ANATOLS IMERMANIS - MORTONA PIRAMĪDA

— Cik tev vēl atlicis gaidīt? — Aristotelis prata uz­minēt svešas domas. Nez kādēļ pieņemts uzskatīt, ka vei­kala dižmaņi (runāju par tiem, kuri pašu rokām izspiež no ļaudīm zelta sviedrus) ir lētu triku taisītāji. Tas ir maldīgi. Viņos noteikti jābūt kādai tiesai no hipnotizētāja un pat no telepāta.

— Sešpadsmit gadu, — es sacīju.— Laimīgā kārtā ne­nodzīvošu līdz tai dienai, kad būšu pilntiesīgs kapitāla saimnieks.

— Pašnāvība? — Aristotelis sarauca pieri, kas jau tā atgādināja četrkārt saliktu ādu maisu. — Tā arī ir izeja. Personiski dodu priekšroku lēnākam ceļam. Būtībā jau sen esmu-puslīķis. Tikai tievs diedziņš saista mani ar dzīvi. Tavam tēvam tā bija naudas nicināšana, man — vara pār to. Iznīcini naudu — un es tūdaļ sabrukšu gabalos.

Blakus telpā atskanēja ritmiska teletaipa klaboņa. Gan­drīz tai pašā sekundē uz sliekšņa parādījās sekretārs.

— Tas tev! — Aristotelis ielika man rokā čaukstošo lentu.

20.30 MORTONA SAPLŪŠANA AR UNIVERSĀLO PANTEONU WALLDORF-ASTORIA VIESNĪCĀ. JŪSU KLĀTBŪTNE OBLIGĀTA. LIDMAŠĪNA IZSŪTĪTA. ERK- VUDS.

Tikko paguvu izlasīt, kad ienāca cits sekretārs:

— Saimniek, lidmašīna lūdz atļauju nosēsties. Lidmašī­nas šifrs: MORTONS PERSONISKI; galvenais pilots Heis- tons. Pieprasīju Ņujorku, viss saskan. Vai atļaut?

— Lai! — Aristotelis ar vecīgu rokas mājienu atlaida sekretāru, tad pagriezās pret mani: — Tavs Mefistofelis mums pat neļāva pabeigt pusdienas. Mans galvenais pa­vārs nopūlējās visu nakti. Nezinu, kas tagad ēdīs. Es ne­drīkstu. Suņiem, vai, atdot? — viņš jautājoši paraudzījās tā kā mājzinī, tā kā Praksitela skolnieka izveidotajā Afro- dītē, tad pasniedza man roku, kas ļengani nokarājās locī­tavā, kā no eņģēm izceltas durvis.

Kad uzņēmām augstumu un aizdrāzāmies pāri salai, vēl­reiz ieraudzīju viņu. Mazs cilvēciņš. Raibs mazs cilvēciņš uz zaļās salas un milzīgās debeszilās jūras fona.

Mortonu impērijai nebija pat savas administratīvās ēkas. Svarīgas apspriedes notika viesnīcu konferenču zālēs. Reizēs, kad manu klātbūtni uzskatīja par nepie­ciešamu, pat ja sēde ilga ne vairāk par dažām stundām, man tika rezervēts triju istabu apartaments. Mefistofelis nekad lieki neapgrūtināja mani, tikai tādos gadījumos, kad dzīvais Mortons, jaunākais, varēja atstāt vēl lielāku iespaidu par platīna urnu ar Mortonu, vecāko.

Šad tad mēģināju izrādīt pretestību, bet papildinājums testamentam bija uzbūvēts pēc slazdu principa: Mefistofe­lis varēja, atsaucoties uz kapitālieguldījumiem, samazināt manus ienākumus līdz minimumam. Bet es, kaut gan kratījos vaļā no dzīves labumiem, iztikt bez tiem vēl ne­biju iemācījies. Pie tam Mefistofelis prata ierāmēt visgar­laicīgākās sēdes pievilcīgā ietvarā. Stundu pirms sākuma mans apartaments bija bāztin piebāzts glītām meičām, ak­tieriem un māksliniekiem, ar kuriem varēja bez sevišķas garlaicības pārmīt pāris vārdu, bet salonā noteikti atradu priekšā pirmšķirīgu džezu. Mefistofelis zināja — mūzika bija vienīgais, no kā vēl nebiju pagalam atvēsinājies. Viņa aģenti izvandīja visu zemi, meklēdami labu saksa- fonistu vai «tautiskā rokenrola» izpildītāju.

Tāpat tas bija arī šoreiz.

Atvēru durvis, mani sagaidīja smieklu šaltis, apdulli­noša mūzika, kāda meitene pastiepa man pretī pilnu glāzi. Bet tai priekšā nostājās viņš. Labsirdīgs, sirms, smaidīgs.

— Marihuana? — viņš vaicāja, smalkiem māksliniekā pirkstiem viegli 'pieskāries manam iekritušajam vai­gam.

— LSD! — nikni atcirtu.

