Anatols Imermanis - HAMBURGAS ORĀKULS

Tieši Mūnam pretim bija Hamburgas Lielā ugunsgrēka ainava.

— Gleznotāja fantāzija piešķīrusi šai domai diezgan modernu izteiksmi, — Mūns pasmīnēja, ar izplestiem pirk­stiem it kā iztverdams no tabakas dūmu apņemtās dego­šās pilsētas baznīcas torni. Atdalīta no jumta, šaura smaile uz stateniska uguns staba uzlidoja debesīs. — Vel­nišķīgi atgādina raķeti!

— Tā nav fantāzija. Mans vectēvs redzēja savām acīm.

— Jūsu vectēvs? — Mūns apšaubīja. — Ugunsgrēks taču bija sen.

— 1842. gadā, — Menkups pamāja. — Vectēvam toreiz bija septiņi gadi, viņš mira tai dienā, kad hitleriešu kara­spēks iemaršēja Sudetu apgabalā. Gandrīz visi Mēnkupi

nodzīvojuši līdz sirmam vecumam, es būšu vienīgais izņē­mums.

— Ja tik pesimistiski raugāties uz savām izre­dzēm… — Mūns iesāka, bet Menkups pārtrauca viņu:

— Vectēvs stāstīja, kā tas izskatījies. Viņš atbraucis tēvam līdzi pārdot zivis. Ugunsgrēks pakāpeniski aizdzi­nis viņus līdz Svētā Nikolaja baznīcai. Kad aizdedzies tornis, kas jums tā iepaticies, zvani sākuši zvanīt paši no sevis. Zvanījuši tik ilgi, kamēr izkusuši. Smaile vis­pirms uzlidojusi gaisā un tikai tad nogāzusies. Vectēvs teica, ka tas esot līdzinājies tiešai sarunai ar dievu — ne­izturami baismi un skaisti. Baismi un skaisti, — viņš bez gala atkārtoja šos vārdus …

— Par to nemaz nav pārāk jābrīnās. Vai zināt, par ko tika. teikts — «Sīs ainas skaistums ir pa spēkam vienīgi lieliem dzejniekiem»? Par eksperimentālās atombumbas sprādzienu Alamogordo. Tie ir ģenerāļa Farela vārdi…

— Vectēvs stāstīja, ka laukumā baznīcas priekšā sa­pulcējies milzīgs pūlis… No nejaušas dzirksteles aizde­gusies mati, dejojošās blāzmas izķēmotas, atpakaļ atgāz­tas sejas, brūkošo baļķu brīkšķi, zvanu varenā balss, māņticīgas šausmas un bijīga sajūsma. Bērnībā man šī aina bieži vien rādījās sapņos, allaž pamodos no paša kliedzieniem. Vai domājat, ka mani, desmitgadīgu zēnu, biedēja pats ugunsgrēks? Nē, mani jau toreiz biedēja vec­tēva apzīmējums «skaisti». Vai esat kādreiz mēģinājis sa­prast, kādēļ drošā atstatumā novērotas grandiozas kata­strofas izsauc drīzāk sajūsmu nekā šausmas? … To var attiecināt uz visu ko — uz Neronu, kas no pils bajkona majestātiskā pozā vēro liesmojošo Romu, uz reihstāga nodedzināšanu, uz Koventri iznīcināšanu, uz Līdices izpos­tīšanu …

— Piedodiet, ka nelūgts iejaucos jūsu sarunā. Ja ne­maldos, esat amerikānis?

Gaišmatis no tualetes istabas, gaišmatis pie kaimiņu galdiņa, gaišmatis ar neskarto alus kausu. Viņš pienāca nemanot un tagad stāvēja Mūnam pretim, mazliet muls- dams, tomēr pilns apņēmības. Maigi veidota, apbrīnojami pareizas formas seja, iesārti vaigi ar retiem vasaras rai- bumiņiem, pūkas uz virslūpas, gaiši zilas acis, vijīgi mati ar ieslīpu celiņu sānos. Būdams pusaudzis, Mūns tika reiz redzējis vecu vācu filmu «Heidelbergas dziesma». Tieši tāds izskatījās students, kurā iemīlējusies profesora

meita, — korporācijas labākais paukotājs, skaistu balsi, uzticīgs mīlestībā, pastāvīgs draudzībā, mazliet sentimen­tāls, kad runa par Dzelzs kancleru vai Veco Frici.

Vācietis taisīja puspagriezienu — glītu, noteiktu kus­tību, kas lika sajust līdz spīdumam nospodrinātu zābaku un parādes laukuma agrīnā zaļuma smaržu, — pretī otra­jai sienai, kur Hamburga zem melnajiem blīvā ierindā lidojošiem bumbvedēju mākoņiem pārvērtās degošā ske­letā.

— Nav taisnīgi uzvelt visu vainu mums, — gaišmatis teica.

— Jūs personiski neviens nevaino, — Menkups ar no­raidošu žestu nosēdināja viņu atpakaļ pie neskartā alus kausa.

