Anatols Imermanis - HAMBURGAS ORĀKULS

Tēlnieks nekā neteica. Klusu ciešot iztukšoja savu kausu un tikai,tad pamanīja šļakatas, kas, korķim sprāgstot, bija iekritušas bārdā. Viņš noliecās, lai noslaucītu tās ar jaku, bet gleznotāja, turpinādama portretu, ar žestu apstādināja viņu. Pārāk gleznaini izskatījās ugunīgi sarkanajos matos šīs sidrabainās lodītes.

Iestājās klusums. Deilijs vēroja arhitekti. Tagad, kad Lovīze bija projām, Magda it kā iznāca no aptumšojuma. Deilijs pamanīja, ka viņas efektīgā apģērba katrs sīkums izvēlēts ar rūpību, kas liecināja gan par gaumi, gan par prātu.

Bet Mūns tikmēr domāja par Menkupu un viņa četriem draugiem. Parastas sarunas, kādas risina kafejnīcā, pa­rasti rūpesti un prieki. Un šā ar šņabja glāzīti sasālītu joku un tostu banālā virpuļa centrā — labsirdīgais Mag­nuss Menkups ar ironiska domātāja seju, kas šai vietā likās nejauša maska. Ja nebūtu viņa vēstules, ko Mūns visu laiku sajuta zem žaketes oderes, Menkups ne ar ko neatšķirtos no pārējiem kafejnīcas apmeklētājiem. Turīgs cilvēks ar pazīstamu vārdu, kurš prot atrast sev piemē­rotus draugus. Mūns varēja pārliecināties, ka Menkupa draugi diezgan populāri H'amburgā. Arī no tīri gleznie- ciska viedokļa Ballina rakstnieciskā kontemplācija, Mag­das krāsainā gamma, tēlnieka rudais oreols un it īpaši tumšacainā, viscaur melni ģērbtā Lovīze bija spožs ietvars.

Mūns pieķēra sevi domās nosaucam aktrisi un arhitekti vārdā, rakstnieku uzvārdā, tēlnieku pēc profesijas — psiholoģiski pilnīgi izskaidrojama parādība. Sieviete — tas ir pirmkārt sievietes vārds. Rakstnieka jēdziens sais­tīts ar viņa uzvārdu, kas it kā redzēts uz grāmatas vāka. Kas attiecas uz Lerhu Cvikavu, tad visa viņa būtībai, bet sevišķi kādā neredzamā darbā pastāvīgi aizņemtie pmšsti lika domāt par slapjiem māliem un ar palagiem pārseg­tām marmora skulptūrām.

Laiski sūkdams alu un pa ausu galam ieklausīdamies neizprotamajā valodā (sarunas biedri bija pārgājuši uz vācu valodu un diskutēja par politiku), Mūns ar viņam piemītošo īpašību apšaubīt visu un visus pūlējās saskatīt vienā no četriem draugiem nākamo slepkavu. Šos ļaudis saistīja droši vien ne tikai savstarpējās simpātijas un uz­skatu kopība, bet arīdzan kas dziļāks. Un tomēr varēja neskaidri noģist, ka zem ideālas virspuses paslēpušies iespējami konflikti. Neraugoties uz to, iedoma, ka viņš sēž pie viena galdiņa ar potenciālu slepkavu, likās tik jocīga, ka Mūns skaļi iesmējās.

— Vai tad jūs saprotat vāciski? — Ballins spēji pagrie­zās pret viņu. Vaigu sklerotiskais raksts iedegās spilgtā sarkanumā.

— Nē. Vai tas tik svarīgi?

— Piedodiet. Mēs tieši jokojām sakarā ar kādu Men­kupa publikāciju, kas bija izsaukusi Adenauera dusmas… Tā kā jūs smējāties, domāju, ka sapratāt.

— Izstāsti savam ciemiņam, Magnus, — Magda mudi­nāja. — Tā ir vienreizēja anekdote.

— Lai iet, — Menkups pievirzījās Mūnam. — Reiz «ITamburgas Orākuls» nosauca Adenaueru par politisku ģikts slimnieku. Kopš tā laika viņam ir paraša izšķirstīt manu nedēļas laikrakstu. Pagājušajā nedēļā viņam dūrās acīs trekniem burtiem saliktas rindas: «Neviena kustība nespēj būtiski iespaidot valsts politiku, ja tajā piedalās vienīgi filozofi un godīgi cilvēki; to ir pārāk maz. Līdz tam laikam, kamēr kustība negūs popularitāti bandītu vidū, tai nav ko cerēt uz vairākumu.»

— Diezgan indīgi, — Mūns piezīmēja.

— Uzgaidiet, pati sāls vēl tikai būs. Adenauers, pro­tams, bija pārliecināts, ka tas tēmēts uz valdības koalīciju. Preses konferencē viņš paziņoja, ka es esot komunists, bet mans žurnāls — spainis ar sarkanām samazgām. Varat iztēloties viņa vecīgo fizionomiju, kad izrādījās, ka tas ir citāts no Bernarda Šova lugas «Cilvēks un pārcilvēks», bet šķietami graujošais raksts veltīts tā daiļ­rades iztirzāšanai.