— Kāpēc tā, Trīdent? Saudzi sevi nākotnei! — tikai pēc tam viņš mani apskāva. Viņš tiešām mīlēja mani, mīlēja tā, kā vien var mīlēt iedvesmas pilns troņu radītājs, kurš jau uzdāvinājis valstību tēvam un tagad vēlas, lai dēls izplestu to pāri visai zemeslodei.

Noass Erkvuds ne tuvu nebija vienkāršs cilvēks. Par biznesa brīnumdari viņš kļuvis, acīm redzot, tikai tāpēc, ka te nekas — ne publikas mainīgā gaume, ne politiskas slavas īslaicīgums — neierobežoja viņa vērienu. Jaunī­bas dienās viņš bija nodarbojies ar visu ko: mākslinieks, runātājs sociālistu sanāksmēs, ceļojoša muzikholla vado­šais aktieris, sprediķotājs. Reiz viņš man parādīja tajos gados uzrakstītu filozofisku romānu — lai dievs dod mūs­dienu smērmaņiem sacerēt tādu grāmatiņu! Viņš pat sa­prata manu dumpi pret necilvēcisko sabiedrību, kas tik veikli maskējās ar humānismu. Tomēr joprojām cerēja pievērst savai ticībai. Proti — šo pasauli nav iespējams pārtaisīt. Var tikai, spēlējot uz tās vājībām, radīt lielisku finansiālas un rūpnieciskas varas simfoniju. But māksli­niekam, uzskatīt naudu par taustiņiem, no kuriem izvilina aizvien jaunas un jaunas zelta skaņas, — Trīdenta Mor- tona liktenis.

— Šodien esmu tev sagatavojis pārsteigumu, — aplicis roku ap pleciem, viņš veda mani pie zema dīvāna, 'kur juku jukām sēdēja vīrieši un sievietes. To vidū izcēlās neparasti skaista meitene ar ugunīgiem matiem.

Kādreiz tiešām nebiju vienaldzīgs ne pret tādām se­jām, ne pret- tādiem matiem, bet tas piederēja pagātnei, tagad sievietes interesēja man tikai paretam un arī tad vienīgi kā" atvēsinoša atelpa divu glāzīšu starpā. Nodo­māju, ka vecums, acīm redzot, nav gājis secen pat Me- fistofelim. Senākos gados viņš nekad nebūtu pieļāvis tādu kļūdu mana noskaņojuma uzminēšanā. Taču viņš pieveda mani klāt jaunam cilvēkam ar gariem, pār velveta ap­kakli krītošiem, zilgani melniem matiem un tikpat mel­nām, mazliet iešķībām acīm.

— Tas ir Laionels Mars! — Mefistofelis paskaidroja, acīm pēkšņi gaišākām kļūstot. — Šis te ir īstens ģēnijs, nevis 6s. Ja jums abiem izdosies sastrādāties, zemeslode pēc pusgadsimta izmainīs savu seju.

Pēc pusgadsimta uzzināju, ka viņam bijusi taisnība. To­reiz vēl nekā nezināju, pat kādas tautības šis jaunais ģē­nijs, kas tik neatkarīgi sniedza man roku, it kā viņš būtu Trīdents Mortons, bet es nez kāds tur Levantes ebrejs.

Patiešām sākumā domāju, ka viņš ir ebrejs no Le­vantes, pārāk amerikanizēti skanēja vārds un uz­vārds. Šajā brīdī sarkanmatainā protestēdama pielēca no dīvāna:

•— Apnikuši! Jūs ar saviem globālajiem mērogiem un draudiem pārveidot pasauli! Esmu redzējusi tādus atliku likām. Iesākumā apsolīs paradīzi zemes virsū, bet paši pat pieklājīgu elli neprot noorganizēt… Laion, labāk nospēlē kaut ko tādu …

Laionels Mars, strauji atmetis galvu, devās pie klavie­rēm. Orķestris tikko bija nospēlējis mežonīgā ritmā starp­spēli, dziedātājs tikko uztvēris melodiju, pianists it kā pieaudzis instrumentam. Pēkšņi viņi ieraudzīja tuyojamies Laionelu. Bez pārejas iestājās klusums, pianists mudīgi atbrīvoja vietu.

Tobrīd sajutu — šis divdesmit gadus vecais jauneklis ir dzimis valdnieks. Bet, kad viņš sāka spēlēt, sapratu — ne viņš ir ebrejs, ne arī no Levantes. Tikai čigāns var tā iz­just un interpretēt mūziku.

Pēcāk mēs ieslēdzāmies vannas istabā, cita vieta sarunai bez lieciniekiem neatradās, un Mefistofelis pavēstīja man, kādā ce]ā viņš atklājis Laionelu. Uzzināju, ka visās lielās universitātēs pastāvēja mana tēva piešķirtā stipendija (idejas autors, protams, bija Mefistofelis) sevišķi apdā­vinātiem studentiem. Atšķirībā no laužu vairuma, kas tērē naudu zinātniskiem fondiem, koledžām un stipendi­jām sava vārda iemūžināšanai, tēvs arī te slēpās aiz savu neskaitāmo fiktīvo uzņēmumu vairoga. Pastāvēja vēl viena atšķirība — atzīmēm un uzcītībai nebija nekādas nozīmes, vienīgi jaunām idejām.