Anatols Imermanis - HAMBURGAS ORĀKULS

Viņa skaļi nolasīja:

Miers kalniem pāri līst. Galotnēs vāri vējš tikko trīs, Pamazām aizmieg zari, Mežā klus putnu bari. Gaidi, tu ari Dusēsi drīz.

— Kalniem pāri? — Deilijs iesaucās. — Nevis pa­kalniem? Tur taču bija citādi! Vai nu tā ir drukas kļūda, vai arī…

— Tūlīt var redzēt, ka neesat vācietis, — Lovīze pa­smaidīja. — Pie mums šis Gētes dzejolis pazīstams katram labāk par tēvreizi. Drukas kļūda avīzē pilnīgi iz­slēgta.

— Parādiet lapiņu! — Deilijs palūdza Jensenam. Bet tas jau bija pats izvilcis no portfeļa aktu vākus ar lie­tiskiem pierādījumiem.

— Biju to jau agrāk ievērojis, — viņš atzinās. — Bet vakar vēl nezināju, ka Gēte ir Menkupa mīļākais rakst­nieks. Un tad vēl nodomāju, ka mirkli pirms nāves, kad acu priekšā aizjoņo visa tava dzīve, var arī kļū­dīties.

— Tikai ne Magnuss! — Lovīze papurināja galvu. — Parādiet man!

Viņa ilgi skatījās uz sešām ar rakstāmmašīnu nodru­kātām rindiņām, tad skaļi izlasīja pirmo:

— «Miers pakalniem pāri līst» … Magnuss nevarēja to rakstīt! Nevarēja!

— Uzgaidiet! Apstājieties! — Mūns kā dzelts pieskrēja klāt ekspresim, kas patlaban nesa ārā rakstāmmašīnu. Tad paķēra no izmētātās papīru kaudzes tīru loksni un, novietojis rakstāmmašīnu uz ceļiem, ātri uzsita dažus ne­sakarīgus vārdus.

— Paskatieties! — Viņš salīdzināja abas lapas.

Deilijs uzmeta paviršu skatienu un — sastinga ar at­plestu muti. Rakstāmmašīnā ieliktā lenta bija jau krietni nodilusi no ilgas lietošanas. Mūna uzrakstītie burti iznāca gandrīz vai pelēki. Toties rindas lapiņā, ko Bodenšterns bija uzskatījis par Menkupa atvadu vēstuli, — skaidras, melnas, treknas, kādas mēdz būt, rakstot ar jaunu lentu.

— Nu, un vēl kas? — Mūns klusi smējās.

Otro starpību pirmais pamanīja Jensens. Menkupa rak­stāmmašīnai saķērās daži burti, lietiskiem pierādījumiem pievienotajā tekstā šo defektu nevarēja manīt.

— Tad tāpēc nolādētais dzejolis nedeva man miera! Pat sapņos! — Mūns nodrebinādamies atcerējās savus nakts murgus.

— Vai tad es neteicu, ka Menkups nogalināts! — Fre­dijs metās pie telefona.

— Bet kurš to izdarījis? — Lovīze klusi jautāja.

— Cilvēks, kas slikti zināja Gēti, toties lieliski zināja par detektīvspēli. Par tādu ideālu alibi jebkurš slepkava labprāt atdotu pusmūža. Konkrētāk — viens no jums četriem!

— Uz mani arī krīt aizdomas? — Lovīze pārlaida bez­palīdzīgu skatienu tukšajai istabai. Nebija vairs ne rak­stāmgalda, ne darba krēsla, nebija viņai vienīgai redza­mais, pār galdu nolīkušais stāvs, pie kura viņa visu laiku griezās pēc atbalsta.

— Muļķības! — Mūns attrauca. — Ja jau Hamburgas orākuls, kas zināja un paredzēja visu, uzskatīja jūs par īstu draugu, tad man atliek tikai atkārtot Menkupa vārdus: «Iespējams, viņa vairāk vērta par mums vi­siem …» Pie velna sentimentus, jāķeras pie darba, kamēr fon Vincelbaha kundze nav mūs izlikusi uz ielas.

— Bet Magnuss patiešām bija nodomājis izdarīt paš­nāvību! — Lovīze apjuka.

— Pirms divām nedēļām, kad iecerēja šo spēli. Bet kopš vakardienas, manuprāt, daudz kas mainījies. Domāju, arī notāru viņš izsauca naktī, lai jūsu klātbūtnē iznīcinātu «spēles noteikumus», kas deva slepkavam iespēju palikt ārpus aizdomām.

— Jūs ticat tam, ka Magnusam tiešām radušās cerības?

— To mēs tūdaļ uzzināsim, — Mūns jau plēsa nost notāra nodotās paciņas iesaiņojumu. — Ja viņš vispār kaut ko rakstījis par savu slimību, tad ar ko gan citu va­rētu būt vaļsirdīgs, ja ne ar dienasgrāmatu?

— Tātad uz dienasgrāmatu attiecās jūsu vārdi, ka laiks ķerties pie darba? — tikai tagad Deilijs apjēdza. — Bet es jau baidījos, ka būs jāmeklē pa visu Harnburgu Ballina kungs un Cvikavu laulātais pāris. Starp citu, tas izskatās pēc tēlnieka. Viņš ienīda Menkupu, tas atmaksāja viņam ar to pašu … Dodiet šurp! — Deilijs pāršķirstīja vien­kāršos kalikona vākos iesieto kladi, tad ielika rokās Lo­vīzei. — Manas vācu valodas zināšanas laikam nepietiks, bez tam uz gotu burtiem varu ne tikai paklupt, bet pat kaklu nolauzt.

