Anatols Imermanis - HAMBURGAS ORĀKULS

— Cik jums gadu? — ar zināmu izbrīnu jautāja Mūns.

— Burinieku dēļ? Nav jau no svara mans vecums, bet tehniskais progress, kura dēļ mūsu gadsimta sākums lie­kas kaut kas ārkārtīgi arhaisks, novietojams muzejos. Mēs raugāmies uz pasauli caur atombumbas prizmu. Dabiski, ka mums gan Napoleona ulānu zobeni, gan tālaika kara tehnikas brīnums — «Lielā Berta» asociējas ar mamutu ilkņiem. Sis Krupa 1915. gadā izgatavotais unikālais liel­gabals apšaudīja Parīzi no četrdesmit kilometru attāluma, nenodarīdams gandrīz nekādus bojājumus… īsts izrak­tenis, vai ne?

— Pēc jūsu domām, ģeogrāfisko atstatumu sarukšana neizmērojami palielinājusi vēsturiskos? ^

— Patiesi: Pagājušā gadsimta cilvēks vēl uzskatīja^ševi par iepriekšējo paaudžu turpinājumu. Tagad esam zau­dējuši vēsturisku tradīciju izjūtu. Daži, īpaši pie mums, uzskata, ka tā ir pat labāk… — Menkups nogrima do­mās, tad strupi teica: — Man sešdesmit četri. Pēc pases. Bet pēc pārdzīvotā divtik…

— Divas dubultās ar konjaku! — atskanēja no letes puses.

Menkups piecēlās, lai saņemtu pasūtījumu. Mūns jau agrāk bija ievērojis viņa saspringto stāju. Saukt viņa gaitu par staltu nebūtu īsti pareizi. Drīzāk tas bija iekšējs spriegums, pastāvīga cīņa pret dzīves spiedienu. Arī seja atspoguļoja sarežģītu norisi — žultainu smīnu nomai­nīja te veca, pāri sadzīves likstām stāvoša filozofa mierī­gais smaids, te negaidīti jaunu acu pēkšņais uzzibsnījums. To pelēkajai krāsai nebija nekā kopēja ar izdzisušiem pel­niem. Tāda nokrāsa ir negaisa bangai, kas, tuvojoties krastam, saslejas, lai dragātu.

— Sešdesmit četri nav maz. Un tomēr mirt nevienam negribas. — Menkups paskatījās uz Mūnu. — Godīgi sa­kot, es pārāk necerēju, ka jūs atsauksieties uz manu diez­gan juceklīgo vēstuli.

— Jums vienkārši palaimējās, — Mūns pagrozīja pirk­stos glāzīti uzpirksteņa lielumā. Izlējis konjaku kafijā, iemeta cukuru un enerģiski apmaisīja. — Man ir draugs — profesors Holmens, kas Hitlera laikā emigrējis uz Ame­riku. Viņam parādīju jūsu vēstuli, jāatzīstas, ar diezgan nievājošu piezīmi, ka nosūtītājam ir ne tikai vajāšanas mānija, bet arī diezgan līdzekļu, lai nodotos tai… Vai jūs neapvainojāties?

— Nē, es jūs pilnīgi saprotu. Mūsu laikos ne tikai at­sevišķi cilvēki, arī veselas nācijas sirgst ar šo māniju. Apbruņojas, lai tiktu vaļā no bailēm, un ar to tikai pa­dziļina tās.

— Profesors ne vien pastāstīja par jums, bet atnesa arī veselu žūksni laikrakstu. Ar interesi izlasīju šo pamācošo stāstu. Prometejs nolaupīja dieviem kaut ko briesmīgāku par uguni — slepenas ziņas. Par to viens no varenajiem dieviem lika to iekalt važās. Bet tad sacēlās tāda sašu­tuma vētra, ka dievam vajadzēja atkāpties no amata. At­liek tikai piebilst, ka Olimpa iemītnieku, kas pārzināja kara resoru, sauca Strauss, bet pārdrošo Prometeju — Magnuss Menkups.

— Jūs atgriežat mani bērnībā, — Menkups pasmaidīja.

•— Humanitārā ģimnāzija iešķērsām Zirgu tirgum, Sillera jubilejas izdevums par labāko sacerējumu «Vilhelma Telia patriotisms», ideāli tīrais, teicami apkurinātais karceris, kurā sēdināja nelabojamus kaušļus… Toreiz neviens vēl nenojauta, ka koncentrācijas nometņu iemītnieki atcerēsies šo karceri kā īstu paradīzi, ka Zirgu tirgū sadedzinās kopā ar ebreja Heines «Vāczemi» vācieša Hauptmaņa «Audē­jus», ka pēc zināma laika šo pašu Zirgu tirgu pārdēvēs par Gerharda Hauptmaņa laukumu. Vai nav lieliski? Iz­kārtne ar citu vārdu — un pagātne kā nebijusi! Tur tagad atrodas teātris «Talija» — aizkustinoša literatūras un mākslas savienība…

Kafijas automāts omulīgi sīca, ietinot pie letes stāvošos vieglā mākulī. Omulīga blondīne ar zilām porcelāna acīm salika rindā izvietotajās apakštasītēs cukuru. Gaismas tablo iedegās tālu pilsētu nosaukumi, ik brīdi atskanēja saucieni:

— Moka! Dubultmoka!

Mūns pasmīnēja, atceroties kādu no Dcilija nostāstiem par pēckara Vāciju. Kafejnīca, kuras liliputa telpa at­rodas sabumbotas ēkas uz ātru roku saremontētā kaktā, ar saharīnu saldināta erzackafija no dedzinātām bietēm un apmeklētāji, kas stūrgalvīgi dēvē šo suslu ar ierasto vārdu «moka».

— Liriskas atkāpes ir vecuma pazīme, — Menkups at­vainojās. — Es vienkārši atcerējos grieķu valodas pasnie­dzēju mācību padomnieku Sancritu. Viņa izklāstījumā olimpiskā mitoloģija skanēja tikpat naivi kā jūsējā — no­tikums ar Prometeju. Mūsdienu leģendām ir otra — aiz­kulises puse, un tā šai gadījumā svarīgāka par pašu le­ģendu.

Menkupa stāsts zināmā mērā atgādināja ieilgušu mo­nologu. Alūns klausījās ne visai vērīgi, toreiz viņš vēl nenojauta, ka vēlāk to ļoti nožēlos.

— Tā bija ekskursija brūnajā pagātnē, — Menkupa monologs tuvojās nobeigumam. — Tās pašas viennīcas, tās pašas pratināšanas metodes. Vienīgā starpība, ka eks­kursiju vadītāji neskaitījās gestapo štatos, bet saucās at­bilstoši mūsu vispārējai demokrātiskajai tendencei par Konstitūcijas apsardzības dienesta darbiniekiem… Jauna izkārtne — un viss kārtībā!

— Varbūt jūsu bažas ir tikai inerce no pārciest^? — Mūns vaicāja. ^

— Nēl — Menkups kategoriski apgalvoja. — Pārdzī­voto, protams, arī nevar izsvītrot. Kopš tā laika izvairos no cilvēkiem un, atskaitot vistuvākos draugus, ne ar vienu

nesatiekos.

— Vai jūs stāstījāt tiem par savām aizdomām?

— Likt pārdzīvot cilvēkiem, kas šai gadījumā tā kā tā nevarēs man palīdzēt? — Menkups paraustīja plecus. — Tas būtu nejēdzīgi, tāpēc divkārt cietsirdīgi.

— No kuras puses nāk briesmas?

— Te nav vispiemērotākā vieta tādai sarunai, — Men­kups sarauca uzacis. — Jūsu Deilijs aizkavējas.

— Mans kompanjons droši vien turpina lidmašīnā iesākto Āfrikas problēmu pētīšanu, ^a jūs būtu redzējis skaistulīti, ko viņš izmeklējis par mācības līdzekli…

— Deilijs nav precējies? — Menkups vaicāja vienkārši tāpat, lai nevajadzētu domāt par kaut ko citu.

— Un kā vēl! Ar apburošu sievieti. Diemžēl Minerva Zingere ir profesionāla gaišreģe…

— Tādā gadījumā mēs esam zināmā mērā kolēģi…

— Nesaprotu.

— Mani iesaukuši par Hamburgas orākulu.

— Bet jums atšķirībā no Minervas tas nav traucējis valkāt saderināšanās gredzenu…

Menkups paskatījās uz savu pirkstu un pasmīnēja:

— Kad izšķīros no sievas, man likās, ar visu ir cauri. Bet redzat — tikko jaušama sarkana svītriņa uz ādas jau nodevusi mani… Tāpat kā mūsu pagātne — fīrera ģī­metnes aizvāktas, bet tukšie rāmji palikuši.

— Vai vēl satiekaties ar bijušo sievu? — Mūns vaicāja.

— Nē. Bet toties jums būs tas prieks sastapties.

— Man? Kur? — Mūns ar izbrīnu pārvaicāja.

— Manās mājās. Tikko būšu nomiris. Nepaies ne pus­stunda, kad viņa ieradīsies. Pats redzēsiet! — Šo teikumu pavadīja sausi smiekli.

— Nepaguvu pabeigt savu domu, — Mūns ātri novir­zīja sarunu uz mazāk drūmām sliedēm. — Nezinu, kādēļ, bet kopš antīko vestālieņu laikiem pastāv māņticīga pār­liecība, ka pareģošanas dotības saistītas ar jaunavību…

— Kaut gan šīm vestālienēm bija pilnīgi moderna mo­rāle …

— Runāju par leģendu, nevis par kailo patiesību, kas aiz tās slēpjas. Māņticība — tā ir leģenda. Vārdu sakot, Minerva spiesta izturēties kā neprecējusies mamzele, un

Deilijs to izmanto. Pie tam vēl nekaunīgi apgalvodams, ka flirtē ar citām sievietēm savas sievas profesionālās re­putācijas labad.