ANATOLS IMERMANIS - MORTONA PIRAMĪDA

— Brīnums! Brīnums! Dievs! Lielais Eksperimentators!

Simboli joprojām skrien pa ekrānu, skrien ar kosmisku

ātrumu, es jau sāku tos saprast. Tieši ar mani sarunājas dievs: nav nekā drausmīgāka par netiešu grēku.

Mani grēki! To ir bezgala daudz! Pašnāvības, sabradā­tas dzīvības, iznīcināta laime, trūkums, simtu tūkstošu iz­misums — un viss Mortonu dinastijas pasakainās bagātī­bas dēļ. Ļaudis vairs neskatās uz ekrānu, bet uz mani. Esmu kails un bezpalīdzīgs — kā Pastardienā. Bultas un apļi izlido no ekrāna, izurbj cauri telpas milzīgumu, atrod mani, apvij ugunīgām cilpām. Auksta liesma, tā nede­dzina, tikai norāda:

— Lūk, kur Lielais Grēcinieks!

Mani satver nesaudzīgas rokas, pūlos izrauties, mans bārdainais kaimiņš mēģina man palīdzēt, viņu atgrūž. Esmu bezspēcīgs, mani kaut kur stiepj — ļenganu, ar kau­liem piebāztu maisu.

No manām miesām noplēš drēbes. Salti, briesmīgi salti. Ledains ūdens. Adā duras adatas.

— Esi nolādēts, Lielo Eksperimentator! — es saucu, zaudēdams samaņu.

— Vai jums labāk, efendij? — vaicā balss ar austrum­niecisku akcentu.

Atveru acis. Es guļu kails uz koka lāvas, divi smīnoši turki apstrādā mani ar šarko dušu.

— Nelieši! — izspļauju ledaino ūdeni.

— Jūs pats tā pavēlējāt, efendij, tieši pusdeviņos!

Man atgriežas atmiņa. Deviņos man jābūt ostā. Aristo­telis, kuru visas pasaules biržās dēvē par «Zelta elku», aicinājis mani uz savu salu un pat laipnā kārtā atsūtījis pakaļ jahtu.

— Viskiju! — es pavēlu.

Pakalpīgi pasniegta glāze. Jebkurā planētas nostūri mani apkalpo ar vienādu ātrumu. Varbūt tādēļ tā riebjas būt Trīdentam Mortonam. Varbūt tādēļ Aironam izdevies tik viegli piesaistīt mani šai atstumto pasaulei.

— Draņķis! — kopā ar pēdējo viskija malku es iz­spļauju šaušalīgo reliģisko halucināciju piegaršu. Pre­tīga lietiņa — šis nevainīgais LSD. Nekad vairs mūžā! Tā jau nu es tev noticēšu, Trīd! No lielā draņķa, ko dēvē par dzīvi, ir tikai viens glābiņš — mazāks draņķis, toties daudzpusīgā asortimentā.

— Viskijs? Slikts viskijs? Pie mums vienmēr pats labākais! — roka, kas tur šļūteni, pat trīc liekulīgā sašu­tumā. Šļūtene maina virzienu. Adatas ieduras man acīs.

Šerbeta kafejnīcas saimnieks. Smagnējs tips ar noļu­kušu vēderu un āķiem līdzīgām acīm, kas pieradušas at­rast netikumus un nocenot tos pēc tirgus vērtības. Senos laikos viņš būtu sultāna harēma galvenais apgādnieks. Tagad viņš ir pats sultāns, netīrās dibenistabas īpašnieks, par kuru kafejnīcas pieklājīgie apmeklētāji labprātāk klusē. Te pulcējas visas pasaules izstumteņi, dezertieri, kas atraugājuši moderno civilizāciju. Hipistānas filiāle, kur, guļot juku jukām uz nodeldētām grīdsegām, sapņo, filozofē, nolād divdesmito gadsimtu, bet pēc tam aiziet citā izplatījumā. LSD — lētāks par^opiju, hašišu, pat ma­rihuānu. Vislētākie vārti uz paradīzi.

— Vislabākais viskijs! — atkārto saimnieks. Viņš at­gādina man kādu televīzijas diktoru. Tas tikpat truli smī­nēja, reklamēdams autoriepas.

— Idiot! — saku jau bez niknuma.

Patiesībā viņš nemaz nav vainīgs. Katrs griežas savā ritenī, kā prot. Bet lielais rats arīdzan griežas, un nekā tas neprot, tā ka grūti apjēgt, kam kalpo šī bezatelpas kustība. Varbūt taisnība Džonam Kraufordam — šādai ab­solūtai nejēdzībai tikai tādā gadījumā var būt kāda jēga, ja tas ir eksperiments. Kādas būtnes eksperiments ar mums, cilvēkiem. Viņš tieši par to runāja, kad man sākās halucinācijas.

Apmēram divdesmit gabali mēs gulējām, izstiepušies uz grīdas, un dzērām. Divlitru pudele pārceļoja no rokas rokā, glāze bija viena vienīga, pie tam Bruņa pastāvīgi birdināja tajā pelnus. Lielais vara pelnutrauks stāvēja istabas vidū, bet viņai bija slinkums stiepties tik tālu. Mums arī. Grīdsega zem manis atgādināja sietu — vienos cigarešu izdedzinātos caurumos.

Airons Kerns nedzēra. Viņš apreibinājās ar savu poēmu. Vārdi guldzēja rīklē, rudā, sen neķemmētā bārda cēlās un nolaidās ritmā. Haotisku redzējumu fantasmagorija, ko saistīja savā starpā vienīgi talanta tievais diedziņš. Bet talants bija neparasts. Gadījās tādas vietas, ka pat man, kurš jau sen noliedzis literatūru, jo tā melo, kad slēpj pa­tiesību, un melo, kad lūko to pateikt, kļuva vai smacīgi. Airons dezertēja no amerikāņu armijas pirms nosūtīša­nas uz Vjetnamu. Es teicu viņam, ka nogalināt tādu ta­lantu tiešām ir noziegums un ka esmu ar mieru izdot viņa dzejoļus par savu naudu. Neviena Airona rinda nav pub­licēta, lai gan sava neprāta dēļ viņš šajā neprātīgajā pa­saulē varētu būt izslavēts un pat krietni naudīgs autors.

Viņš sūtīja mani pie velna — principa pēc, kā to pasvīt­roja. Drukāties viņš pat nedomā, tāpēc ka tam tikpat maza jēga kā visam pārējam. Rakstīt dzejoļus, ražot zāba­kus vai bumbas, žūpot vai karot — vai nav vienalga? Gal­venais jau nav viņa vērtīgais talants vai vērtīgā dzīvība. Vienkārši Aironam šī šerbeta kafejnīca Osmanliē ielā šķiet panesamāka par džungļiem, moskītiem un zvērīga kadru seržanta rupjiem bļāvieniem. Drukāties? Kāpēc? Kam? Tā kā tā šai pasaulei jāiet bojā; un kāda tam jēga, ja pēc simts gadsimtiem mežonīgo Zemi nejauši apmeklēs augsti attīstīti trīsstūri no Kentaura Zvaigznāja? Pieņem­sim, trīsstūris ar arheoloģisku slieksmi sameklēs Kongresa bibliotēkas drupās dažas lappuses ar viņa dzejoļiem. Tam atliks tikai minēt, kas tur rakstīts — ķīmiska formula, ielū­gums uz publisku ķecera dedzināšanu vai mājas cepumu recepte. Paretam Airons atļauj simpātiskiem ļaudīm ierakstīt savas poētiskās halucinācijas magnetofonā. Lai tīksminās, ja viņi tik glupi.

Mans tēvs ari nicināja cilvēkus, tikai gluži citu iemeslu pēc. Līdz pēdējai minūtei viņš bija nemainīgi laipns pret visiem — gan sev līdzīgiem, gan padotajiem, un vienīgi es, viņa dēls, zināju, kāda nāvīga nicināšana slēpjas zem gludā smaida. Viņš nicināja cilvēkus tāpēc, ka no viņiem tik viegli izvelkama nauda. Un, jo vairāk tu no tiem iz­velc, jo vairāk tie tevi cienī. Manuprāt, pēdējos gados pati naudas krāšana nesagādāja viņam vairs nekādas pa­tikas. Un tikai šī saltā nicināšana, šī tik viegli iegūstamā iespēja soļot ar laipnu smaidu pāri sagrautām eksisten- cēm samierināja tēvu ar dzīvi, kur nepalika vietas ne ma­zākām nepiepildītām iegribām.

Airons Kerns tāpat nicināja cilvēkus, bet cita iemesla pēc. Tāpēc ka viņi bija cilvēki. Mani urdīja sajūta, ka visvairāk viņš nicina diženākos — labsirdīgus, gudrus, tos, kuru spējas un idejas cilvēces aplaimošanai tiek iz­mantotas tās paverdzināšanai. Viņš nicināja tos ar visu savu ārieni, ar savu nekoptību un nemazgātību, ar atklātā absurda spļāvieniem, kas biezi izraibināja viņa poētisko atklājumu spīdošos ceļus.

— Gribat, pastāstīšu jums kādu alegoriju! — piesma­kušā balsī piedāvāja Bruņa.

— No bībeles? Nevajag! Uzskati, ka esmu jau izvē­mies. Varbūt jums tas nav zināms, bet, pirms kļuvu par hipiju, biju melnsvārcis. Cienīgtēvs Džons Kraufords! Tēva, dēla, Svētā gara un LSD vārdā — nekādu bībeļu! Jo vairāk tādēļ, ka ar vienu kāju jau atrodos viņpus ļau­numa un labuma … Ja jūs zinātu, cik tie skaisti! — Džons uzmanīgi pacēla savas dzīslainās rokas un garajiem pirk­stiem saudzīgi pieskārās gludi skūtajai galvai. Šajā ma­zajā pasaulē, kas bija nožogojusies no lielās ar lozungu «Nost frizierus!», Džona kailais pakausis bija -anahro­nisms. Viņš atgādināja budistu mūku — iekritušas acis, dzeltenīga āda, smalka, askētiska seja.