastelmares pilī. Vis­pirms parādījās pansijas, pēc tam no Marseļas atjoņoja šis veikalnieks Deviljē un kā pēc burvja mājiena uzbū­vēja viesnīcu. .. Un kam viņiem jāpateicas par savu labklājību? Man! Es taču pirmais uzzināju, kur slēpjas Lellīte. Žurnālists, kuram pārdevu šo informāciju, apso­līja man zelta kalnus, bet atsūtīja tikai «Zelta Skatuves» eksemplāru ar savu rakstu, — bālgani zilās acis aiz­migloja asaras. — Tiesa gan — cienāja viņš mani kā karali. Un vispār zaudētājs nepalikšu … Ja dabūšu lo­mu Lellītes jaunajā filmā . ..

— Kā jūs īsti nokļuvāt Spānijā? — Mūns pārtrauca.

— Pateicoties Stenlijam Hjūzam. Viņš te uzņēma filmu pēc Šekspīra motīviem. Un atcerējās mani — atšķirībā no citiem. Viņš atsūtīja uz Losandželosu ceļa naudu. Tikko nenomiru aiz priekiem, — vecais aktieris, no jauna pār­dzīvodams šo brīdi, piespieda roku pie sirds. — Iedomā­jieties, gandrīz divdesmit gadu bez darba, un pēkšņi man piedāvā Falstafa lomu! — Ričijs negaidot sadrūma, seja tūdaļ atkal novīta. — Tā arī iestrēgu.

— Grūti?

— Dolārs te līdzinās 60 pesetām, tāpēc ārzemniekiem dzīve trīs reizes lētāka nekā mājās. Dakteris Enkarno ap­galvo, ka man pats galvenais — svaigs gaiss. Man taču slima sirds. Tāpēc dzīvoju teltī, bet, kad kļūst auksts, pār­nakšņoju marķīza Kastelmares pilī… Starp mums ru­nājot, tur nav nekādu ērtību, pat īstas tualetes trūkst.