Anatols Imermanis - HAMBURGAS ORĀKULS

Deilijs apmierināti iesmējās.

— Vai tad jūs, izslavēts detektīvs, neesat sapratis, ka tā bija imitācija?

— Nu protams, — Mūns pamāja. — Un, tā kā tukšajās pērlēs paslēptā narkotika arī ir viltojums, atliek tikai pie­metināt, ka vismeistarīgākā imitācija ir pati nēģeriete. Patiesībā tas ir prezidents de Golls, kas ieradies neoficiālā vizītē pie Adenauera.

— Narkotika? Jūs kļūdāties! Vai esat kādreiz dzirdējis par slavenajiem Kimberlejas dimantiem? Apvaicājos pa­vadonei. Uz manas melnās princeses tranzitbiļetes bija aviosabiedrības «Royal Airways.» Kimberlejas filiāles zīmogs.

— īsti dimanti viltotās pērlēs! — Mūns nevarēja liegt savu atzinību šim asprātīgajam kontrabandas paņēmie­nam. — Bet ko viņa būtu darījusi, ja ceļā negadītos tāds dumiķis kā jūs?

— Manuprāt, viņa diezgan izšķērdīgi apmaksājusi manu nelielo pakalpojumu.

— Redzēju. Pasniedza roku skūpstam.

— Ne tikai skūpstam, — Deilijs piegāja pie odekolona automāta, bet laikā atminējās, ka viņam tikai amerikāņu monētas. — Pasauciet viesmīli! — viņš teica Mūnam.

— Kāda velna pēc? Lai jums pasniegtu šampanieti tieši tualetes telpās?

Deilijs uzskatīja zem savas cieņas atbildēt. Pašķīris portjeru, viņš ar galvas mājienu piesauca zāles pārzini.

— Ko kungs vēlas? — palocīšanās pauda vienādās proporcijās gan pašcieņu, gan cieņu pret apmeklētāju.

— Izmainiet man šo papīrīti, — Deilijs nevīžīgi izvilka no kabatas simts marku asignāciju.

— No kurienes jums gadījusies vācu valūta? — Mūns brīnījās.

— Man vajadzīgi desmit feniņi! — Deilijs pilnīgi igno­rēja jautājumu.

— Visu summu desmit feniņu monētās? — zāles pār­zinis paraustīja plecus. — Būs jāaizsūta uz banku, — pie tam viņš saglabāja profesorisku izskatu, tādēļ nebija viegli saprast, vai tas ir joks vai vēlēšanās pierādīt ārzem­niekam, ka ekonomiskā brīnuma valstī iespējami arī tādi sīki brīnumi. <

— Pagaidām pietiks ar vienu, — Deilijs vēlīgi atļāva. Saņēmis monētu un piedevām veselu žūksni rūpīgi no­gludinātu banknošu, viņš iedeva dzeramnaudai desmit marku. Zāles pārzinis revanšējās ar tādu pašu precīzi no­mērītu palocīšanos, kas pierādīja, ka vācu nacionālā paš­cieņa nav atkarīga no dzeramnaudas lieluma.

— Nu? — Deilijs izaicinoši vaicāja. — Cerams, tagad esat sapratis, ar ko jums darīšana?

— Ar sīku blēdi. Tas ir vēl ļaunāk nekā pašaizliedzīgs muļķis.

Deilijs smīnēdams iemeta monētu spraugā. Pielicis pie pulverizatora plaukstas, viņš diezgan ilgi ieberzēja ar odekolonu rokas un seju. •

— Brīnišķīgs aromāts! — viņš beidzot ierunājās. — Šķiet, lielais Longfello nosaucis odekolonu par šķidru pavasari cietā iesaiņojumā.

— Ja jūsu frizieri sauc par Longfello, tad tas Vēi;nav iemesls uzskatīt to par lielu! — Mūns bez sevišķas pati­kas turpinaja asprātību apmaiņu. Viņu kopējās darbības sākumā Deilija tieksme vissaspringtākajos mirkļos pie­kopt humora fizkultūru kaitināja. Taču ar laiku Mūns ap­jēdza, ka tas diezgan.labs līdzeklis pret nervu pārslodzēm.

— Jūs sakāt, es — sīks blēdis? — Deilijs pašapmieri­nāti atkārtoja. — Un kas tas? — viņš bez steigas izvilka no kabatas cieši sapresētu paciņu. — Pat ja Menkups pēc brīža nomirtu un līdz ar to atstātu mūs bez solītā honorāra, te pietiktu atceļam un veselam vagonam šam­panieša.

— Lūdzu piedošanu! Tā kā mūsu sabiedrībā morālais vērtējums atkarīgs no ienākumu apjoma, paaugstinu jūs no sīka blēža dižkomersanta kārtā.

— Pateicos, — Deilijs paklanījās. — Un kā jums pa­tika amerikāņu pilots, nelaimīgais žūpa, kas, pamatoda­mies uz savu nez kad notikušo arestu, izvilka no manis turpat desmito tiesu ar tādu risku nopelnītās summas!

