Anatols Imermanis - HAMBURGAS ORĀKULS

Telegramma bija ievietota bez komentāriem. Tas radīja Deilijā izbrīnu. Bet pēc brīža viņš apjēdza, ka kļūdījies. Ne jau velti Menkups apmācījis savus līdzstrādniekus sar­kastiskās polemikas augstajai mākslai. Zem telegrammas trekna rāmja ielokā varēja lasīt citātu no kāda Menkupa raksta: «Ja uzskata, ka republikas prezidenta visvērtīgākā īpašība ir liekulība, tad Libkes kunga personā mums ir vispiemērotākais šā augstā amata izpildītājs. Publiski uz­stājoties, Libke allaž cīnās par brīvu domu apmaiņu. Jā­secina, ka, hitleriskas iestādes arhitekta amatā parakstī­dams rīkojumu par koncentrācijas nometnes izbūvi, mūsu tagadējais prezidents rūpējies par ērtu vietu brīvai domu apmaiņai starp hitleriskā režīma pretiniekiem un viņu bendēm. Ar ko beidzās šī brīvā domu apmaiņa, visiem labi zināms — ar oponenta fizisku iznīcināšanu. Varbūt Libkes kungs sapņo tieši par šādu diskusiju?»

— Jūsu vira atdziest! — Mūns atgādināja.

— Nevar teikt, ka arī jums būtu sevišķa ēstgriba, — Deilijs pasmaidīja. — Skatieties, kāds augumiņš!

— Uz ko tas zīmējas? — Mūns vaicāja, izklaidīgi ap­maisīdams ar karoti zupu.

— Uz mūsu apteksni, — Deilijs pamāja no šejienes labi saredzamās viesnīcas «četri gadalaiki» virzienā. Viņu istabas logi bija plaši atdarīti, bet uz balkona apko­pēja baltā aubē un koķetīgā priekšautiņā vēdināja gultas veļu.

— Laimīgs cilvēks! — Mūns nopūtās. — Prātā vienīgi sievietes. Man kaut kas cits nedod mieru.

— Droši vien jūsu iemīļotais jājamzirdziņš, — Deilijs pajokoja.

— Tik tiešām! Man liekas, neesam kaut ko pamanījuši, kā tas allaž gadās karstumā. Par Ballinu var teikt visu ko, tikai ne to, ka viņš bija muļķis. Viņš zināja labāk par citiem, ka Menkups skaitās izcils Gētes darbu pazi­nējs. Varu pieļaut nevīžīgu citēšanu paša grāmatā, par kuru nāksies «tbildēt tiesas priekšā. Bet, kad cilvēks sagatavojies slepkavībai, diez vai viņš pielaidīs tādu kļūdu.

Deilijs noburkšķēja kaut ko nenoteiktu un atkal iedzi­ļinājās avīzes lasīšanā.

«Hamburgas Orākuls» bija ievietojis tāpat bez komen­tāriem valdības paziņojumu. Magnusa Menkupa slepka­vība ir atsevišķa cilvēka izdarīts noziegums — tā tur bija teikts, — nevis neesošas hitleriešu sazvērestības rezultāts, kāds spokojas bezatbildīgiem elementiem, kas pārvērtuši Hamburgu par nekārtību un nemieru perēkli. Kategoriski jānosoda musinātāji, kuri Menkupa nāvi demagoģiski iz­manto masu demonstrācijām, radīdami ārzemēs greizu priekšstatu par mūsu demokrātisko iekārtu.

Blakus bija citāts: «Ikreiz, kad stihiski izlaužas tautas niknums pret mūsu valdību, kuras mīlīgajā paspārnē at­raduši patvērumu bijušie nacisti, Adenauera kungs klaigā par demagoģiju, bet demonstrāciju dalībniekiem pielīmē sarkano etiķetes. Vai nebūtu laiks ieskatīties patiesībai acīs? Magnuss Menkups.»

— Par ko jūs pasmīnējāt, Deilij? — Mūns jautāja, at­bīdīdams šķīvi. Vira bija galīgi atdzisusi, baudīt to tagad nozīmētu uz mūžīgiem laikiem sabojāt labās domas par Hamburgas virtuvi.

— Par Menkupa citātu. Rodas iespaids, it kā viņš būtu pat paredzējis, kas notiks pēc viņa nāves.

— Tad kāpēc gan tāds cilvēks kā viņš izstāstīja par satikšanos ar spāņu profesoru vienīgi Ballinam? Sprie­žot pēc dzēlīgas frāzes par «Ģenerāļu sazvērestības» pārlabotu variantu, Menkupam attiecībā uz Ballinu bijušas diezgan pamatotas aizdomas. Ja jau gribējās dalīties priekā, viņš drīzāk būtu uzticējies Lovīzei.

— Viss var būt, — Deilijs lakoniski atbildēja, htfpinā- dams pa otram lāgam lasīt iespiesto Fredija Aintelera reportāžu «Pēdējā diena Magnusa Menkupa dzīvē». — Tā jau domāju, ka šis Fredijs noteikti kaut ko saputros.

