Anatols Imermanis - HAMBURGAS ORĀKULS

Pilnigi Jūsu ricibā

profesors Manuels Kontisola

— Tad tāpēc mūsu Fredijs kā pielipis pie tālruņa! — Deilijs priecīgi iesmējās. — Viss apstiprinās. Mēs tuvo­jamies mērķim… Jensen, palasiet dienasgrāmatu, sākot no tās vietas, kur izkrita vēstule. V^ r .

— Atļaujiet man vispirms atvilkt elpu, — Jensens izlūdzās, — neesmu vēl atjēdzies no pārsteiguma. Ta­gad tieši deviņi, bet es te atrodos jau kopš pusvieniem naktī…

— Un kas par to? — Mūns norūca. — Es tupu šajā dzīvoklī mazliet ilgāk, tomēr neuzskatu par nepieciešamu to īpaši protokolēt.

— Jā, tagad mēs jau esam spējīgi jokot, — Jensens pa­kratīja galvu, — Bet atcerieties, kādi traki līčloči bija jāpiedzīvo šajās astoņās stundās. Vispirms pašnāvība, tad mana hipotēze, vēlāk pēc kārtas turējām aizdomās Men­kupa kundzi, Magdu Štrēlicu, Dīteru Ballinu, Lerhu Cvi­kavu un beigās pat Lovīzi. Mazliet vēlāk mūs kā ar aukstu šalti atvēsināja notariāli apliecināta pašnāvība, bet tagad atkal applaucēja …

— Vai beidzot lasīsiet vai ne? — Deilijs atgādināja.

— Dodiet man! — nometis klausuli, Fredijs izrāva kladi. — Vai varat iedomāties, es taču personīgi pazīstu šo profesoru. Tikai aizvakar intervēju viņu. Kontisola ap­meties hotelī «Četri gadalaiki».

— Kas jums pie viņa bija meklējams? Jūs taču esat kriminālhronikas nodaļas līdzstrādnieks.

— Toties vienīgais, kas puslīdz prot spāņu valodu. Ar spāniski runājošiem viesiem parasti tikās pats Menkups, tādēļ redakcijā iztika bez īpaša valodas zinātāja… Beidzu, beidzu! Jau lasu! … Jā, aizmirsu pateikt, intervija ievietota mūsu speciālizlaidumā. Gribējām dot kārtējā nu­murā, bet vajadzēja uz ātru roku aizpildīt šo. Veseli divi materiāli vienā dienā — tāda veiksme gadās pirmoreiz mūžā!

— Pietiek! — Deilijs, pacietību zaudējis, nodeva dienas­grāmatu Jensenam: — Lasiet! Tikai ātrāk un atšķirībā no Fredija bez pļāpāšanas un emocijām!

— Centīšos, — Jensens ātri tulkoja: — «Vēstule no pro­fesora Kontisolas, gaidīju to divus gadus. Vai tiešām man dāvāta dzīvība? Negribas pat ticēt!» … Tālāk nekā ievē­rības cienīga, — Jensens izlaida puslappusi. — Lūk, ieraksts ar aizvakardienas datumu: «Tikko biju pie profe­sora. Viesnīca «Četri gadalaiki», istabas numurs 227! Šo skaitli un viesnīcas vārdu es ierakstītu pasē, ieviesdams īpašu aili — otrreizējās dzimšanas vieta un laiks. Pēc mēneša braucu uz Spāniju, tad pusgads klīnikā — un atkal Hamburga, atkal žurnāla redakcija, atkal dzīve!» …

Nākamais ieraksts! — Jensens, sataisījies lasīt, pēkšņi ap­klusa.

— Kas ir? — Mūns dobji jautāja. — Kaut kas par Ballinu?

— Uzminējātl Klausieties! … «Nenoturējos aiz prie­kiem, pastāstīju Dīteram. Viņš teica, ka velti nodoties op­timistiskām ilūzijām. Mans spāņu ārsts, pēc viņa domām, esot vienkārši krāpnieks. Dīters apgalvo, ka uz Minhenes speciālista spriedumu var absolūti paļauties, līdz šim, pa­reģodams neizdziedināmiem pacientiem maksimāli atlikušo dzīvotlaiku, profesors ne reizi neesot kļūdījies. Izlikos no­ticējis Dīteram. Vēl šodien jāizbeidz šī idiotiskā detektīv- spēle. Zvanīju Klainam. Nav mājās. Noteikti jāsatiekas ar viņu vistuvākajā laikā.»

— Viss skaidrs! — Mūns piecēlās.

— Uzgaidiet! Atlicis vēl viens — pēdējais ieraksts. Ar vakardienas datumu!… «Pārlasīju pa trešam lāgam «Ģe­nerāļu sazvērestību». Patiešām dokumentāla grāmata. Bet visautentiskāko faktu pārsteidzošais daudzums neattaisno nepareizu dzejoļu citēšanu, it īpaši, ja tie pieder Gētem. Rakstniekam — un Dīters taču sevi uzskata par tādu — tas ir nepiedodami. Es personiski protu visu Gēti no gal­vas, bet, ja nezinātu, drīzāk pāršķirstītu viņa divdesmit sē­jumus no pirmā līdz beidzamajam burtam nekā atļautos viņu nepareizi citēt.»… Viss, tālāk balts papīrs! — Jen­sens aizcirta kladi. — Palūkosimies, kādu dziesmiņu dziedās Bodenšterns, kad uzrādīšu šo būtisko pielikumu pie pašnāvnieka atvadu vēstules.

— Es laikam būtu varējis iztikt bez šī papildinā­juma, — Mūns teica, — dzejolis bija pats par sevi pietie­kami daiļrunīgs … — viņš pagriezās pret Lovīzi un tikai tagad pamanīja, ka jaunā sieviete gul. — Mostieties!

