Anatols Imermanis - HAMBURGAS ORĀKULS

— Pameklēsim citu konfliktu! — Mūns sadrūma.

— Greizsirdība.

— Par to esmu jau domājis. Vai viņi atgādina mīlētā­jus? — Mūns paskatījās Menkupa virzienā. Zāles pārzi­nis nule bija iedarbinājis ventilatorus, dūmi slīpiem slā­ņiem tiecās pret griestiem, Menkupa un Lovīzes sejas va­rēja skaidri saredzēt.

— Ja nebūtu ieverojama gadu starpība, es gandrīz teiktu — atgādina. Kaut gan, cik atceros, kāds dižgars ne bez pamata teicis: ja vien cilvēkam izdevies pārvarēt milzu bezdibeni starp vīrieša loģiku un sievietes nekon­sekvenci, tad visas pārējās atšķirības drīzāk tuvina.

— Spriežot pēc vēstules, Menkupa dzīvība apdraudēta jali vairākas nedēļas, — Mūns nogrima pārdomās. — Pie­ņemsim, ka draudi patiešām nāk no Lovīzes puses. Kādēļ viņa tik ilgi gaidījusi?

— Ar tādiem pašiem panākumiem jūs varētu prasīt, lai es, nobraucis pa kamīna skursteni tumšā istabā, tūdaļ no­teiktu, kā saimnieki izturas pret freidismu … Labāk iedzersim, šī nodarbošanās vismaz neprasa garīgu piepūli.

— Ejam! — ieraudzījis, ka Lovīze pieceļas, Mūns mudi­nāja. Viņa sasveicinājās ar tikko ienākušu pusmūža sie­vieti un atkal apsēdās.

— Starp citu, iedzeršana nākusi man par labu, — Dei­lijs nometa banknoti uz letes. — Bet ja nu Lovīzei ir zināms, kas mēs tādi? Un iespējams, pat kļuvis zināms, ka Menkups atlicis uz nenoteiktu laiku izskaidrošanos ar mums? " r

— Kā redzu, Deilij, jūs vēl neesat izkļuvis no tumšās istabas.

— Bet ja nu tomēr? Tādā gadījumā loģika pasaka priekšā, ka viņu nošaus tieši šodien.

Kad viņi pievienojās pārējiem, izrādījās, ka tēlnieks pārsēdies tuvāk Magdai. Krēsls līdzās Lovīzei bija tukšs. Deilijs tūdaļ izmantoja šo apstākli. Dzīvi flirtēdams, viņš lūkoja nemanot pievilkt lakoto somu sev tuvāk. _

— Piedodiet, ka aizkavējāmies, — Mūns pagriezās pret Menkupu. — Apspriedām rakstu sēriju, ko mans kolēģis

domā veltīt Hamburgai. — Mūns pateica to tīšām skaļi, lai pārbaudītu, kā reaģēs Lovīze. Ja viņai zināma īstenība, tam kaut kādā veidā jāizpaužas. Aktrise turpināja mierīgi \ tērzēt ar Deiliju.

— Vai mums nebūtu laiks doties uz izrādi? — Mūns vaicāja.

— Tas ir teātris intelektuāliem gardēžiem, — spriežot pēc Menkupa balss, viņš bija dzēris krietni daudz. — Bekets, Jonesko, Olbijs… To apmeklē cilvēki, kuriem nav jāceļas agri no rīta. Izrāde sākas tikai deviņos.

— Vārdu sakot, eksperimentāls teātris, — Mūns sa­viebās.

— Neesat cienītājs?

— Maz saprotu no tādas mākslas. Bet skatīties vai nu zemcilvēkos, vai supercilvēkos, kas nez no kurienes iznirst, nez par ko spriedelē, nez kāpēc atkal pazūd, — vienkārši garlaicīgi.

— Acīm redzot, autori uzskata, ka absurda un zemapzi­ņas filozofijas kokteilis vislabāk izsaka divdesmitā gad­simta otro pusi. Kas attiecas uz šā teātra apmeklētājiem, tad viņiem citas lugas vispār neeksistē. Jo nesaprotamāk, jo labāk. Vairāk vielas asprātīgiem minējumiem, oriģinā­liem spriedumiem un sarežģītiem strīdiem.

— Strīdēties ne par ko arī ir garlaicīgi, — Mūns ar acu kaktiņu turpināja sekot somai, kas lēnām tuvojās Dei­lijam. — Kaut gan, lai redzētu Lovīzi Knoopu uz skatu­ves, esmu ar mieru noskatīties pat lugu, kur pārējie visu vakaru tēlos kurlmēmos.

— Tāds upuris šoreiz nebūs vajadzīgs. Lovīze pačuk­stēja man, ka šīsdienas gabals esot kaut kas detektīv- lugai līdzīgs.

— Pačukstēja? — Mūns pabrīnījās.

— Nūja. Šī izrāde tīta pilnīgā noslēpumā. Avīžniekus neielaida uz mēģinājumiem, aktieriem bija jāzvēr klusēt, autors nav nevienam zināms. Pseidonīms Arno Hels, īsto uzvārdu nezin pat literārā aģentūra, kurai viņš piesūtījis lugu.