Visi četri iesāka smieties tīri vāciskā vienprātībā. Men­kups darīja to tikpat aizrautīgi kā pārējie. Tikko Mūns vairs neklausījās, draugi no jauna pārgāja uz vācu valodu. Bet Mūns vēroja te mākslinieci, kura ar dzēšamo gumiju pieslīpēja ģīmetni, te tīrīgi ģērbušos sirmgalvi, kas apstaigāja galdiņus ar pastieptu platmali. Mūnam gribējās abstrahēties, lai pēc tam it kā no jauna radītu īsto Menkupa tēlu. Viņš aizgriezās un tai brīdī ieraudzīja Lovīzi. Ar pieglaustiem, vēl mitriem un tādiem kā nolako­tiem matiem viņa virzījās starp marmora galdiņiem, atbil­dēdama uz daudzo paziņu sveicieniem.

Lovīze bija jau pavisam tuvu, kad garām skrejošais oficiants tikko nenogāza viņu no kājām. Lielā lakotā soma izkrita viņai no rokam un atvērās. Pirms aktrise paguva aizvērt somu, Mūns ieraudzīja pistoli. Atstatums bija pā­rāk liels, lai apzvērētu to. Taču, atcerējies, ar kādu skubu viņa aizcirta somu, Mūns neviļus iebāza roku kabatā. Ka­bata, protams, bija tukša. Sasodītais muitnieks! Sasodītā Hamburga! Sasodītais Hamburgas orākuls!

Lovīze pienāca pie galdiņa un, uzsmaidījusi Menkupam, apsēdās. Pārtraucis sarunu pusvārdā, Menkups pagriezās pret viņu, paskatījās uz somu, pasignalizēja kaut ko ar acīm un arī pasmaidīja.

Un tieši tad Mūnam iešāvās prātā mežonīga doma — ja nu Magnuss Menkups pats vēlas, lai viņu nogalina?

Mani sauc Hamburgas orākuls. Sākumā tas bija, draudzīgs joks, tagad daudzu mutēs skan kā lāsts.

MAGNUSS MENKUPS

— Atvainojiet! — Mūns piecēlās un pamāja Deilijam.

Viņi iegāja telpā, ko no zāles šķīra sarkana samta por­tjera. Auksti margoja izlietnes. Klusi rūca ozonators. Roku susināmie un odekolona automāts savos niķeļa korpusos atspoguļoja stīvinātos dvieļus. Aiz puspievērtām durtiņām mirdzēja baltām flīzēm izklātās, ideāli tīrās tualetes ka­bīnes.

Stāvēdams aiz mazliet pašķirtās portjeras, Mūns redzēja aizstikloto skapi ar enciklopēdiju melnajiem sējumiem, bet tālumā caur dīvainām dūmu grīstēm — Menkupu. Melnā lakotā soma gulēja uz galda starp viņu un Lovīzi. Mūns centās nepazaudēt to no redzes loka.

— Kas noticis? — Deilijs uzlika viņam roku uz pleca.

— Sekojiet Lovīzei Knoopai. Viņai somā ir pistole, — Mūns teica, turpinādams sasprindzināti lūkoties dūmos.

— Vai esat pārliecināts?

Mūns nenoteikti pašūpoja galvu.

— Ak tad tā! Mani allaž pievelk sievietes ar noziedzī­gām tieksmēm, — Deilijs pavīpsnāja. — Visu laiku lauzu galvu — kas tik intriģējošs Lovīzē? Ne sevišķi skaista, tomēr apburoša. Izrādās — pievilcis ierocis, par kuru man pat jausmas nebija. Vai gadījumā neatceraties, kam pie­der šie vārdi: «Mīlestībā visu izšķir priekšnojauta.»

— Spriežot pēc idiotisma, pašam … Kāpēc gan, Deilij, jums nesastādīt aforismu krājumu? Tam būtu trakota pie­krišana — galvenokārt pie psihiatriem.

— Ideja! Jāatzīstas, mūsu dāma ar pistoli iedvesmojusi mani radīt šādu aforisma pērli: «Viņa bija tik skaista, ka likās gandrīz vai neskaista.»

— Baidos, ka man drīz vajadzēs meklēt sev jaunu kom­panjonu, — Mūns bezcerīgi nopūtās.

— Vai tad vecais vairs neder?

— Kritis par upuri vampīriem! — Mūns norūca.

— Kādiem vampīriem? — Deilijs nesaprata.

— Sievišķiem! — Mūns paskaidroja. — Viņas izsūku­šas no jums visas smadzenes. Trīs pudeles šampanieša, kad kabatā ne graša! Vai tas ir normāls trakums vai ne­normāla nekaunība? Bet pērļu virkne? Riskēt ar ieslodzī­jumu skaistules dēļ, kas vēl vakar neuzskatīja ziepes par higiēnas piederumu, bet par importa delikatesi?!