Anatols Imermanis - HAMBURGAS ORĀKULS

Menkups apmeta īpašu līkumu, lai parādītu viesiem vecpilsētu.

— Lai saka nezin ko, bet vecmodīgā buržuāzija man gandrīz vai simpātiska, — viņš piezīmēja, pabraukdams garām ar biržu savienotajam rātsnamam. — Pilsētas tēvi necentās slēpt, ka Hamburgas Senāta sēdes tikai atbalso biržā slēgtos darījumus. Bet tagad mēs izliekamies, it kā trakais hipodroms, kur noslēdz derības uz neprātīgi auļo­jošiem finansu zirgiem, nav ne mazākā mērā saistīts ar likumiem, preses brīvību un bezdarba pabalstiem.

Skulptūrām bagātīgi izgreznotajam rātsnamam, ko vai­nagoja apaļš tornis, bija visai cienījams izskats. Pilsē­tas labvēļi, bīskapi un grāfi uz gaišā smilšakmens fona ar bronzas klīrību noraudzījās visapkārt. Uz pirmajā pa­saules karā kritušo monumenta cokola stāvēja tūristu ielenkts gids un ar rupora palīdzību cildināja vācu rene­sanses arhitektoniskos skaistumus.

— Meklē pieminekli Eiropas slavenajiem iekarotā­jiem,— Menkups pasmīnēja. — Ērgli ar kāškrustu ķetnās. Pagaidām mēs vēl kautrīgi aizslēpjam to ar vīģes la­piņu …

Vēl dažas šauras ieliņas, kur jaunas celtnes sadzīvoja ar vecajām, un viņi izbrauca pie čuguna režģa nožogotas krastmalas. Kanāls, viens no trim, ko nebija skārusi pēckara rekonstrukcija, saucās Kungu grāvis. Raibu lapu noklātais, zaļas plēves aizvilktais ūdens šķita sastindzis kopš mūžīgiem laikiem.

Kafejnīca saucās «Vecā mīlestība», šis nosaukums, rak­stīts gotu burtiem virs Hanzas kuģa ar vēja piepūstām burām, rotājās spoguļvitrīnās. Pāri zemiem, baltiem aiz­kariem, zilganu dūmu apņemtas, rēgojās apmeklētāju gal­vas. Divi beidzamie logi gandrīz saskārās ar kanāla ču­guna margām, It kā atgriezeniskā projekcijā kafejnīca dzīvoja dzelmē otru — atspoguļotu dzīvi-. Jau iededzināto lustru mirdzumā no ūdens izslējās te atvērta avīze, te roka ar slīpētu alus kausu, te divas viena otrai izteiksmīgā pontomīmā pieliekušās sejas.

Platās aizstiklotās durvis atvērās. Menkups ielaida vie­sus, bet pats paskatījās apkārt — atrast kādu šajā dūmai­najā jūklī nebija nekāds joks. Tā bija tipiska vācu kafej­nīca intelektuāļiem. Pie ieejas stāvēja cepuru, mēteļu, portfeļu apkrauti vadži. Blakus citi ar pastāvīgā lietošanā nopulētiem turekļiem, pie kuriem plandījās periodisko izdevumu melnbaltās un krāsainās flagas. Bufetes letei no vienas puses pieslējās stikla šūnas ar pudeļu kakliem, no otras — garīgās barības krātuve: vecmodīgs ozola skapis ar konversācijas vārdnīcu un izziņu grāmatu smagajiem sējumiem.

Pie kafejnīcas marmora galdiņiem ritēja ikdienišķa dzīve. Klabēja domino kauliņi. Pirksti dūmu gredzenos pārvietoja šaha figūras. Puiši un meitenes ar vienādi gariem matiem pār apvalkāto svīteru augstajām apkak­lēm kaut ko zīmēja. Čaukstēja laikraksti un grāmatas. Izstīdzējis briļļainis, joprojām zelēdams sen nodzisušu cigareti, aši aizpildīja lappusi, kas gulēja jau aprakstītu lapu kaudzes virspusē. Viņa kaimiņiene, ik mirkli ielūko­damās modes žurnālā pielikumā, kaut ko sarežģītu tam­borēja.

Dziļumā izzūdošā telpa bija iespīlēta starp divām sie­nām, kuras klāja milzīgas freskas vecholandiešu manierē ar tumšu sēpiju un melno ogli, kam vietumis lauzās cauri spilgta purpura uzliesmojumi. Sienu gleznas attēloja vis­traģiskākās dienas pilsētas vēsturē — 1842. gada lielo ugunsgrēku, kad trešdaļa ' Hamburgas pārvērtās pelnos, un 1943. gada drausmīgo bombardēšanu, kad puse pilsētas gāja bojā. Dūmu vāli ietina sienas, piešķirdami plandoša* jām uguns mēlēm tilpuma realitāti.

— Tur jau viņi ir! — Menkups beidzot atrada galdiņu, pie kura sēdēja viņa draugi. Pagriezies pret Mij nu un Deiliju, viņš čukstus piebilda: — Ņemiet vērā, jus'-esat mani paziņas, amerikāņu avīžnieki. Jusu īsto profesiju viņi nekādā ziņā nedrīkst nojaust.