— Ja tai vajadzīga tada reklāmā, tad nekas labs laikam nav sagaidāms, — Mūns pasmaidīja.

— Jūs droši vien neesat sapratis.

— Lieliski sapratu. Bet mūsu laikos vislabākā reklāma ir tieši reklāmas trūkums.

— Šoreiz direkcija drīzāk rūpējusies par savu reputā­ciju. Intelektuāli rēbusi īpašiem cienītājiem — un pēkšņi vulgārs detektīvgabals! Esmu dzirdējis, ka autoram bijis jāizpērk zāle desmit izrādēm.

— Tas ir, no .savas kabatas jāatlīdzina kases ienākumi? Redzams, šim dramaturgam maz talanta, toties pārāk daudz naudas.

— Summa jau nav tik liela, — Menkups iesmējās. — Visā zālē tikai simt četrdesmit vietu. Teātris tā arī saucas: «Teātris istabā.»

— Tumšā istabāl Tā būs precīzāki — drūmi jokoja Mūns, atcerējies savu sarunu ar Deiliju. — Gribētos zināt, uz ko Lovīze Knoopa šaus dramatiskajā samezglojumā?

— Kāpēc obligāti jāšauj? — Menkups jautāja, raudzī­damies kaut kur sānis.

— Kurā rindā mūsu vietas? — Mūns aizvien vairāk sadrūma.

— Pirmajā! — Menkups nez kādēļ paskatījās uz Lo- vīzi, kura ar mierīgu kustību pievilka sev klāt somu un novietoja to uz ceļiem.

— Tā tikai trūkal ^

— Ja esat tālredzīgs, varēs ar kādu apmainīties vie­tām. Man tur būs milzums paziņu, — Menkupa tonī va­rēja sadzirdēt neslēptu izsmieklu.

— Par mani nerūpējieties! Es tikai nodomāju, ka no tāda atstatuma nav grūti aizšaut garām un trāpīt kādam publikā.

— Lo neaizšaus garām. Viņai ir lieliska redze.

Mūns apklusa. Viņam bija nospiedoša sajūta, it kā abi

ar Menkupu mēģinātu kādas absurdas lugas dialogu, bet kafejnīca «Vecā mīlestība» ar visiem apmeklētājiem būtu dekorācija, uz kuras fona aktieri apmainās citiem pilnīgi neizprotamām, bet pašiem simboliska zemteksta pilnām replikām. Un kas pats ļaunākais, katrs vārds projicējas īstenībā — kā tajā sirreālistiskajā filmā, kurā varonim pietika izrunāt vārdu «nāve» — un tā nekavējoties bija klāt.

Ventilatori atkal nedarbojas. Dūmi sabiezeja. No mig­las iznira un atkal pagaisa cilvēku izplūdušās kontūras. No smiekliem un dunoņas izlidoja nejauši teikumu frag­menti — lieliska dramaturģiska viela psihiatriskās slim­nīcas pacientu filozofiskam disputam.

Pēc brīža šī sajūta izzuda. Viss atkal nostājās savā vietā. Māksliniece, tikusi galā ar tēlnieku, zīmēja

Magdas portretu. Nebija grūti saprast, kāpēc tā izvēlēju­sies arhitekti, nevis Lovīzi — spilgtas krāsas, kolorīts, kas neprasa sīku izzīmēšanu. Magda, turpinādama runāties ar Ballinu un skulptoru, graciozi pozēja. Tamborētāja bija paguvusi kopā ar savu rokdarbu un modes žurnālu pār­ceļot pie paziņām, kas apmetušies loga tuvumā. Viņas vietu ieņēmis gaišmatis, kura dēļ Mūnam un Deilijam pirmīt vajadzēja pāriet pie bufetes letes. Tam priekšā stā­vēja neskarta alus krūze. Spriežot pēc saspringtās pozas, tas uzmanīgi vēroja Menkupa galdiņu.

— Kāpēc nedzerat? — Menkups ar smīnu paskatījās uz Mūnu. — Toties nenolaižat acis no Lovīzes. Varētu domāt, ka apsargājat nevis mani, bet viņu, — viņš pie­bilda tikko dzirdami.

— Uz jūsu veselību! — Mūns pacēla kausu. — Starp citu, vai esat sen pazīstami?

— Desmit gadus. Tā kā sieviete nav politiķis, kurš pa šo laiku pagūst apgriezt savu kredo otrādi vismaz trīs reizes, man tiesības teikt, ka zinu par viņu gandrīz visu …

— Gandrīz — vēl nav viss.

— Visu cilvēks nezina pat par sevi. Piemēram, es pats. Vai tad tam Magnusam Menkupam, kas eksistēja pirms pusgadā, pietiktu gribasspēka … — nepabeidzis viņš ar drudžainu steigu pārlēca uz citu tēmu: — Uzminiet — kāpēc man patīk šī kafejnīca? «Memento mori» dēļ! Atce­ries nāvi! Senajiem romiešiem šim gudrajam mērķim kal­poja zārks, ko nolika blakus mielasta galdam. Seit to aiz­vieto sienas freskas.