Anatols Imermanis - HAMBURGAS ORĀKULS

Viss atkarīgs no rakursa. Ļauno lietuvēnu var nofotografēt tā, ka viņš izskatīsies kā apburoša nāra, un ari otrādi. No velnu kārtas eņģeļu kārtā iekļuvušie hitlerieši to sauc par vēsturiskas taisnī­bas atjaunošanu, visi pārējie — par neonacismu.

MAGNUSS MENKUPS

Fredijs Aintelers runāja pa telefonu ar redakciju, pie tam jau desmit minūtes. Pa šo laiku netika pārmīts neviens vārds. Deilijs soļoja pa istabu, apstādamies te pie loga, te pie gleznas. Mūns, iegrimis domās, pirkstos gro­zīja aizzīmogotu, brūnā iesaiņošanas papīrā ievīstītu priekšmetu, ko aizejot bija atstājis notārs. Lovīze skatījās Aintelera atnestos laikrakstus. Beidzot Fredijs nolika klau­suli.

— Baidos, ka šī negaidītā sensācija novedīs mūsu gal­veno redaktoru trako mājā, — viņš teica. — Jau bija salikts materiāls kārtējam numuram. Tagad vajadzēs mest atpakaļ burtliča kastē.

— Jā, kļūmīga situācija, — Mūns nostiepa.

— Es jūs netraucēju? — Lovīze kautri vaicāja.

— It nemaz, — Deilijs atteica. — Tieši otrādi, gribēju vēl par šo to apspriesties ar jums.

— Tātad es drīkstu palikt, — Lovīze nopriecājās, klusi piebilzdama: — Man taču nav kur iet.

— Ja vien Menkupa kundze nesabojās mums šo prieku, — Deilijs pasmīnēja, bet tūdaļ pārgāja uz no­pietnu toni. — Kā jūs varējāt piekrist šai spēlei? Pārējos es vēl saprotu, viņiem svarīgākais bija nauda.

— Man tās vajadzēja ne mazāk, — Lovīze skumji pa­smaidīja. — Bet, kā redzējāt, atkal nevarēju sevi pievārēt, lai gan tas būtu mans vienīgais glābiņš … Jau pašā sā­kumā uzskatīju, ka Magnusa detektīvrēbuss ir pārāk šau­šalīga rotaļa. Ja galu galā tomēr piekritu, tad vienīgi tādēļ, ka Magnuss pakļāva mani savai gribai. Viņš prata to darīt. Vienkārši pateica: «Lo, man tas ir ļoti sva­rīgi,» — un es piekāpos.

— Jūs sacījāt — šaušalīga? — Mūns viņu pārtrauca. — Drīzāk dīvaina. Pūlējos sagudrot pārliecinošu, viņa raksturam atbilstošu motīvu. Vai patiešām spīdoša de- tektīvautora godkāre, kura vainagotos lauriem vismaz pēc nāves? Ja tas tā būtu, es viņu vairs necienītu. Te ieguldīts kaut kas lielāks. Varbūt viltotu draugu atšķirošana no īstiem? Bet, pēc visa spriežot, Menkups jau iepriekš pare­dzēja, ka jūs vienīgā būsiet viņa piemiņas cienīga. Tad kāda velna pēc viņam, ironiskajam Prometejam, bija va­jadzīga šī, lai gan spīdoši iecerētā, 'bet būtībā tomēr sīku­mainā pārbaude?

— Nezinu, — Lovīze atkal skatījās uz gleznu, it kā gai­dīdama no tās atklāsmi. — Reizēm man šķita, ka saprotu viņu līdz galam. Bet tagad it nekā vairs nesaprotu. Un arī negribu ne par ko domāt. Gribētos vienkārši pasēdēt šajā istabā pusstundiņu, pēdējo pusstundiņu.

— Man kaut kas cits prātā, — Fredijs pacēla galvu no bloknota, kurā pierakstīja pēdējo notikumu atskaiti. — Va­kar man bija iespēja novērot viņu veselas piecas stundas, pie tam mazliet citādām acīm, nekā jūs to darījāt. Lovīzi traucēja apziņa, ka Menkups gatavs padarīt sev galu. Jūs — viņam draudošās briesmas, kuru dēļ Menkups it kā aicināja jūs talkā. Mani nekas netraucēja. Viņš bija tiešām jautrs, nevis izlikās tāds.

Dzīvoklī atskanēja troksnis, pie tam tik spēcīgs, ka to nespēja noklusināt pat durvju biezais apsitums. Atgriezās Jensens, kas bija atlaidis Rihteru un lejā dežurējošos de­tektīvus.

— Ieradusies Menkupa kundze? — Deilijs smīnēja.

— Pagaidām tikai viņas gars — ekspreši, kuriem uz­dots aizvest uz noliktavu visu šo krāsaino modernismu. Un kopā ar tiem viņas sulainis … Man tāds iespaids, ka esmu jau kaut kur dzirdējis līdzīgu balsi, — Jensens do­mīgi piemetināja.