— Nespēju! — Lovīze strauji atstūma dienasgrāmatu. — Viņa slēptās domas! Man tā liekas zaimošana.

— Bet viņš tieši jums uzticēja savas domas.

— Vienalga … Lai lasa Jensena kungs, ja uzskatāt par nepieciešamu. V..^

— Dodiet labāk man! — Fredijs, beidzis telefona sa­runu, paņēma burtnīcu. — Sāksim ar beigām?

— Jā! Visvairāk mani interesē vakardienas ieraksts, — Mūns pamāja. — Paskatieties, vai tur nav kāds norā­dījums.

— Sī te aploksne nupat izkrita no dienasgrainatas, — Deilijs mudīgi pacēla to.

Vēstule bija bez rakstītāja adreses, Menkupa adrese — mašīnrakstā. Arī vēstule — mašīnrakstā. Teksts skanēja šādi:

«Iespējams, ka tuvākajās dienās atvēršu Jums acis par Dīteru Ballinu, kuru uzskatāt par savu draugu. Man zi­nāmi viņa agrākās un gluži nesenās biogrāfijas fakti, par kuriem cits ar prieku atdotu ne tikai manis pieprasīto, visai pieticīgo summu (10 000 marku), bet pusi dzīves.

Ja viņš nesamaksās noteiktajā laikā, esmu gatavs pārdot Jums šīs ziņas par to pašu summu. Paziņojiet, kur un kad varam satikties.

Pastkaste 1567»

— Apskatieties zīmogu! — Mūns skubināja. — Kad vēstule nosūtīta?

— Pirms četrām dienām.

— Dienasgrāmatā jābūt kādam ierakstam, kas attiecas uz šo vēstuli, — Deilijs teica. — Uzšķiriet attiecīgo da­tumu!

— Nekā nav, — Fredijs acīm pārskrēja lappusi. — Va velns! Tomēr atradu! Tikai pāris rindu … «Šantāžista vēs­tule. Runāju ar Dīteru. Viņš apgalvo, ka mani kāds izjoko. Pats tādu vēstuli neesot saņēmis.» — Fredijs me­hāniski lapoja tālāk. — Te vēl viena vēstule! — Viņš pa­rādīja gaiši zilu loksni ar iespiestiem zelta burtiem augš­malā.

— «Hotel Carlton, Madrid», — Deilijs izlasīja pāri viņa plecam. — Vēstule arī spāņu valodā. Jensen, nekavējoties jāsadabū tulks.

— Es māku šo valodu, — Fredijs atsaucās. — Protams, daudz vājāk par Menkupu, bet, cerams, tomēr sapratīšu.

— Nu tad ātrāk! — Mūns nepacietīgi mudināja.

— Vispirms man pašam jāizburto. — Fredijs uzmanīgi izpētīja tekstu, dažas reizes nolamājās, tad paziņoja:

— Divus vārdus nesapratu, bet tas ir medicīnisks ter­mins, tāpēc būtībā neko neizmaina. — Viņš aši ierakstīja tulkojumu bloknotā un pasniedza Jensenam. — Lasiet pats, bet es skrienu pie telefona. Ja mūsu redaktors jau dabūjis infarktu, viņš tūlīt atžirgs.

Vēstuli, kas tik ļoti uzbudināja reportieri, bija rakstījis kāds profesors Kontisola.

Dārgais Menkupa kungsl

Kopš Jūsu apciemojuma pagājuši turpat divi gadi. Ar nožēlu uzzināju vēlāk no avTzēm, ka pie manas mājas Jūs sagaidījusi policija, lai apcietinātu. Spānietis būdams, jūtos neērti. Bet Jūs droši vien jau pats manījāt atšķirību starp mūsu valdību, kas izdeva Jūs Rietumvācijas varas iestādēm, un spāņu tautu. Rakstu ne jau līdzjūtības aplie­cināšanai. Ja neizdarīju to nekavējoties, tad vēl jo vairāk nevietā tādas novēlojušās emocijas tagad. Varu iepriecināt Jūs ar jaunumu, kas vērts daudz vairāk par vissirsnīgāko līdzjūtību. Jau toreiz pēc rūpīgas apskates un rentge- nogrammu izpētīšanas devu Jums zināmu cerību. Apsolīt Jums dzīvību nevarēju, jo mani izmēģinājumi nebija vēl beigušies. Tagad varu Jums paziņot, ka astoņu gadu pū­liņu rezultātā man izdevies iegūt izotopu serumu, kas ļaus Jums nodzīvot vēl desmit gadus, varbūt pat vairāk. Sešus mēnešus ilgo veseļošanās kursu Jūs iziesiet manā privātajā klīnikā Valensijas apkaimē. Iepriekš brīdinu, tas izmaksās krietni dārgi. Diemžēl izmēģinājumi atņēmuši man veselu bagātību. Būs tikai taisnīgi, ja daļu savu iz­devumu uzvelšu nākamo pacientu pleciem. Pie tam dzīvība ir tāda vērtība, par kuru arī Jūs, acīm redzot, labprāt atdotu itin visu. Sajās dienās izlidoju uz Parīzi, lai pie­dalītos onkologu starptautiskajā simpozijā, kur iepazīsti­nāšu kolēģus ar savu atklājumu. Pa ceļam speciāli iegrie­zīšos Hamburgā tikties ar Jums personiski un norunāt visu sīkumos.