— Kas tur ir?

— Viņš te apraksta vakaru restorānā, pieminēdams sasisto glāzi, kas, manuprāt, jau ir lieki. Fredijs, lai pa­stiprinātu melodramatisko toni, izgudrojis, it kā Menkups būtu sagriezis pirkstu.

— Sagriezis? — Mūns noraidoši pakratīja galvu, tad sarāvās. — Bet tā taču tiešām bija! Tikai tagad atcerējos. Viesmīl, šurp, ātrāk! — viņš vicināja ar roku. — Velns tāds, negrib nākt! Atstājiet uz galda banknoti!

— Kādēļ pēkšņi šī steiga? — Deilijs nekā nesaprata.

— Jāpiezvana Jensenam! Lai apskata cimdus no iekš­puses. Tur jābūt mikroskopiskām asins pēdām.

— Jūs gribējāt teikt — nav jābūt? — Deilijs pārlaboja.

— Pirkstu taču sagrieza Menkups, ne jau Ballins! — negaidot viņš sastinga, pārdrošas domas pārņemts. — Vai tiešām?

Viesnicu «Četri gadalaiki», visvecāko un varbūt tieši tādēļ visdārgāko, pildīja pēc noziedējušu rožu ziedlapām smaržojoša grīdas vaska elpa. Biezi paklāji klusināja so­ļus, apkalpojošais personāls staigāja uz pirkstgaliem, pie sienām karājās senas gleznas. Mūns, iegrimis ādas krēslā, gaidīja administratora izsaukto direktora vietnieku, kura pārziņā atradās ārzemju viesi. Deilijs palika pie telefona gaidām Jensena zvanu.

— Jūs gribat nodot pases? — laipna balss izrāva Mūnu no pārdomām. Melna fraka, pelēki svītrotas bikses, ne­vainojami baltas getras, gludi noskūta seja, kurā varēja skaidri lasīt vismaz sešu ārzemju valodu zināšanu. — Tas nav nemaz tik steidzami, — direktora vietnieks saprotoši pasmaidīja. — Mēs neesam Amerikā, kur tūlīt ņem ne tikai ārzemju pases, bet arī pirkstu nospiedumus, bez tam istabas jums pasūtījis Magnuss Menkups, jau tas vien kalpo jūsu personu apliecināšanai. Bet, tā kā esat mani izsaucis, varu tās pie viena paņemt.

— Mani interesē profesors Kontisola no Spānijas.

— Kontisola? — direktora vietnieks nevērīgi pameta pār plecu administratoram: — Lūdzu, viesu grāmatu!… Pareizi, profesors Kontisola, istaba 227, starp citu, gandrīz blakus jūsējai. Diemžēl jau aizbraucis. — Viņš atdeva grāmatu administratoram. — Bija apstājies tikai uz dažām stundām, caurbraucot uz Parīzi.

— Vai viņš jums uzrādīja savu ārzemju pasi?

— Piedodiet, kādā sakarībā tik dīvains jautājums? … Ak tā, es taču aizmirsu, jūs esat slavens detektīvs! Kā tad, lasīju šodien laikrakstā … Apsveicu! Spīdoša ope­rācija! Kriminālkomisārs Bodenšterns sarunā ar preses pārstāvjiem īpaši izcēla jūsu nopelnus … Kaut gan, go­dīgi runājot, es personiski labprātāk būtu saņēmis kom­plimentu vietā tos divdesmit tūkstošus, kas tikuši komi­sāram … Tā, un tagad par profesora pasi… Viņš ienāca pie manis tieši šajā sakarībā — lai atvainotos. Viņš bijis spiests pasi atstāt franču konsulātā, Madridē viņš nav paguvis izprasīt vīzu, tādēļ vajadzējis iegriezties ceļā no lidostas.

— Kāds viņš izskatījās?

— Melna, kupla bārda, melnas ūsas, tumšas brilles.

— Bet mati?

— Arī tumši, vietām iesirmi, frizūra jaunmodīga, īss cirpums. Jūs taču neiedomājaties, ka viņš būtu viltvār- dis? — direktora vietnieks nespēja atturēties no smiek­liem. — Runāja nevainojamā spāņu valodā, arī istabu viņam pasūtīja spāņu konsulāts.

— Personiski?

— Protams, pa telefonu. Ja konsulāti, kuru skaits Ham­burgā pārsniedz trīsdesmit, ik reizi tāda nieka dēļ sūtītu pie manis savu darbinieku, manu durvju priekšā augu dienu stāvētu garu garā rinda.

Uzzinājis, ka spāņu konsulāts atrodas tai pašā ielā, kur viesnīca, Mūns devās turp. Konsuls diezgan pieklā­jīgi runāja angliski, tomēr lika Mūnam atkārtot savu stāstījumu.

— Jāpiezvana policijai! — beidzot viņš bija uztvē­ris lietas būtību. — Istabu profesoram mēs neesam pa­sūtījuši: Atbraukt uz Hamburgu viņš arī nevarēja, pazīstamais onkologs Kontisola ir miris. Pirms trim gadiem.