Mūns pavēra durvis. Divi muskuļaini zeļļi izstiepa no Ballina istabas balto spoguļgaldu. Pie gaiteņa sienas pie­slieta, vientuļi stāvēja no tēlnieka istabas iznestā glezna. Pati telpa jau bija tukša. Tajā bija palicis vienīgi dīvāns un skulptūras, kuras krāvēji steigā sameta maisā. Visu dzīvokli tricināja pārbīdīto mēbeļu un dipošu soļu trok­snis.

Mūns klusītēm pievēra durvis.

— Kur mēs apstājāmies? — viņš vaicāja.

— Runājām par Menkupa kundzi, — Deilijs teica.

— Laikmetīgums tiks ar kaunu izdzīts, visur novietos smagnējus līkkājainus krēslus, ozolkoka bufetes ar Mei- senes servīzēm, un šajā viņai īsti piemērotajā ierāmē­jumā Līzelote fon Vincelbaha uzņems tikpat cienījamus viesus.

— Varbūt viņš tieši to gribēja, — Lovīze it kā atcerē­jās kaut ko. — Gribēja, lai viņu atsauktu atmiņā nevis mantas, bet domas.

— Starp citu, Lovīze nupat pastāstīja — no visiem Menkupa draugiem viņa sieva pa īstam ieredzējusi vie­nīgi Grundegu. Bet es, jāatzīstas, izfantazēju, ka viņai bijis romāns ar Ballinu, kurš tieši šai sakarā tiek šan­tažēts.

— Nekas tamlīdzīgs, — Lovīze papurināja galvu.

— Dīteru viņa ciest nevarēja. Allaž brīnījās, kāpēc Mag­nuss draudzējas ar viņu, sevišķi pēc drauga Grundega nāves.

— Vai Menkups jums kādreiz teicis, ka uzskata to par slepkavību? — Mūns jautāja.

— Nekad. Bet tāpat bija ar viņa paša slimību, tāpēc mani tas nepārsteidz. Vēl pirms divām nedēļām mums ne­bija ne jausmas, ka viņš nolemts nāvei. Izturējās tā, it

kā nekas nebūtu noticis. Kāda tam vajadzīga vīrišķība! Pareizi, tagad atcerējos! Reiz, kad palikām divatā, Mag­nuss ierunājās par Grundegu …

— Un ko viņš teica?

— Ka oficiālā izmeklēšana esot patiesības slēpšanai. Tad atnāca Dīters, un Magnuss vairs nepieskārās šai tēmai.

— Es arī pētīju šo notikumu, — Aintelers atzinās.

— Ne jau redakcijas uzdevumā, toreiz vēl nestrādāju «Hamburgas Orākulā». Daudz kas ir neskaidrs. Rolroisa šoferis pēc liecības nodošanas pazuda bez vēsts. Žurnā­listi centās viņu sameklēt, bet nesekmīgi.

— Viens kriminālists, starp citu, ar starptautisku vārdu, nācis pie slēdziena, ka nāvē vainojama gāze, kas, iedarbojoties uz Grundega slimo sirdi, novedusi pie acu­mirklīga kolapsa. Bez tam viņš domāja, ka aizsargstikli bijuši īpaši sabojāti, lai Grundegs, juzdams nosmakšanu, nevarētu tos attaisīt, — pastāstīja Jensens.

— Pie mums kāds nācis pie tāda slēdziena? — Aintelers neticīgi vaicāja. — Pirmā dzirdēšana.

— Vācijas Demokrātiskajā Republikā. Lasīju par to viņu presē.

— Tātad jūs lasāt komunistiskas avīzes? — Aintelers pasmaidīja. — Ja uzzinās Bodenšterns, jums atkal pār­metīs disciplīnas pārkāpumu un šoreiz droši vien pārcels par satiksmes regulētāju.

Jensens nosarka.

— Komisārs laikam arī pats pašķirsta progresīvus iz­devumus, tā sakot, lai iepazītos ar ienaidnieka ļaunprātī­gajiem nodomiem, — Deilijs piezīmēja.

— Bodenšterns? Nemūžam! Ne par kādu naudu! — Jen­sens izteiksmīgi pavēcināja roku. — Viņam kļūst nelabi, ja pat iztālēm redz tādu grāmatu.

— Viņš taču labi pazīst Ballinu, — Deilijs iebilda.

— Visiem noprasīja uzvārdu un nodarbošanos, bet viņu tūlīt nosauca par Ballina kungu un pat zināja, ka viņš ir rakstnieks.

— Manī tas arī rada izbrīnu, — Jensens piekrita.

— Bet varu jums apliecināt, ka Ballina grāmatām ar šo pazīšanos nav nekā kopēja.

— Varbūt redzējis viņa fotoattēlus, — Deilijs teica.

— Neaizmirstiet, ka Dīters ir dokumentālists, nevis po­pulāru romānu autors. Pat viņa vārds zināms tikai šauram lasītāju pulkam, — Lovīze izskaidroja.