ANATOLS IMERMANIS - VIESNĪCAS HOLIVUDA RĒGI

— Tas ir, Gvendolīnas istabā?! Nemaz nezināju, ka ek­sistē kopējas durvis! — Mūns brīnījās.

— Jā, tas ir dubultapartaments. Tāds kā mis Evelīnai Rodžerai un misteram Ramirosam Viljam. Taču durvis var atvērt tikai no divpadsmitās istabas. Katram gadī­jumam liku tās aizsist ar naglām.

— Iespējams, ka Šmits to nav zinājis, — Mūns iebilda.

— Šaubos. Jūs aizmirsāt dona Benitesa pļāpību. Tātad paliek tikai viens aizdomīgs moments — Šmita kunga sa­kari ar marķīzu.

— Dons Benitess stāstīja par greznu viesnīcu, ko Šmits gribējis uzbūvēt, — Mūns noburkšķēja.

— Nav izslēgts. Taču es šajā dienestā atrodos jau vai­rāk nekā divdesmit gadu, tāpēc man ir tendence par visu šaubīties. Marķīzs Kastelmare — tas lai paliek starp mums — atrodas policijas slepenā uzraudzībā.

— Uz kāda pamata?

— Diemžēl neesmu pilnvarots to izpaust. Lūdzu griez­ties mūsu Madrides pārvaldē… Par ko jūs domājat, mister Mūn?

— Vai zināt, ka Šmits šodien aizbrauca, pie tam diez­gan steidzīgi?

— Zinu. Man tā ir tāda pati mīkla kā jums. Vienīgais ticamais izskaidrojums — greznā viesnīca ir tomēr kalpo­jusi par aizsegu kaut kam citam. Un, ja Šmita kungs iedo­mājies, ka turu to aizdomās, tad … — pulkvedis Baroha- i-Pinoss iestarpināja daiļrunīgu pauzi.

— Lieliski! — Mūns gluži mehāniski pamāja. Tai pašā laikā,viņu nepameta miglaina nojauta, ka policijas priekš­nieks «kaut ko neizrunā līdz galam. — Jūsu vietā es viņu tomēr aizturētu …

— Es arī! Ja viņš būtu spānietis. Bet diemžēl Šmita kungs ir Federatīvās Vācijas pilsonis. Bez tam neaiz­mirstiet labvēlīgās izziņas. Jūs esat privātdetektīvs, pats sev kungs, bet virs manis — vesela dienesta piramīda. Viens aplams solis — un pulkvedis Baroha-i-Pinoss pār­vērtīsies privātpersonā, kas jaunības dienās sapņojis par matadora slavu, bet vecumā kļuvis par vēršu cīņu pa­rastu skatītāju — un arī tad tikai pensijas izmaksas dienās.

— Jums taisnība, — Mūns piekrita. — Un tagad pār­iesim pie mirušajiem!

Vāki, ko atšķīra policijas priekšnieks, bija diezgan plāni. Tie saturēja galvenokārt mirušo istabā atrasto mantu sarakstu, nosūtīšanas kvīti, kaut ko līdzīgu ziņo­jumam un oficiālo nāves aktu. Visiem dokumentiem bija izgatavots angļu tulkojums. Ziņojums patiesībā bija tikai doktora Enkarno parakstītā īsā slimības vēsture. Bet tā jau pieņemts policijas iecirkņos, ka jebkurš notikums — sīka zādzība vai mīklaina satikšanās ar marsiešiem — jānoformē kā liecinieka vai cietušā ziņojums, kura kan- celejiskā valoda sagādā vieniem garlaicības brīžus, bet citiem — klusas šausmas.

Mūns piederēja pie pēdējiem. Tāpēc viņš palūdza pulk­vedi izklāstīt notikumus mutiski.

— Kā jums tīk! — iespēja runāt, acīm redzot, ieprie­cināja policijas priekšnieku. — Starp citu, nekautrējieties, smēķējiet! Mani tas nemaz netraucē … Tātad 18. martā, apmēram dienas vidū, mis Gvendolīna Šrīvera aizbrauca savā kadiljakā …

— Kurp?

— Mātei viņa pateica, ka braucot padzīvot pāris dienu Malāgā un apmetīšoties viesnīcā «Miramāra». Bet tur viņa neieradās. Uzzināju to pilnīgi nejauši. Es pārzināju ār­zemnieku uzraudzības nodaļu Malāgā. Ik vakaru man atnesa visu jaunieradušos sarakstu. Gvendolīnas Šrīveras tajā nebija.

— Varbūt viņa reģistrējusies ar svešu uzvārdu?

— Mēs dzīvojam Spānijā! — pulkvedis pasmīnēja. — Tikai pie jums Amerikā kāds misters Ikss var uzdot sevi par misteru Mūnu, bet sievieti, ar kuru nule iepazinies res­torānā, par savu likumīgo sievu. Viņi noīrē viesnīcā ko­pēju istabu, un, kamēr pie apvāršņa neparādīsies īstais mis­ters Mūns, kas mistera Iksa īstās sievas uzdevumā izseko viņas neuzticīgo vīru, nevienam neienāks prātā traucēt šā pārīša idilli. Bet Spānija ir valsts, kur valda kārtība. Te katram cilvēkam jāuzrāda dokumenti. Varat būt pārlieci­nāts, ja tie ir viltoti, — iebraucējs acumirkli atradīsies ne­vis ērtā viesnīcā, bet gan aiz restēm.

