Anatols Imermanis - HAMBURGAS ORĀKULS

— Laiks piezvanīt Jensenam! — Mūns viņu pārtrauca.

— Sarunāties pa telefonu no šejienes var tikai cilvēks ar dzelzsbetona nerviem, — Deilijs protestēja.

— Iesim uz Menkupa kabinetu! — Fredijs aicināja. — Tas pašlaik ir brīvs.

Tūlīt varēja redzēt, ka šajā telpā nekas nav pārkārtots. Ja Menkups vairījās atgādināt par sevi jaunajam redak­toram, tad tas atmaksāja ar to pašu, vismaz attiecībā uz kabinetu. Te nekas nesauca atmiņā laikmetīgumu. Uguns- punkts, kur nerūpējas par skaistumu un ērtību. Te tur­pināja dzīvot grūtie pēckara gadi, kad Menkups nodibi­nāja žurnālu. Dīvāns jau tolaik droši vien nebija visai jauns. Ciets, ar biezu ādu apvilkts — tas kalpoja daudzus gadus. Zaļa galda lampa, kuras gaismā parocīgi lasīt ko­rektūras. Un daudz pelnu trauku — lai, notraucot pelnus uz labu laimi, tomēr trāpītu kādā.

Jauns bija tikai telefons — balts, spīdīgs, kas nez kādēļ stāvēja nevis uz rakstāmgalda, bet uz zema pīpē­jamā galdiņa līdzās dīvānam.

Diez vai lielais gaišreģis nojauta, ka tieši šis tālrunis tiks izmantots informācijai, vienīgajai, kas nebija pare­dzēta, sastādot ģeniālo šaha uzdevumu.

— Jensens apstiprina. Laboratorijas analīze patiešām konstatējusi labās rokas cimdā rādītāja pirksta iekšpusē asins plankumiņu. Grupa sakrīt ar Menkupa grupu, — ziņoja Deilijs. Šis jaunums, lai gan puslīdz gaidīts, tomēr iedarbojās kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. — Uz­gaidiet, Jensen! Ar jums grib runāt Mūns.

— Jensen, vai šantāžista vēstules jums tuvumā? — Mūns ar pūlēm apvaldīja pēkšņo vēlēšanos nolikt klausuli atpakaļ. Vai viņam bija tiesības izdibināt noslēpumus, kurus Menkups gribējis paņemt līdzi kapā?

— Jā! Es pašlaik tieši savācu kopā apsūdzības mate­riālus.

— Prokuratūrai?

— Līdz tam vēl tālu. Nododu lietas, Bodenšternam no­zīmēts jauns palīgs… Iznāk, tā tomēr ir pašnāvība? — Jensens jautāja ļoti klusi, droši vien lai nenoklausītos citi. — Bet kā tas saskaņojams ar dienasgrāmatas ierak­stiem? No tiem taču izriet, ka Menkups nemaz nav tai­sījies mirt.

— Tie bija lietiski pierādījumi pret Ballinu. Un… — Mūns nepaguva pabeigt.

— Jā, es jūs dzirdu, Mūna kungs! — Jensens sacīja jau citā, oficiālā balsī. Droši vien kāds stāvēja blakus.

— Apskatieties zīmogu uz aploksnes! — Mūns pieklu­sināja balsi. — Kāda sakaru nodaļa? Četrdesmit piek­tā? … Tad, Jensen, dodiet aģentūrai «Siriuss» vēl vienu izdevību reklamēt savas spējas. Mani interesē, vai šajā rajonā atrodas kāda privāta korespondences aģentūra?

— Labi! — Jensens nolika klausuli.

Aizritēja minūtes divdesmit. Deilijs šķirstīja dienasgrā­matu. Fredijs domāja. Par to liecināja nedrošie soļi, istabu krustām šķērsām pārstaigājot un ik brīdi kādam priekš­metam uzduroties.

— Kā jums tas vispār iešāvās prātā? — viņš beidzot jautāja Mūnam. — Mums tādu aģentūru anonīmām vēs­tulēm atliku likām. Pats piedalījos kādā reidā, tomēr nemūžam nebūtu uz tādām domām nācis. Varbūt tā­dēļ, ka toreiz patrāpījās gluži cita rakstura korespon­dence.

— Un jums atļāva tajā ieskatīties? — Deilijs jautāja.

— Par krietnu kukuli, ko iesmērējām īpašniecei. Galve­nokārt šo sazināšanās ceļu izmanto īpašas erotikas mīļo­tāji. Avīzē «Die Welt» vai tamlīdzīgā izdevumā parādās sludinājums: «Jauna, glīta sieviete, spējīga apmierināt jeb­kuru gaumi, meklē pazīšanos ar devīgu kungu. Vēstules adresēt tādai un tādai aģentūrai, parole «Marķīze de Sad»…» Un visādi devīgi kungi aizraksta viņai, kādas tiem speciālas vēlēšanās un cik viņi ar mieru maksāt. … Bet tie vēl nav visļaunākie gadījumi… Mātes piedāvā mazgadīgas meitas, vīri izīrē savas sievas … īsta kloākal Ekonomiskā brīnuma otra puse… Pēc manas reportāžas trīs visnetīrākās aģentūras aizliedza, bet pārējās, baidos, pa šo laiku kļuvušas vēl netīrākas …

Varēja redzēt, ka Fredijam it nemaz negribas par to stāstīt, viņa domas, bez šaubām, kavējās citur. Bet vaja­dzēja taču kaut kādā veidā aizpildīt gaidīšanu, un, šo to pļāpājot, laiks aizrit ātrāk.

Mūns aplūkoja grāmatplauktus. Sējumu bija daudz. Spriežot pēc apdilušajām muguriņām, tie atradās nevis redakcijas, bet personīgā īpašumā. Gēte, Sovs, Markss. Gandrīz visi filozofi. Mūns paņēma rokā Gētes dzejoļu krājumu.

— Par ko jūs domājat? — Fredijs vaicāja.

— Vēl arvien par to pašu. Par «Ceļinieka nakts dzies­mu», kas kopā ar Menkupa beidzamo dienasgrāmatas ierakstu sniedza izšķīrēju pierādījumu pret Ballinu.

Deilijs atcerējās tā dzīvokļa saimnieces vārdus par Men­kupa pēdējo negaidīto apciemojumu. Toreiz viņš ilgi gai­dījis Ballinu, strādādams, kā saimniece maldīgi domāja, pie kāda raksta. īstenībā toreiz ticis uzrakstīts Gētes dze­jolis, aizvietojot vienu vārdu ar citu. Tikai tagad noskaid­rojās arī, kāpēc Ballinam detektīvspēlē bija ierādīta sa­mērā nevainīga loma, proti, pirmajam ienākt kabinetā un paziņot pārējiem par Menkupa nāvi. Noslēpuma atklāšana atbrīvoja no aizdomām visus, izņemot Ballinu. Viņš vie­nīgais tiešām varēja nogalināt Menkupu — taisni tādēļ, ka nāca iekšā pirmais. Šobrīd viss likās iespējams — pat tas, ka Menkups paredzējis bezgalīgi smalko psiholoģisko niansi — ieraudzījis līķi, vienīgi Ballins saglabās aukst­asinību, tādēļ atšķirībā no pārējiem Menkupa draugiem pirmais reaģēs uz troksni gaiteņa galā, kur bija ieslēgti Mūns un Deilijs. Dabiski, ka viņš pasteigsies atvērt t^em durvis un līdz ar to atstās uz roktura savu pirkstu no­spiedumus. Spēles noteikumos paredzētais Ballina pienā­kums ienākt pirmajam un novilkt cimdus no mirušā Men­kupa rokām kopā ar aizslēgtajām durvīm un Gētes dze­joli arī bija galvenais būvmateriāls ar ārkārtīgu rūpību noregulēto slazdu mehānismam. Bet izšķirošu lomu izpil­dīja tomēr Gēte.

— Viena vienīga kļūda dažās rindās, bet kāda kolo­sāla slodze tai uzticēta! — Deilijs savilka kopā savas pārdomas. — No visiem Menkupa gājieniem šis liekas vis­ģeniālākais.

— Ģeniāls? — Mūns nopūtās. — Iespējams. Bet arī vis­grūtākais. Iztēlojos, kā viņš sēž pie Ballina rakstāmma­šīnas un vilcinās … Izkropļot Gēti? Roka neceļas. Varbūt tas arī smieklīgi, bet tas raksturīgs tieši tādam Men­kupam, kādu iedomājos. Bet varbūt tā ir vienkārši lantā- zija no manas puses, — Mūns grasījās nolikt dzejoļu krājumu atpakaļ, bet, sadzirdējis telefonu zvanām, no­meta grāmatu uz dīvāna.

— Jūs, Jensen? Kāpēc tik ilgi?

Izrādījās, ka Jensens, dabūjis no aģentūras «Siriuss» vajadzīgo izziņu, bija pats aizbraucis uz korespondences punktu. Aģentūras īpašnieks atrada sarakstu, saskaņā ar kuru viņam vajadzēja nosūtīt pa pastu precīzi apzīmētos datumos astoņas vēstules. Sešas — Ballinam. Divas — Menkupam, pēdējo ar tādu aprēķinu, lai tā pienāktu pēc viņa nāves. īpašnieks laimīgā kārtā atcerējās arī klienta izskatu. Tas bija pats Menkups.

Mūns nolika klausuli ar noguruša, ilggadīgu darbu pa­veikuša cilvēka žestu.

— Vai atceraties atslēdziņu, kas izkrita no Menkupa kabatas, kad viņu pārnesa uz dīvāna? — viņš teica pēc ilgas klusēšanas.

— Es vēl mēģināju ar to uzvilkt pulksteni hallē, kad tas apstājās, — Deilijs atsaucās. — Un visu laiku jokoju, ka ar to attaisāma burvju lādīte, kur paslēpts vēl ducis pārsteigumu.

— Tā ir pastkastes 1567 abonentam izsniegta atslēga, vajadzīga Menkupam, lai saņemtu Ballina atbildi un līdz ar to savu aizdomu galīgu apstiprinājumu! — Mūns līdz­jūtīgi palūkojās Fredijā. — Vēl aizvien neesat apradis ar šo domu? Es, jāatzīstas, tāpat.-Man ir priekšlikums — pa­lasīsim vēlreiz Menkupa dienasgrāmatu, šoreiz nevis 110 gala, bet no iesākuma.