Anatols Imermanis - HAMBURGAS ORĀKULS

— Rādās, tā ir no viņa.

— Kāpēc jums tā liekas?

— Formāts un krāsa līdzīga, — viņa miglaini paskaid­roja.

Saimnieces brīnumainā viszināšana tūdaļ kļuva skaidra, tikko Jensens uzlūkoja aploksni. Tā bija pavisam nesen atplēsta un diezgan prastnīgi atkal aizlīmēta. Teksts ska­nēja:

«Tā kā laikus nesamaksājāt desinittūkstoš marku, iz­pildu savus draudus. Magnuss Menkups šodien zinās par Jums visu. Ko iesāksiet, lai piespiestu viņu klusēt, atstāju Jūsu ziņā. Bet, ja nevēlaties, lai Jūsu īstais uzvārds un noziegums, par kuru kriminālkodekss paredz visaugstāko soda mēru, tiktu paziņots presei, ieteicu nekavējoties samaksāt visu summu. Lai Jūs nedomātu, ka tā ir izdoma, vēlreiz atgādinu «Ziedu vāzītes pakalpojumu».

Allaž gatavs Jums pakalpot

Pastkaste 1567.»

Iedziļinājušies vēstules pētīšanā, ne Mūns, ne Jensens nedzirdēja piebraukušas mašīnas rūkoņu.

— Šķiet, Ballina kungs beidzot pārradies mājās! — iebāzusi galvu durvju spraugā, paziņoja saimniece. — Un mašīnu nav pārdevis, tad jau atkal bez naudas … Neuz­traucieties! — viņa uztvēra Jensena mēmo brīdinājumu.

— Teikšu, ka atnākuši ciemiņi.

Vēl nenoslāpētā motora rūkoņa, atbalsodamās klusumā, skanēja šajā miegainajā valstībā kā artilērijas zalves. At­lika vienīgi gaidīt. Jensens klusēdams izņēma pistoli un uzvilka drošinātāju.

— Tā kā bail, — viņš atzinās. — Pat rokas trīc. Nekad neesmu šāvis uz cilvēku.

— Cerams, uz mani jus arī nešausiet? — no priekštel­pas atskanēja Deilija uzjautrinātā balss.

— Kas noticis? — Mūns pielēca kājās.

— Nupat pastnieks atnesa Menkupam vēstuli!

Jensens nepacietīgi atplēsa iegarenu aploksni, kas visos

sīkumos līdzinājās nupat lasītajai. Mazliet atšķīrās vienīgi saturs.

«Menkupa kungs!

Tā kā Ballins nespēja laikā sagādāt pieprasīto summu, izpildu savu solījumu.

Cilvēks, kas Jums pazīstams kā rakstnieks un žurnālists Dīters Ballins, īstenībā ir gestapovietis oberšturmfīrers Dītrihs Štīrmerks. Kādreiz viņš vadīja tā saucamo «In­teliģences sektoru», kura uzdevums bija izsekot un apcie­tināt kultūras darbiniekus. Viens no Štīrmerka upuriem ir vēlāk koncentrācijas nometnē nomocītais Nobeļa miera prēmijas laureāts fon Osieckis. Štīrmerks vairākkārt paš­rocīgi nošāva cilvēkus, sevišķi viņš izcēlās, izrēķinoties ar neveiksmīgās 1944: gada jūlija sazvērestības dalīb­niekiem. Pēc Berlīnes kapitulācijas Štīrmerks parādījās Hamburgā ar viltotu pasi. Vadoties no konspirācijas ap­svērumiem, viņš izvēlējās Ballina uzvārdu, jo Hamburgā šis ar slaveno dinastiju nesaraujami saistītais vārds jau pats par sevi psiholoģiski pasargāja no aizdomām. Ieman­tojis Jūsējo un Jūsu drauga deputāta Grundega uzticību, Štīrmerks Konstitūcijas apsardzības dienesta uzdevumā nodarbojās ar Jūsu izspiegošanu. Kad ievajadzējās lik­vidēt Grundegu, kas bija piedraudējis ar nepatīkamiem atklājumiem, pats piemērotākais kandidāts izrādījās Štīr­merks. Viņu kā Grundega draugu neturēja aizdomās. Sa­tiekoties ar štīrmerku, Konstitūcijas apsardzības dienesta darbinieks B., kuram bija zināma tā pagātne, nodeva vi­ņam ziedu vāzīti ar šķidru ogļskābo gāzi. Gluži tāda pati vāzīte atradās partijas frakcijas rolroisā. Kamēr mašīna gaidīja Grundegu pie bundestāga priekšsēdētāja savrup­mājas, Štīrmerks apmainīja vāzītes. Mazliet vēlāk, brau­ciena laikā, viņš izkāpa, motivēdams to ar nepieciešamību steidzami piezvanīt Grundega personiskajam ārstam. Sil­tuma iespaidā šķidrā ogļskābā gāze izgarodama nemanot piepildīja no priekšējiem sēdekļiem ar šķērssienu nodalīto aizmuguri, kur sēdēja Grundegs. Sākās nosmakšana, acu­mirklī iestājās kolapss. Tā kā Grundegs jau sen slimoja ar sirdi, oficiālajai izmeklēšanai izdevās bez grūtībām pie­rādīt, ka viņš miris dabiskā nāvē.

