Anatols Imermanis - HAMBURGAS ORĀKULS

Pie kaimiņu galda atskanēja sidrabaini smiekli. Patī­kama sievietes balss ar vieglu vācu akcentu sacīja kaut ko angliski. Mūns pagriezās. Runāja lidmašīnas pavadonē, kas bija iepazīstinājusi pasažierus ar Hamburgas ostas izcilo pagātni. Pilots ar «Air France» emblēmu paskatījās uz gaismas tablo.

— Buenosairesa! Līdz nākamai reizei, Trudel! — viņš aši noskūpstīja viņu un pielēca kājās.

— Cik tu esi laimīgs, Pjēr! Bet man, kā parasts, uz Ņu­jorku… Tā arī nomiršu, nekā neredzējusi, atskaitot Ham- burgu un nolādēto Ņujorku. — Viņa pavicināja atvadām roku un ar nopūtu pasūtīja:

— Vēl vienu dubultmoku!

— Mūsu kārta! — uz kāpieniem parādījās vispirms Dei- lija dzeltenās ziemišķādas kurpes, tad spilgti zilās bikses un beidzot viņš pats.

— Es jau domāju, ka esat apcietināts, — Mūns no­rūca.

— Tas man vēl priekšā, — Deilijs mīklaini pasmaidīja. — Vai nāksiet mums līdzi, Menkupa kungs?

— Kāda velna pēc? — Mūns protestēja.

— Tāpat vien, katram gadījumam, ja pie apskates iz­celsies kaut kādi pārpratumi.

— Jūs pats pietiekami labi varat izskaidroties vācu mēlē, — Mūns atteica.

— Bet ne tajā, kurā sarunājas muitnieki.

Pie letes pienāca plecīgs pilots un parādīja divus pirk­stus. Gaišmate ielēja viņam dubulto kafiju. Lidotājs ar «Panamericati Arways» emblēmu noraidoši pašūpoja galvu. Uztvēris angliski sacīto frāzi, viņš palūdza Deiliju:

— Paskaidrojiet viņai, ka man vajadzīgs dubultkon- jaks.

Deilijs partulkoja, pilots tencinaja ar neverīgu galvas mājienu un atspiedās pret leti. Pēkšņi viņa seja izplūda smaidā:

— Mans dievs! Kāda satikšanās! Jūs taču esat seržants Deilijs! Tas pats, kas iebāza mani tuptūzī par… par ko, vairs neatceros, bet tam arī nav nekādas nozīmes! Iedzer­sim, vecais! Bet pēc tam parādīšu tev Lielo brīvībifi-Vai labāk aizlaižam uz Brīvo ostu! Tur var pietempties par puscenu!

— Nevaru, izpildu dienesta pienākumus, — noburk­šķēja Deilijs, acīm redzot, lai atbrīvotos no krietni ierei­bušā tautieša.

— Uzgaidīšu jūs mašīnā, — Menkups sacīja. — Tā stāv tūlīt pa labi no ieejas, pie reklāmu stenda.

Muitnieks bija izmeklēti laipns. Nevīžīgi ieskatījies pasē, viņš nodeva to savam palīgam, bet pats pievērsās bagā­žai.

— Jūsu ceļasoma? — viņš palūkojās uz Deiliju. — Lū­dzu, atveriet!

Deilijs, jautri svilpodams, pacēla vāku. Mūns notrīsēja: virsū parastajiem vīriešu tualetes piederumiem gulēja ele­gants krokodilādas dāmu nesesers. Pirms pusstundas Mūns bija redzējis, kā Deilija melnmatainā skaistule no­ņēma šo pašu priekšmetu no bagāžas tīkla. Viņš bija vēl pūlējies atminēt tā saturu. Tas vienlīdz varēja būt sultāna dāvināta aproce ar pasakainu vērtību vai arī gurnu apsējs, kas piedod vēderdejai nepieciešamo tiklības niansi.

— Tas taču… — Mūns iesāka, bet Deilijs veltīja vi­ņam tādu skatienu, ka vārdi iesprūda rīklē.

— Jūsējais? — muitnieks mehāniski vaicāja, ielikdams miniatūru atslēgu tikpat miniatūrā slēdzenē.

— Šobrīd mans.

Ātrslēdzējs kā čūska aizvijās līdz galam, atklādams uz tumša atlasa noguldītu kaklarotu, kas sastāvēja no žilbi­nošām neparasti liela izmēra pērlēm. Muitnieks pirmo reizi uzmanīgi paskatījās uz Deiliju.

— Kāpēc šobrīd?

— To es jums tūdaļ paskaidrošu, — Deilijs mierīgi tur­pināja. — Ļoti vienkārši! Tikko atdošu šo rotu savai dā­mai, tā pārstās būt manējā.

— Dāvana?- — muitnieks saprotoši pamāja. — Nožē­loju, bet dārgakmeņu ievešana bez īpašām licencēm aiz­liegta.

— Jūs laikam uzskatāt mani par prātā jukušu?! — Dei­lijs sašuta. — Mūsu laikos pat paša sievai lūko iesmēret viltojumu, kur nu vēl pusmežonīgai nēģerietei, kas neat­šķir Dzelzs krustu ar briljantiem un zobeniem no parasta durvju roktura.

Muitnieks saviebās. Dzelzs krusta salīdzinājums ar rokturi neizsauca viņā sajūsmu. Bet viņš bija pārāk labi audzināts.

— Tūlīt pārbaudīsim, — muitnieks kaut ko pačukstēja savam palīgam. — Jums vajā'uzēs uzgaidīt. — Viņš pa­griezās pret Mūnu: — Lūdzami, atveriet pagaidām savu čemodānu! »

Mūns sameklēja atslēgu, bet slēgt vaļā kavējās. Ja nu Deilijs arī viņam slepus ielicis daļu no sultāna sievas dārgumiem? Tagad viņš gandrīz vairs nešaubījās, ka viņa aizlaidusies no harēma, iepriekš atsvabinājusi savu augst- dzimušo vīra kungu no dzīves nastas, bet karalisko vērts­lietu glabātāju — no pārmērīgām dienesta pūlēm.

— Nu, kā ir, vecais, neesi vēl atbrīvojies? — blakus at­skanēja jautrs bass. Mūns pazina amerikāņu lidotāju, kas bija uzbāzies viņiem kafetērijā. Amerikānis uzsita Deili- jam uz pleca un, viegli līgodamies, pagriezās pret muit­nieku:

— Man no tevis pienākas par bezmaksas piegādi, Hainc! Tavu meiču pilnīgā kārtībā aizvedu līdz Parīzei… Bet šo te tipu, — viņš norādīja uz Deiliju, — labāk neaiz­tiec. Viņš vēl tevi pašu iesēdinās tuptūzī! — pilots iečuk­stēja muitniekam kaut ko ausī un skaļi iesmējās.

— No policijas? Kāpēc tūlīt neteicāt? — pazaudējis jebkuru interesi par Deiliju, muitnieks vīlies aizcirta če­modāna vāku. — Vai ieroči ir?

— Nav, — nekaunīgi skatīdamies viņam acīs, meloja Deilijs.

— Diemžēl mans pienākums jūs pārmeklēt. Lūdzu, se­kojiet!

— Atdodiet, Deilij! — Mūns pirmais nolika revolveri uz galda.

Muitnieks rūpīgi apskatīja ieročus, pat saskaitīja pat­ronas, bet izrādījās — tikai tādēļ, lai ierakstītu kvītī nu­muru un munīcijas daudzumu.

— Atstājot Vāciju, saņemsiet atpakaļ… Pateicos, kungi, — viņš laipni palocījās.

— Ja nu mēs aizlidosim nevis no šejienes, bet, teiksim, no Rietumberlīnes? — Deilijs jautāja.

— Atsūtīsiet kvītis, un mēs nogādāsim uz norādīto ad­resi. Piegāde uz mūsu rēķina. Jus atrodaties Vācijā, — muitnieks lakoniski paziņoja ar zināmu lepnumu balsī.

— O jā, — Deilijs piekrita. — Kārtība jums^Priekš­zīmīga. Kāda mana paziņa stāstīja, ka pat kara apstāk­ļos vāciešiem nekas neesot gājis zudumā. Koncentrācijas nometnē, kur viņai gadījies pavadīt kādu laiku, rūpīgi reģistrējuši ne tikai jaunpienākušo zelta plombas, bet pat bērneļiem atņemtās rotaļlietas atzīmējuši īpašā sarakstā.

— Jūsu paziņa strādaja tur par uzraugu? — muitnieks jautāja tādā tonī, it kā runa būtu par parastu profesiju.

— Nē! — Deilijs asi atcirta.

No vācieša tuklās sejas nozuda laipnais smaids. Pagrie­zis Deilijam muguru, viņš pavēlēja nākamajam:

— Atslēdziet savu ceļasomu!

Menkupa automobilim bija tāda pati neuzkrītoša pe­lēka nokrāsa kā viņa uzvalkam. Bet tā bija grezna, bez šaubām, importa mašīna. Mūns noliecās un izlasīja uz radiatora «NSU Sportprinz». Sporta princis! Diezgan pie­mērots vārds šim niķelētajam brīnumam, kas izturētu kon­kurenci ar pasaules vislabākajām markām. Nolikts blakus tūrisma reklāmas stendam ar Reinas bruņinieku piļu krā­sainajām fotogrāfijām, neona ugunīs mirdzošām ielām ar rūpnīcas panorāmu, kuras iestiklotie korpusi pazuda aiz apvāršņa līnijas, šis automobilis šķita nevis transporta līdzeklis, bet ekonomiskā brīnuma uzskatāma ilustrācija.

Pats Menkups kaut kur kavējās. Acīm viņu meklēdams, Mūns ieraudzīja savus Lisabonā iekāpušos ceļabiedrus. Nēģeru studenti, jauniņu vācu meiteņu ielenkti, gaidīja autobusu — ekspresi. Pazīšanās iniciatīva neapšaubāmi piederēja sieviešu dzimumam. Jautri smiedamās, meitenes deva jaunajiem paziņām adreses un telefonus. Viena, uz pirkstgaliem pastiepusies, noskūpstīja milzīgu nēģeri ar neticami violetu ādas krāsu.