— Lieliska organizācija, — Mūns atkal aizsmēķēja. — Lūdzu, turpiniet!

— Pēc mis Gvendolīnas aizbraukšanas viņas māte, sū­dzēdamās par galvas sāpēm, gandrīz visu dienu neizgāja no viesnīcas. Turpretī mistera Šrīvera dēls Rols kaut kur aizgāja kopā ar vietējo zēnu, ko sauc par Pedro. Uzvārdu neatceros. Apaļš bārenis, dzīvo pie kaut kādiem attāliem radiem.

— Alā! Zinu. — Mūns pamāja.

— Nekā nevar darīt, — pulkvedis saviebās. — Mūsu zeme nav bagāta. Bet neaizmirstiet, ka dzīve alā savā ziņā ir romantiska un katrā spānietī slēpjas kaut kas no klejotāja … Starp citu, esam novirzījušies no temata … Vakara pusē Rols Šrīvers atgriezās viesnīcā, nesdams saini. Aizmirsu pateikt, ka toreiz bija viņa dzimšanas diena. Misis Šrīvera bija laikus pasūtījusi Malāgā torti. Ģimenes svinībās piedalījās tas pats Pedro … Amerikāņi, lai gan es viņus ļoti cienu, ir savādi ļaudis. Ģenerālis Debldejs, piemēram, mani pat neieaicināja uz kokteiļu vakaru, bet Šrīveri labprāt aicināja tādu vazaņķi. .. Ap vienpadsmitiem vakarā Pedro aizgāja, bet misis Šrīvera palūdza šveicaru uzmodināt viņu agri no rīta … Visu to man pastāstīja dons Benitess. Pats ierados Panotarosā tikai nākamajā rītā . ..

— Vārdu sakot, tūdaļ pēc gaisa katastrofas, — Mūns konstatēja.

— Jā. Bet tā ir tīra nejaušība. Mana pārcelšana bija nolemta jau sen.

Pulkvedis vai nu meloja, vai arī tikko samanāmais mul­sums bija izskaidrojams ar to, ka viņam, ilggadējam po­licijas darbiniekam, ne visai glaimoja postenis nomaļajā Panotarosā.

— Ciešā kontaktā ar amerikāņiem sāku tūdaļ darboties. Interesēties par Šrīveriem neatlika laika. Tikai vēlāk uz­zināju, ka misis Šrīvera kopā ar dēlu rīta agrumā izgā­jusi no viesnīcas.

— Neraugoties uz katastrofu?

— īsti nesapratu jūsu piezīmi… Ak tā, jūs domājat, ka pēc pārciestā satricinājuma viņiem drīzāk vajadzēja ieņemt baldriāna pilienus, nevis doties pastaigā? Redziet, man liekas, ka vairums viesnīcas iemītnieku vispār no­gulēja šo notikumu … Kas attiecas uz nākamo dienu, tad man un ģenerālim Debldejam izdevās izvairīties no lieka skandāla. Saprotiet paši, ciematā, kur gandrīz visi iedzī­votāji pārtiek no tūrisma, panika nodarītu daudz ļau­numa.

— Un kas bija tālāk?

— Misis Šrīvera un viņas dēls atgriezās viesnīcā ap dienas vidu un tūdaļ izsauca dakteri Enkarno. Viņļ sū­dzējās par vājumu, caureju, nelabu dūšu un reiboni. Ārsts nāca pie slēdziena, ka notikusi saindēšanās. Izjautādams viņus, dakteris uzzināja, ka todien viņi ēduši konservētu amerikāņu desu. Pirms tam ar šo pašu desu bija saindē­jušies divi vietējie. Dakteris Enkarno nevilcinādamies noteica diagnozi, viņam pat iekrita prātā palūgt kārbu, no kuras Šrīveri ēduši, — analīzei. Viņš izdarīja kuņģa skalošanu, parakstīja pilnu diētu, bet, pārliecinājies pēc dažām stundām, ka pacientu stāvoklis nav uzlabojies, izbijās. Paklausot viņa lūgumam, Šrīverus vakarā pārveda uz amerikāņu karaspēka nometni, kur atradās medicīnas daļa ar piemērotu aparatūru. Diemžēl amerikāņu ārsti vairs nespēja viņiem palīdzēt. Naktī Šrīveri nomira… Lūk, nāves akts, ko parakstījis dakteris Enkarno. Kā redzat, diagnoze ir pilnīgi skaidra: nāves cēlonis — sa­indēšanās ar organisko indi botulīnu… Tas arī viss! Baidos, ka veltīgi esat atbraucis. Ja nu vienīgi mis Gven- dolīnas Šrīveras dēļ. Bet domāju, tiklīdz vēsts par piede­rīgo nāvi nonāks līdz viņas mīlas ligzdiņai, viņa pati at­sauksies … Starp citu, nevaru saprast, kāpēc amerikāņu radio klusē. Misters Džošua Šrīvers kā nekā ir izcila per­sonība jūsu valstī.