Anatols Imermanis - HAMBURGAS ORĀKULS

Tūlīt pēc tam Mūns kļuva par liecinieku vēl vienam skūpstam. Vispirms viņš ieraudzīja pa taksīša logu iz­kārušos žilbinoši melnu rociņu, kura satvēra Deilija pa­sniegto krokodilādas neseseru. Deilijs noliecās, galanti piespieda lūpas pie rokas, un taksometrs aizbrauca. Mūns pašūpoja galvu. Izdabūt cauri muitai lietiņu, kuras vēr­tība neveiksmes gadījumā tiktu aplēsta ar ieslodzījuma gadiem, un apmierināties ar rokas skūpstu — tas nemaz neizskatījās pēc Deilija. Vai tiešām bruņinieku pilis uz reklāmas stenda atmodinājušas viņā līdz šim svešo augst­sirdīgo vēlēšanos pakalpot daiļām dāmām? Bet tad notika kaut kas vēl neaptveramāks. Deilijam tuvojās amerikāņu pilots — tas pats, kas nezināšanas dēļ joprojām uzskatīja, ka Deilijs ir no policijas dienesta. Tagad viņš vairs nelīgojās, tieši otrādi — veikli pārskaitīja banknotes, ku­ras Deilijs izvilka no kabatas.

Deilijs satvēra ceļasomu, no kuras līdz šim nebija šķī­ries, un, apmierināti svilpodams, nāca pie Mūna.

— Esmu pārsteigts! — Mūns neticīgi paskatījās uz savu kompanjonu.

— Es arī! — Deilijs pamāja. — Kāds nekauņa! Redz mani otro reizi mūža un jau prasa aizdot.

— Bet jūs? Līdz šim «nebiju pamanījis jūsu raksturā filantropa tieksmes. Tikpat labi varējāt iemest savu naudu kanalizācijas lūkā.

— Tiesa gan, — Deilijs nopūtās. — Laimīgā kārtā ap­jēdzu, ka tā osta ar iedzeršanu par pusmaksu, uz kurieni viņš mani par varēm stiepa, izmaksātu daudz dārgāk… Pie tam, vai tad es nevaru kaut reizi atļauties patriotiskas jūtas? Galu galā — tautietis!

— Viens no mums ir pilnīgs idiots, — Mūns norūca.

— Iespējams, — Deilijs labprāt piekrita.

— Atvainojiet mani! — pie mašīnas ātrā solī pienāca Menkups. — Man uzplijās kāda spāniete. Viņa lidojumā uz Berlīni grib divās stundās apskatīt visu pilsētu. Va­jadzēja nolasīt veselu lekciju par Hamburgas vēsturiska­jām vietām.

— Daudz vienkāršāk būtu iestāstīt, ka jūs neesat ne­kāds ceļvedis, — Deilijs teica.

— Nē! Pats esmu trīs reizes izbraukājis Spāniju, un pat ielas regulētājs tur gatavs pamest savu posteni, lai parā­dītu jums viesnīcu.

— īpašu pretimnākšanu izrādīja tie policisti, kas toreiz tiešā ceļā nogādāja jūs uz vācu lidmašīnu, — Mūns pa­smīnēja, atceredamies Menkupa nelikumīgo apcietināšanu Madridē par «ITamburgas Orākula» izdošanu.

Menkups sadrūma. Klusēdams viņš palīdzēja novietot čemodānus bagāžniekā, klusēdams ieslēdza motoru. Kad lidostas ēka pazuda aiz pagrieziena, Menkups ierunājās:

— Ja neesat izsalkuši, man būtu priekšlikums.

Deilijs atbildes vietā uzskaitīja ēdienus, ar kuriem, sā­kot no pašas Ņujorkas, stjuartes bez pārtraukuma cienā­jušas pasažierus. -

— Nu, protams, aizmirsu, ka lidojāt ar vācu lidmašīnu. Mans draugs Grundegs, kuram kā bundestāga aizsardzī­bas komitejas loceklim vajadzēja bieži lidot uz ^Vašing­tonu, sūdzējās, ka no pārāk sātīgās barošanas stipri pie­ņēmies svarā. Cilvēkam ar sirdskaiti aptaukošanās |oti bīstama.

— Deputāts Grundegs? — Mūns atsaucās. Šis vārds arī tika pieminēts sakarā ar žurnāla «Hamburgas Orā­kuls» prāvu. Pēc Menkupa apcietināšanas Grundegs, pie­draudējis ar dažu noslēpumu atklāšanu, pieprasīja tā tū­lītēju atbrīvošanu. Nākamajā dienā viņš pēkšņi nomira.

Menkups strauji pagrieza stūri. Milzīga autofurgona šo­feris, izliecies pa kabīnes logu, piedraudēja ar dūri. Uz­raksts «Mēbeles uz nomaksu» izgaisa tālumā, bet Men­kupa tievie pirksti uz stūres vēl sīki drebēja.

Mūns uzmanīgi pavērās Menkupā. It kā atminējis tā domas, Menkups iesmējās:

— Jums droši vien rēgojas amerikāņu gangsteru iemī­ļotais paņēmiens — satiksmes avārijas inscenējums. O nē, man tāda nāve nedraud… Kaut gan šajā vietā allaž zau­dēju nervus.