Mūns pūlējās piešķirt sev to nevīžīgo izskatu, kāds pa­rasti ārzemnieku iedomās raksturīgs amerikāņu žurnā­listiem. Atšķirībā no Deilija tas viņam nekādi neizdevās. Sevišķi pūlēties vispār nebija nozīmes. Viņš bija pārlieci­nāts, ka jau pēc dažām stundām Menkupa naivā pasaciņa izraisīs aizdomas.

— Mūs dēvē par Hamburgas orākula četrkāji! Tā ir paralēle ar trijkāji, kas parasti kalpoja Delfu orākulam! — ar .smaidu paziņoja gaišmatis, kuram bija tāda kā sagum­zīta seja un pareti mati. Menkups iepazīstināja viņu kā žurnālistu un rakstnieku Dīteru Ballinu. Sarunādamies Ballins saglabāja sejā spalvas tecinātājiem raksturīgu domīgumu, īpatnēju koncentrētības un izklaidības izteik­smi.

— Mēs esam vienīgie cilvēces pārstāvji, kurus Mag­nuss ielaiž savā vientuļnieka pasaulē, — pasmaidīja jauna sieviete — ļoti slaida, cieši pieguļošā, melnā tērpā, tum­šām acīm un melniem, samērā īsi apcirptiem matiem. Ak­trise Lovīze Knoopa atgādināja itālieti. Viņa, tāpat kā Ballins, runāja angliski.

— Tiesa, — Menkups pamāja. — Ieslodzījums viennīcā man tik ļoti iepatikās, ka pēc atbrīvošanas brīvprātīgi turpinu to pašu dzīves veidu. Atteicos ne tikai no gal­venā redaktora posteņa, bet arī no visiem paziņām. Ļaužu attiecībām jādibinās uz pilnīgu savstarpēju uzticēšanos, citādi vispār nav vērts satikties.

Otra sieviete pateica kaut ko vāciski. Tā bija interjēra -arhitekte Magda Štrēlica. Vērojot ap kaklu apsietā lakata raibo, urbānistisko zīmējumu un pie ceriņkrāsas jakas piesprausto metālisko ziedu, varēja bez pūlēm iztēloties viņas noformētos dzīvokļus.

— Viņa brīnās par Magnusu, — Lovīze paskaidroja.

— Kāpēc? — Mūns vaicāja.

Deilijs neko nejautāja. Viņš bija tā nogrimis aktrises aplūkošanā, ka droši vien nemaz nedzirdēja sarunu.

— Ar jūsu personām mūsu Magnuss ielaidīs savā sa­biedrībā vēl divus cilvēces pārstāvjus, — Ballins paskaid­roja.

— Pie tam amerikāņus. Magnuss, starp citu, viņus ne­ieredz ne acu galā, — Lovīze smējās.

— Jus lieliski runājāt angliski, — Deilijs bija pārlie­cināts, ka kompliments ir vistiešākais ceļš uz sievieti.

— Puslīdz.

— Ar tādu izskatu tas ir vairāk nekā vajadzīgs, — Deilijs turpināja uzbrukumu.

— Dīter, pierakstiet! — Lovīze pagriezās pret Ballinu.

— Dīters Ballins vāc oriģinālus aforismus, — viņa pa­skaidroja visai nopietni.

— Bet piedodiet, tas nemaz nebija aforisms, — Deilijs apjuka.

— Jo ļaunāk jums pašam! — Lovīze paskatījās pulk­stenī. — Mums vēl daudz laika. Iedzersim?

Tēlnieks Lerhs Cvikavs pakalpīgi nolika Mūnam priekšā ēdienu karti. Spilgti sarkani mati, stipri izliekta piere, ko šķērsoja viena vienīga horizontāla rieva, mezglaini pirksti, kas pastāvīgi kustējās, melna velveta jaka — šīs cita citu papildinošās reljefās pazīmes droši vien bija iekārdinājušas jauno mākslinieci pie blakus galdiņa. Pa­griezusies pret viņu kopā ar visu krēslu, tā uzmeta por­tretu ar pasteļu krītiem. Tēlnieks bija ideāls modelis. Visu šo laiku viņš sēdēja gandrīz nekustīgi. Viņa klusēšanu varēja izskaidrot vai nu ar angļu valodas galīgu nepra­šanu, vai ar īso pīpi, ko tas ne reizes nebija izņēmis no mutes.

Ēdienu karte bija vācu valodā. Neizprotamie nosaukumi Mūnam neko neizteica. Bet pēc ēstgribu ierosinošajām smaržām varēja gūt zināmu priekšstatu par pavāru māk­slu. Kas attiecās uz izvēli, tad kafejnīcai, kur neiegriezās, lai apmierinātu izsalkumu, tā bija pārsteidzoši bagāta. It īpaši salīdzinājumā ar tāda paša tipa amerikāņu kafejnī­cām, kur apmeklētājs var dabūt pāris pieticīgai gaumei domātu ēdienu.