— Biju aizmigusi, — viņa pārlaida izbrīnījušos ska­tienu gluži tukšajai telpai. — Aiznesa? Visu? Bet kur tad manuskripti?

— Nolikām uz palodzes, — Jensens teica.

Lovīze atviegloti nopūtās, izberzēja acis, tad vainīgi pa­skaidroja: — Piedodiet… Visu nakti negulēju… Pagā­jušo arī… Tā baidījos … Cerēju līdz pēdējam brīdim … Gadās taču brīnumi… Nule redzēju Magnusu sapnī… Dzīvu … Viņš mani izzoboja … Teica, ka nemaz neesot nomiris, ka visu to esmu tikai nosapņojusi… Ka vēl dzīvos ilgi, ilgi… V ,.

— Tā varēja būt īstenība! Tieši tāpēc viņu nogalināja.— Mūns paskatījās zilajās debesīs, tad apstājās pie glez­nas. — Sakiet, Jensen, jūs taču kaut ko saprotat no mākslas … Vai var izgatavot kopiju, kas ne ar ko neat­šķirtos no īstās …

Jensens klusēdams papurināja galvu.

— Bet Ņujorkas muzejā atrodas Rembrants, pret kuru visi eksperti lauzuši zobus. Un tomēr tas ir viltojums!

— Veco meistaru noslēpums spīdošajā tehnikā, speci­ālās krāsās, — Jensens paskaidroja. — Tādu noslēpumu var galu galā izdibināt un atkārtot. Nokopēt dvēseli, rak­sturu daudz grūtāk. Vai tad var atkārtot Magnusu Men­kupu? Man šķiet, tieši tādēļ viņam bija tik tuvs šis trimdā dzīvojošais vācietis. Viņš ir kā otrais Menkups, tikai rak­sta nevis ar spalvu, bet ar otu.

— 2ēl! Man tā gribējās kopiju! — Mūns pagriezās pret Lovīzi un cieti noteica: — Ballina adresi! Mudīgi!

Taisnas tiesas humāno principu «Labāk atbrīvot desmit vainīgus nekā notiesāt vienu nevainīgu» pielieto ari pie mums. Diemžēl tikai attiecībā uz vīriem, kas savā laikā vadījušies no gluži pretēja principa.

MAGNUSS MENKUPS

Laiks bija brīnišķīgs. Hamburgas pelēkā ikdiena uz­posās, uzmetusi pāri savam bezkrāsainajam virsvalkam caurspīdīgu zeltainu apmetni. Ballins dzīvoja samērā tu­vu, un Mūns bija priecīgs, ka ļāvis sevi pierunāt iet kājām. Spēja divu saspringtu raundu starpbrīdī gandrīz pilnīgi izslēgties nāca talkā arī šoreiz. Viņš elpoja gaisu, apmierināti piemiedza acis spilgtajā saulē un izklaidīgi klausījās Jensenā.

— Klasisks dubultmotīvs! — Jensenam patika prātot uz ielas. — No vienas puses, šie desmit tūkstoši bija vaja­dzīgi, lai atpirktos no šantāžista, no otras — ja Ballins nespētu maksāt, Menkups uzzinātu, kas tam aiz ādas. Tā vai citādi, viņam bija tikai viena izeja — nogalināt!

Zaļumu nemaz nebija tik daudz, tomēr pēc Menkupa dzīvokļa Mūnam likās, ka viņš uzņem *sevī kondensētu skābekli. Ne jau tabakas smaka bija pie tā vainīga, Mūns to pat neievēroja, ne jau dzīvokļa sastāvējušais gaiss — ja plastmasa vispār kaut ko izdvašoja, tad drīzāk divdes­mito gadsimtu. Taču tur, pat pie vaļējiem logiem, par spīti eksprešu saceltajam caurvējam, stiprāka par visām pārējām smaržām bija nāves smagā elpa. Bet te virmoja dzīve — cilvēki, automobiļi, ikdienišķas rosības pilnas mājas. Katrs ceļā pagadījies nosmulējies knēvelis šķita mazs brīnums, katrs pieaugušais — dzīves mīlētājs, katrs avīžu kiosks — pasaules notikumu un sadzīves drāmu centrs.

Tā tas vismaz bija, kamēr viņi atradās Harvestehūdes rajonā. Jo tuvāk centram, jo skaidrāks kļuva, ka šī siltā, zemes elpas atsvaidzinātā augusta diena solās būt karsta. Gan pārnestajā nozīmē, gan arī burtiskajā. To ātrāk par citām pazīmēm apliecināja avīžu pārdevēju stendi. Viens gulēja apgāzts, policisti lasīja pa putekļaino bruģi iz­mētātās pakas. Mazliet tālāk ietves malā liesmoja uguns­kurs. Garāmgājēji — cits ziņkāri, cits ar apmierinātu smaidu lūkojās izplēnējušajās, tipogrāfijas burtiem klātajās papīra pārslās, kas lidoja no uguns. Viena nesairusi lappuse uzšāvās gaisā un tūlīt, liesmu satverta, acu priekšā pārvērtās sīkos pelnos. Bet Mūns paguva ievērot pazīstamu fotogrāfiju: Menkupa seju aiz melnās policijas mašīnas restēm. Mīkla galīgi noskaidrojās, kad viņi, no­braukuši trīs piestātnes autobusā, izkāpa pie metro sta­cijas. Te viss vēl bija kluss. Skvēriņā sievietes, pa vei­kaliem skrienot nokusušas, pētīja savus pirkumus, pen­sionāri sildījās saulītē, bērnu ratiņos brēca zīdaiņi. Tos centās pārkliegt pusmūža vīrietis ar rokas protēzi un diviem Dzelzs krustiem pie tūka frenča: