Anatols Imermanis - HAMBURGAS ORĀKULS

— Jūs nepazīstat Mūnu! — Deilijs jau bija padevies liktenim. — Gatavs pārdot pēdējās bikses, lai triumfētu taisnā tiesa! Starp citu, — viņš pievērsās Mūnam, — kas mani nesen nosauca par pašaizliedzīgu muļķi?

Mūns nepaguva atbildēt, atskanēja soļi.

— Ballins! — Jensens sarāvās. — Paslēpieties! Es ne­šaušu pirmais. Bet, ja viņš atklās uguni, nošaušu kā suni! — balss bija mierīga, pat rokas vairs nedrebēja.

Taču ienāca nevis Ballins, bet saimniece.

— Menkupa kungs miris! Man kaimiņiene tikko pa­teica, — viņa uztraukta pavēstīja. — Vēl nav zināms, vai tā pašnāvība vai slepkavība. Laikraksti raksta visādi … Tāpēc arī nelasu tos. Nekad nezini, kas īsti notiek… Es taču labi pazinu Menkupa kungu. Agrāk viņš bieži vien iegriezās pie Ballina kunga …

— Un pēdējā laikā? — Deilijs noprasīja.

— Vairs nenāca. Jau nodomāju, ka sastrīdējušies. Bet pirms divām dienām atkal atnāca… Ļoti nožēloja, ka Ballina kunga nebija mājās. Uzgaidīja pusstundu, tad palūdza uzvārīt kafiju. Viņam bija steidzami jāpabeidz kāds raksts … Kad iedzer kafiju, galviņa labāk strādā, to jau mans nelaiķis vīrs vienmēr apgalvoja … Bet cik ātri viņš sit uz mašīnas! Tūdaļ var redzēt — īsts rakst­nieks, nevis tāds kā Ballina kungs.

Viņa, acīm redzot, grasījās stāstīt vēl ilgi, bet ieradās Bodenšterns un bez ceremonijām izvadīja viņu uz vir­tuvi.

— Velns sazin kas notiek! — viņš pielika roku pie plākstera aizlīmētā vaiga. — Vesela revolūcija Menkupa dēļ! Labi, ka jūs man piezvanījāt, Jensen, citādi priekš­niecība iedomājas, ka es esmu vispiemērotākā persona nekārtību likvidēšanai, jo kādreiz biju frontē. Ja paši netiek galā, ņem un mobilizē kriminālpolicijas darbinie­kus … Kas te īsti par jezgu ar Ballinu?

Sākumā Bodenšterns noklausījās stāvot, tad apsēdās.

— Vajadzēs viņu nopratināt, — komisārs beidzot sacīja. — Bet, godīgi sakot, es ne visai ticu. Gestapovietis slēpjas zem progresīva rakstnieka maskas; nogalina pa labi un pa kreisi visus savus draugus; kāds Konstitūcijas apsardzības dienesta — nevainojamas reputācijas iestā­des līdzstrādnieks sazvērnieka lomā! Tas viss atgādina vissliktāko detektīvromānu. Ierosinu vispusīgi aplūkot šīs apsūdzības! — Bodenšterns nesteidzīgi uzskaitīja Mūna argumentus.

— Kas attiecas uz pārsteidzīgām hipotēzēm, Jensen, tad vakardienas pieredze deva jums iespēju parHecinā- ties, ka ar tām laurus nevar nopelnīt. Varat iztēloties, kāds tracis saceltos, ja mēs apcietinātu Menkupa kundzi, dzimušu fon Vincelbahu? Interpelācija senātā, apspļaudī­tais policijas prefekts publiski atvainojas, avīžnieku vilku bars triumfē.

— Varbūt jums arī taisniba, — noklausījies tulkojumu, ar liekuļotu nožēlu paziņoja Mūns. — Esmu vienisprātis ar Bodenšterna kungu. Anonīmā šantāžista apvainojumi vispusīgi jāpārbauda … Jensen, pasniedziet man, lūdzu, vēstuli… Te jau viņš ir, noslēpumainais «B»! Derētu vis­pirms uzzināt, kas slēpjas aiz šā burta un kāds tam sakars ar deputāta Grundega nāvi.

— To es noskaidrošu! — Bodenšterns izrāva vēstuli un noglabāja kabatā.

— Tādā gadījumā jūs nāksies drīzumā apsveikt, — Mūns pasmīnēja.

— Ar ko? — Bodenšterna niknais skatiens, slīdot pa grāmatu plauktu, apstājās pie «Ģenerāļu sazvērestības».

— Ar divdesmit tūkstošiem, ko Menkups novēlējis par Grundega slepkavas notveršanu.

Minūtes piecas Bodenšterns klusēja, tad pagriezās pret Mūnu: — Vai jūs esat gatavs apzvērēt tiesas priekšā, ka nešaubāties par Ballina vainu? Mana priekšniecība ieteica jūs kā detektīvus ar starptautisku vārdu … Tikai lūdzu saprast mani pareizi. Jums izdevies mani pārliecināt, citādi nebūtu nemaz jautājis, bet pats uzņemties atbildību neuzdrošinos.

— Varu apzvērēt. Deilijs arī. Mēs esam gatavi labprāt jebkurā brīdī apliecināt, ka jūs tikai izpildījāt savu pie­nākumu. — Mūns, izvilcis kabatlakatiņu, noslaucīja apra­sojušo pieri.

— Labi! — Bodenšterns aprauti sacīja. — Jensen, ātri uz ielas! Vīrus šurp, mašīnu lai šoferis noliek aiz stūra. Citādi vēl kaut ko pamanīs un laidīsies lapās! Gaidiet mani prefektūrā! — viņš atkal pievērsās Mūnam un Dei­lijam: — Atvainojiet, bet jūsu klātbūtne nav vēlama… Kur te telefons?

Mūns un Deilijs izgāja. Priekštelpā viņi sadzirdēja Bo­denšterna skaļo balsi:

— Nāves komisija! Runā komisārs Bodenšterns! Stei­dzamība visaugstākā! Kontrolēt stacijas, lidlaukus un vi­sas šosejas! Tiek meklēts divkāršs slepkava! Ja pretosies, šaut! Uzvārds — Ballins, vārds — Dīters, vecums — piecdesmit gadi, augums — aptuveni metrs septiņdesmit, acis — pelēkas, mati — gaiši, pareti, īpaša pazīme — sklerotiski asinsvadi vaigos!

Un tikai šajā brīdī Mūns pa īstam saprata, ka uzvarē­jis.

Te būs mani cimdi… Paņemiet tos! Un pistoli ari! Tie jums vēl noderēs, ja esat par īstenu tiesu.

MAGNUSS MENKUPS

Alsteras paviljons, viens no Vācijas visslavenākajiem restorāniem, pusaplī liecās pār ūdeni. Daudzi apmeklētāji nāca šurp, lai patīksminātos par ainavu. Aiz stikla sienas bija īpatnēja pasaule, Hamburgas sirds — upju tramvaju izvagotā Iekšalstera. Sie modernie satiksmes līdzekļi šķita kā no citas planētas pārnesti šajā senlaicīgas burvības apdvestajā nostūrī, kur vecā Hamburga lika aizmirst jauno. Ap kvadrātveida baseinu stāvēja mūžseni, ziemeļu barokā celti sešstāvu nami ar neskaitāmiem zelmiņiem un smailiem dakstiņu jumtiem. Patriciešu klīrības pārņemti, tie drīzāk šķita kā no leģendas nekā reālas dzīves. Iespaids bija vēl stiprāks, kad skatījās atspoguļojumu pa­stāvīgi ņirbošajā ūdenī. Nomelnējušas putekļos un gad­simtu kvēpos, bet varbūt arī pateicoties prasmīgai restau­rācijai, fasādes līgojās, it kā meistarīgi uzgleznotas uz teātra kulisēm. Dzeltenas un brūnas lapas kā planējošu dekoratīvu putnu silueti slīdēja gar dzelmes mājām.

Galdiņš, pie kura sēdēja Mūns un Deilijs, atradās līdzās ūdenim. Tvaikonītim aizpeldot garām, saules vizmas vēl ilgi lēkāja pa galdautu. Viesmīlis atnesa zušu zupu un divas porcijas litilita.

— Vai atceraties, Deilij, tieši šo ēdienu Ballins ieteica mums kā hamburdziešu virtuves specialitāti, — izteik­dams šos vārdus, Mūns neviļus paskatījās uz kādu impo­zantu celtni pretējā krastā. Uzbūvēta vēlāk par saviem kaimiņiem, tā izcēlās ar solīdo lietišķību. Milzu uzraksts vēstīja, ka šeit atrodas Alberta Ballina nodibinātā kuģ­niecības sabiedrība «Hapag». — Nelietis kaut koy§aprata no kulinārijas!

— Par nelaiķiem nav pieņemts runāt sliktu, — Dei­lijs, izskatīdams jauno «Hamburgas Orākula» speciāliz­laidumu, uzdūrās attiecīgai informācijai.

Tajā bija lakoniski paziņots, ka Magnusa Menkupa slepkava, apšaudes laikā smagi ievainots, nogādāts slim­nīcā, kur, nenākdams pie samaņas, miris. Lamatas ierīko­tas Ballina dzīvoklī, operāciju vadījis kriminālkomisārs Bodenšterns.

Blakus bija ievietota republikas prezidenta Libkes tele­gramma, kurā tas izteica Hamburgas setiātam līdzjūtību sakarā ar pilsētas izcilā pilsoņa Magnusa Menkupa, kas ievērojami veicinājis progresīvās domas attīstību, priekš­laicīgo nāvi. Brīva domu apmaiņa — tika pasvītrots tele­grammā — ir Vācijas Federatīvās Republikas sabiedris­kās dzīves pamatakmens, lai gan jānosoda pārliecīgais asums, ko reizēm atļāvies nelaiķis.