Tāda ir Jūsu drauga Dītera Ballina īstenā seja. Ne­šaubos, ka Jūs uzskatīsiet šīs ziņas par pietiekami vēr­tīgām, lai par tām labprātīgi samaksātu man desmit- tūkstoš marku, kuras pazaudēju šajā sakarībā. Zināmu iemeslu dēļ vēlētos saņemt šo summu nevis čekā, bet asignācijās.

Lūdzu noteikt Jums ērtu laiku un vietu, kur satikties.

Pastkaste 1567.»

Tālrunis stāvēja viesistabā, mežģīņu sedziņas apklāts, porcelāna figūriņu sabiedrībā. Kamēr Jensens sarunājās ar Nāves komisijas dežurantu, viņa acu priekšā pletās idilliskais pagalmiņš ar klusi burzguļojošo strūklaku. Saimniece, kā viņš to bija gaidījis, tenkoja ar kaimiņieni. Tā, izliekusies pa logu, vēroja vārtus — droša pazīme, ka tika runāts par Ballinu.

— Nekā iepriecinoša nevaru jums piedāvāt, — Jensens, atgriezies no telefona sarunas, pavēstīja. — Atsūtīt cil­vēkus nevarot. Policija aizņemta ar demonstrantiem. Bo­denšterns arī projām. Bez viņa rīkojuma operatīvās izzi­ņošanas punkta priekšniekam nav tiesību nodot tālāk pavēli Ballina aizturēšanai… Atstāju komisāram telefo- nogrammu ar lūgumu ierasties šeit.

— Neko darīt, gaidīsim, — Deilijs apskatīja autor- eksemplāriem rezervēto grāmatplauktu.

— Interesanti, kas ir pieminētais B.? — Mūns vaicāja, izklaidīgi pārlasīdams Gētes dzejoli. Viņš tik daudz bija par to domājis, ka tagad saprata gandrīz katru vācu vārdu — kalni, galotnes, mežs, putni, miers.

— Pamēģināsim! — Jensens teica. — Jāpiezvana in­formācijas aģentūrai «Siriuss». Vismaz pateiks, kuru līdz­strādnieku uzvārdi sākas ar «B».

— Un cik jums izmaksās tāda izziņa? — Deilijs jau­tāja. Viņš bija atradis «Ģenerāļu sazvērestības» otro 1 izde­vumu un tagad pārlasīja šur tur pa rindkopai.

— Nekā. Viņiem tā ir reklāma, — Jensens atkal devās pie telefona. y…

— Tā jau domāju, — Deilijs nolika sējumu plauktā. — Tagad saprotu, kāpēc Ballins viņam neierastajā rakst­nieka amatā izvēlējies dokumentālās hronikas žanru. Acu­lieciniekam tas nemaz nav tik grūti. Sevišķi iespaidīgas ir nošaušanas ainas.

— Šķiet, esam uz pēdām jaunam atklājumam, — Jen­sens jau uz ātru roku bija paguvis sazināties ar infor­mācijas aģentūru.

— Bodenšterns? — Mūns pa pusei piecēlās no krēsla.

— Vismaz tajā laikā, par ko iet runa, tur strādājuši tikai divi darbinieki ar tādu burtu. Kāds Bārenss un Bo­denšterns. Ja piemetina, ka Bodenšterns atlaists tūlīt pēc Grundega nāves un Menkupa atbrīvošanas …

— Tagad saprotams, kāpēc komisāra kungs uzreiz pa­zina Ballinu, lai gan teicās to nekad agrāk neredzējis, — Deilijs piezīmēja.

— Vai varat to pierādīt? Nē! Un šīs vēstules autors arī nevar, citādi viņš nebūtu aprobežojies ar pirmo burtu. Tādēļ par to labāk nerunāsim! — Mūns izmisīgi centās aizsmēķēt cigāru, kas nekādi nevēlējās aizdegties. — Šo­brīd jāatrisina cita problēma. Ja mūsu aizdomas ir parei­zas, būs diezgan grūti izraut no Bodenšterna orderi Bal­lina apcietināšanai. Jo vairāk tāpēc, ka privātpersonas dienasgrāmata un šantāžista vēstules nav tieši juridiski pierādījumi. Kas attiecas uz Ballina pagātni, tad, cik man zināms no sarunas ar Menkupu, viņš tiks cauri ar visai mīkstu sodu. Ko mēs īsti vēlamies? Lai Menkupa nāve tiktu atriebta. Tādēļ ir tikai viens ceļš.

— Kāds? — Deilijs, jau noprazdams, kas Mūnam pa­domā, saviebās.

— Menkupa testaments! Ja Jensens gatavs atteikties no divdesmittūkstoš markām …

— Es? — Jensens izskatījās gluži pārsteigts. — Tas taču vienīgi jūsu nopelns! Esmu jau teicis, mana specia­litāte — fiksēt pēdas, turpretī slēdzienu taisīšanai pie­trūkst talanta. Nekā nevar darīt, kriminālistika nav mana sūtība … Bet kāpēc jums atteikties?