Mūns aplūkoja ielu. Aiz vienmuļā iežogojuma pacēlās stiklā mirdzoši rūpnīcas korpusi, kas mazliet atgādināja paraugrūpnīcu reklāmas stendā.

— Uzņēmums, kuram nupat pabraucām garām, saucas Rentgenmillers, — Menkups -jau bija paguvis nomierinā­ties. — īpašnieka uzvārds «Millers» atstāj mani vienal­dzīgu, toties vārds «Rentgens» izsauc asociāciju, kas jums laikam liksies smieklīga. Iedomājos ķermeņa vietā ģin­deni, normālu cilvēka iekšu vietā šaušalīgus augoņus… Starp citu, vācu caurstarošanas aparātiem ir izcila slava visā pasaulē. Bet, jo vairāk to saražojam, jo sliktāk re­dzam, kas notiek cilvēka iekšienē.

— Jums bija kāds priekšlikums, — Deilijs atgādināja.

— Kopā ar mani aiziet uz lugas pirmizrādi! Tajā pie­dalās Lovīze Knoopa, aktrise, kuru ļoti cienul Nosvinē­sim šo notikumu restorānā «Rozārijs»!

— Bet ja panākumu vietā būs izgāšanās?

— Esmu pārliecināts, ka šī pirmizrāde izvērtīsies par sensāciju, — Menkups pasmaidīja.

— Kā ar viesnīcu? — Deilijs apvaicājās.

— Numuri pasūtīti. Hotelī «Četri gadalaiki». Bet ļoti ceru, ka izmantosiet manu viesmīlību.

— Jūsu drošības interesēs?

— Daļēji.

— Varu jus iepriecināt — muitā mums atņēma ieročus.

— Tie jums nebūs vajadzīgi.

— Kāpēc?

— Jums pilnīgi aplami priekšstati par mūsu civilizēto valsti, kuru tās radītāji ar lepnumu sauc par «tiesisku». Kāpēc šaut, ja pastāv beztrokšņu metodes? Nāve no da­žām indēm tik ļoti atgādina dabisku, ka nevienam neie­nāks prātā iedomāties slepkavību.

— Kāda Austrumberlīnes avīze apgalvoja, ka jūsu draugs Grundegs arī nav miris dabiskā nāvē, — Mūns atcerējās.

— Nieki, — Menkups saviebās. Varēja just, ka viņam nepatīk runāt par šo tēmu. — Izmeklēšana bija ļoti rū­pīga— Es tikko runāju par trim nesenām slepkavībām, kuras tā arī paliktu neizdibinātas, ja vien kāds spējīgs mana žurnāla kriminālreportieris …

— Politiskas slepkavības?

— Katrā ziņā ne parastas. Visi trīs nogalinātie nodar­bojās ar ieroču tirdzniecību …

— Sāku nojaust, kādam nolūkam esat mūs izsaucis, — Deilijs iesmējās. — Senlaiku tirānu štatos bija īpašas amatpersonas, kuru pienākumos ietilpa nogaršot ēdienus, lai konstatētu, vai tie nav saindēti.

— Vai tad es atgādinu austrumu despotu? Pie tam kā cilvēks, kura pareģojumi gandrīz vienmēr piepildās, ap­solu, ka jums nenāksies dalīties manā liktenī.

— Beidzot saprotu, par ko esat izpelnījies savu iesauku, — Mūns saskaitās. — Slaveno Delfu orākulu skaidroja tikpat miglaini. Bet mēs esam detektīvi, nevis priesteri. Mums nepieciešama precīza informācija, citādi esam bezspēcīgi.

— Šodien pēc pusnakts izstāstīšu jums visu.

— Un kādēļ ne tagad?

Jautājums palika bez atbildes.

Zultspūšļa stāvoklis tieši atkarīgs no patiesas informācijas daudzuma par pasauli, kurā dzīvo­jam. Jo vairāk uzzinām, jo žultaināki kļūstam.

MAGNUSS MENKUPS

Bija tā īpašā stunda, kad vieglais, tikko jūtamais mij­krēslis kā pasaku tīmeklis apņem namu akmens- rievas. Fasādes ar spraišļotiem logiem pārvēršas it kā ēnu ēkrā- nos, pa kuriem kadrs aiz kadra aizslīd daudzu paaudžu dzīve. Jo vecāka pilsēta, jo lielāka mijkrēšļa burvība, jo gudrākas un nozīmīgākas namu sejas. Dzīvas vēstures izjūta, ko pazīstamās ielās nomāc ikdienišķas domas un rūpes, valdonīgi pārņem mūs svešumā.

Hamburgu kādreiz salīdzināja ar Amsterdamu un Venē­ciju kanālu dēļ, kurus vietējā izloksnē sauc par fletiem. Pēc kara jau sen satiksmei par traucējumu kļuvušos, ar drupu lūžņiem, no degošiem dzīvokļiem izmestām mēbe­lēm, rūsējošām bumbu šķembām piemētātos fletus aizbēra. Graustu vietā pacēlās jaunas arhitektoniskas formas. Šajā krēslas stundā tās likās kā gaiši negatīvi. Pietika pavisam nedaudz iedomu fiksatīva, lai atkal parādītos ūdens at­spoguļotas Hanzas laiku tumšās ēkas: noliktavas ar jum­tiem piekarinātām blokvirvēm preču pacelšan ai, k antori un dzīvojamie nami.