— Tieši liela vēriena komersanti arī nodarbojas ar filantropiju.

— Ja ņem vērā, ka šodien redzēju viņu pirmo reizi mūžā, ka viņš pazīst nevis mani, bet muitnieku, kuram iestāstīja, ka esmu starptautiskās policijas detektīvs, tad par filantropu drīzāk varētu dēvēt amerikāņu pilotu.

— Mans dievs! Cilvēks ar tādu talantu strādā detek­tīvu aģentūrā! — Mūnam bija tāds izskats, it kā viņš pie­dalītos bērēs. — Tas ir gandrīz tas pats, kas Romas pā­vestam lasīt antireliģiskas lekcijas… Kur viņš pazu­dis? — aizrāvies ar sarunu, Mūns uz brīdi bija izlaidis no acīm Menkupu. — Somu arī vairs neredzu.

— Vai esat drošs, ka pistole nav jums spokojusies? — Deilijs, pilnām izbaudījis savu triumfu, tūdaļ kļuva no­pietns.

— Beidzot! — Mūns atviegloti uzelpoja. Daži apmek­lētāji, kas bija nostājušies Menkupam priekšā, atgāja no galdiņa. Viss bija savā vietā — šampanieša pudeles, kausi, soma un pats Menkups.

— Kā tad paliek ar pistoli? — Deilijs atkārtoja.

Mūns deva viņam zīmi apklust. Jauns, glīts gaišmatis,

kas bija ienācis pirms minūtes, joprojām izlikās mazgā­jam rokas. Ticis galā ar šo nodarbošanos, viņš turpināja noklausīties.

— Ejam! — Mūns ierosināja. — Jo vairāk tāpēc, ka esam te notupējuši pietiekami ilgi, lai nostiprinātu nacio­nālo reputāciju …

— Hroniskas kuņģa kaites slimnieku reputāciju? — Deilijs jokoja.

— Kāpēc tik rupji? Es runāju par leģendu, pēc kuras amerikānis dodas uz tualetes telpām vienīgi tādēļ, lai izvilktu no kabatas plakanu blašķi un izsūktu to līdz dibenam … Pagaidiet! Mums vēl šis tas jānoskaidro, — Mūns aizturēja Deiliju, kurš jau grasījās doties atpakaļ pie galdiņa.

— Tādā gadījumā ieteicu turpināt pie bufetes kautrīgā alkoholiķa lomu! — Deilijs pasmaidīja.

Lete bija no marmora. Atbalstījušies pret to, daži ka­fejnīcā uz pāris mirkļiem ieskrējuši vīrieši dzēra litilitu — neapšaubāmi hamburdziešu tradicionālo dzērienu. Viesmī­lis, vēl gluži zēns, gandrīz bez pārtraukuma nesa projām tukšos alus kausus un glāzītes, neaizmirsdams ik reizi no­slaucīt slapjo leti.

— Jūs interesējaties par somas saturu, — pasūtījis deg­vīnu, kas te tika saukts par «Kornbrand», Mūns turpināja sarunu. — Nezinu.

— Nesen jūs bijāt vairāk pārliecināts.

— Sīs piecas minūtes atšķirībā no jums domāju. Lovīze Knoopa man patīk. Pats Menkups sacīja, ka viņa vairāk vērta par visiem citiem kopā, un tas nemaz neizklausījās pēc apslēpta sarkasma. Kādēļ viņš, tik gudrs un tālre­dzīgs, kļūdītos par šo sievieti?

— Pieņemsim, ka nekļūdās.

— Tad problēma kļūst vēl sarežģītāka. Labam cilvē­kam nav iemesla nogalināt citu labu cilvēku. Varbūt Men­kups pelna nāvi? — Mūns skaļi prātoja.

— Jūsu apšaubāmie sofismi nav nemaz labāki par ma­niem aforismiem.

— Piekrītu, — Mūns pamāja. — Jo vairāk tāpēc, ka Menkups ir personība, un kaut vai tādēļ viņam daudz vairāk tiesības dzīvot nekā miljoniem viduvējību.

— Abstrakcijas abstrakciju galā, — Deilijs atgaiņājās. — Daudz vienkāršāk ieskatīties somā.

— Varbūt jūs tajā atradīsiet pistoli, bet konflikta iemeslu tā kā tā neuziesiet… Personības bieži vien ir netaisnas pret tiem, kas zemāki intelektuālā ziņā. Bet tie, kuriem nav izdevies atrauties no ganāmpulka, patērētāji, kas pārtiek no konveijera padotās spēkbarības, iefes-t cil­vēkus ar spilgtu individualitāti. Kas ir individualitāte? Pirmkārt, peldēšana pret straumi, pastāvīgs konflikts ar pūli.

— Lovīze katrā ziņā arī nepieder pie pūļa, — Deilijs piezīmēja.