— Es esmu vācietis. Sacīt, ka nacisti apmānījuši tautu, ir visvieglāk. Jā, bija gan Koventri, gan Līdicel Kur koku cērt, tur skaidas lec. Bet Hamburgas necilvēciskajā bom­bardēšanā esat vainīgi jūs, amerikāņi, un jūsu sabied­rotie — angļi. Kāpēc novelt visu uz Hitleru? Fīrers bija ideālists. Viņš raudāja katru reizi, kad vajadzēja parak­stīt pavēli par cilvēku iznīcināšanu, man to stāstīja ļaudis, kuriem nevar neticēt.

— Tādā gadījumā vishumānākais dzīvnieks ir kroko- dils, — Lovīze asi atcirta.

Menkups un viņa draugi apmētāja nacistu ar veselu sarkasmu krusu. Bet viņš tikpat mierīgi turpināja aizstā­vēt savus uzskatus.

— Piedodiet! — beidzot viņš teica, griežoties tieši pie Mūna. — Neesmu orators, bet, ja jums gadīsies būt Rie- tumberlīnē, kur mācos, iepazīstināšu ar citiem studentiem. Viņi daudz labāk par mani pratīs izskaidrot, ko mēs gri­bam. Te būs mana adrese! — viņš izrāva no bloknota jau iepriekš aprakstītu lapiņu. — Mani sauc Karls Ābers!

— Prieks iepazīties! — Menkups piecēlās ar ironisku svinīgumu. — Bet es esmu Hamburgas orākuls!

Gaišmatis nobālēja. Viņa glītajai, maigi veidotajai se­jai pārskrēja naida trīsas. Viņš kaut ko izgrūda caur zobiem un, strauji apsviedies, devās pie sava galdiņa.

Ballins uzlēca kājās ar sitienam atvēzētu dūri.

— Liecies mierā, Dīter! — Menkups atsēdināja viņu atpakaļ. — Ja iznāks boksēties, tev šodien tiks atņemta iespēja noskatīties lugu.

— Kas noticis? — Mūns vaicāja.

— Vai tad nedzirdējāt? — Ballins drebēja aiz niknuma.

— Puisis teica, ka ar mani viņi vēl izrēķināšoties, — Menkups mierīgi paskaidroja. — Un šis vācietis varētu būt mans dēls! … Vārds «vācieši» allaž rada manī aso­ciācijas ar Heines rindām par sfinksu. Pēc krieviēm, kas negaidot parādīja pasaulei Oktobra revolūcijas gran­diozo seju, mēs esam vismīklainākā nācija. Ilgu laiku mūs uzskatīja par domātāju tautu, bet mēs izrādījāmies zinātniski izstrādātas, matemātiski nopamatotas masu iznīcības metodes lieliski organizatori. Mūs kādreiz godi­nāja kā mūziķu tautu, bet mēs lepojāmies ar krematorijas krāšņu augstajām caurlaides spējām. Hitleru uzskata par neprāti, bet šis astrologu ielenktais paranoiķis un misti­ķis, kas no tiesas ticēja tūkstošgadīgā reiha pastāvēša­nai, pirms nāves kļūst par tālredzīgu reālistu. Runāju par Hitlera politisko testamentu, kurā viņš pareģojis, ka nā­kotne pieder Amerikai un Krievijai… Mums vajadzētu nevis piebāzt vēderus ar sātīgām pusdienām un skaitīt eksporta ienākumus, bet lūkot kaut ko saprast šajā Baha fūgu un asiņainās lopkautuves, faustiskās patiesības mek­lēšanas un Gebelsa runu it kā nesavienojamā konglome­rātā. Mums nepieciešami skeptiķi, dubļu smēlēji, mikrobu mednieki, kuriem pietiktu drosmes izdibināt līdz galam paradoksu, ko dēvējam par vācu dvēseli… Bet mēs uz­liekam ģermāņu sfinksai demokrātijas uzpurni, cerē­dami, ka ar to viņa jau kļuvusi par mīlīgu kucēnu…

Gaišmatis izdzēra tukšu savu alus kausu un, piesaucis viesmīli, samaksāja. Ne reizi tas vairs neatskatījās uz Menkupa pusi. Tomēr Mūns atviegloti nopūtās, ieraudzī­dams jauno cilvēku jau pie durvīm. Šim jauneklim, kas mierīgi atsita niknos uzbrukumus, Magnuss Menkups bija nevis politisks opohents, bet pats ļaunuma iemiesojums. Tādu kā viņš droši vien bija ļoti daudz. Tūkstoši vēlēja Hamburgas orākulam nāvi. Nevarēja nevēlēt, jo tas ņir­gājās par viņu dieviem. Bija vēl brīnums, ka Menkups jo­projām dzīvs.

— Laiks kustēties! — Lovīze atgādināja.

Menkups atģidāš no pārdomām.

— Par tavu šāsdienas uzstāšanos, Lo! — balss bija jautra, tomēr Mūns saklausīja tajā dziļi apslēptu tra­ģismu.

Lovīze pastiepa savu kausu, lai pieskandinātu, bet pēkšņi atrāva roku.