ANATOLS IMERMANIS - MORTONA PIRAMĪDA

— Varat paziņot žurnālistiem, ka esmu palūdzis rezer­vēt sev vietu blakus tētiņam. Tas arī noderēs reklāmai. Bet ar vienu noteikumu — ja manu brālēnu apbedīs zemeslodes viņā galā. Pilnīgi pietiek, ka man nākas ciest viņa klātbūtni, dzīvam esot.

Bolduīns nobālēja. Ja pastāvēja kaut mazākais pierādī­jums tam, ka esmu ko vērts, tad tas bija viņa naids. Sajutu to vienmēr un visur — nomodā un miegā. Starp citu, Me­fistofelis bija daudz labāk informēts. Ne jau velti viņš tā rūpējās par manu apsardzību. Mefistofelim piemita apbrī­nojama īpašība izkliedēt jebkuru negaisu ar veikli iestar­pinātu anekdoti. Šoreiz viņam neizdevās nodemonstrēt savu izcilo apķērību.

Nezinu, kā un no kurienes, bet mūsu priekšā pēkšņi no­stājās vecene. Viņa nokļuva zem spēcīga ventilatora strāvas, pelnu krāsas mati sacēlās stāvus, zem netīri sirmā oreola raustījās seja, kas drīzāk piederēja viņpa­saulei nekā šajai. Nemaz nebrīnījos, kā viņai laimējies iekļūt pa durvīm, ko aizšķērsoja neskaitāmi šveicari un sargi. Kā zināms, ieeja Losandželosas viesnīcā «Ambas- sador» tajā vēsturiskajā vakarā bija atļauta vienīgi iz­meklētām personām ar īpašām caurlaidēm. Tas tomēr ne­kavēja Terhanu Hanu Terhanu nokļūt tādā atstatumā no Roberta Kenedija, kad maza kalibra revolveris, gandrīz vai rotaļlieta, padarīja savu darbu ne sliktāk par snaipera šauteni.

Izbrīnu radīja sajūta, ka šo veceni, liekas, biju jau kaut kur redzējis. Nu protams! Goijas spāņu skicēs! Trie­cienā ieņemtās Saragosas iedzīvotāja, kurai nācies uz sa­vas ādas izbaudīt Napoleona izcilo kaujveža talantu: meita zaldātu izvarota, vīrs pacelts uz durkļiem, māja pār­vērsta degošā pagalē, iecienītā baznīca — zirgu stallī.

Kamēr šī rēga pusparalizētie Džeimsi, kā arī pārējie, kuru pienākumos ietilpst pasargāt veikalniekus no uzbā­zīgiem apmeklētājiem, pārdomāja kādu rīcību, vecene ierunājās:

— Viņš! — tās trīsulīgais pirksts norādīja uz urnu ar tēva pīšļiem. — Jūs! — viņas dzelokšņainās acis ieķērās manī. — Esiet nolādēti, Mortoni! … Pusmūža taupīju! — viņa izvilka no apbružātas, kādreiz labākus laikus redzē­jušas somas pirmšķirīgā luksusa papīrā iespiestu sertifi­kātu ar iztālēm redzamiem zelta burtiem «Universālais Panteons». — Kapu, ir to jūs esat man atņēmuši! Še, aiz­rijies ar maniem neapbedītajiem kauliem! — viņa sabur­zīja papīru un iesvieda man sejā.

Viens no Džeimsiem (juceklī pat neaptvēru, kurš), pie­skrējis klāt, izgrieza viņai roku. Pārējie uzgūlās virsū, stumdami uz durvju pusi. Bet viņa, izrāvusies ar negaidītu spēku, kāds iemīt ārprāta pārņemtajos, un sīkā raudulīgā balstiņā nožubinājusi «Nevajag … Es pati… Pati…», devās uz izeju. Tā mēs vismaz domājām, kamēr neierau- dzījām viņu pie atvērtā loga.

Pēc tam bija klusums. No četrdesmitā stāva mēs pat nesadzirdējām ķermeni atsitamies pret ietvi. Vienīgi brī­numainā kārtā aiz loga roktura aizķērusies soma žē­labaini noklaudzināja atslēgu un tikai tad metās savai bijušajai saimniecei nopakaļus Ņujorkas betona okeānā.

Tajā naktī piedzēros kā vēl nekad. Bāri un restorāni virmoja nelabā kaleidoskopā, un ikkatrā šveicara vietā stāvēja vecene ar savu sertifikātu, un atmodos es no rīta kaut kur ostas rajonā. Gulēju tieši uz bruģa, mana galva atdusējās uz Džeimsa I svārkiem, bet pats viņš bez svār­kiem stāvēja, atbalstījies pret spīķera mūri, un neiedra- gājamā mierā smēķēja. Pēc sekundes, kad pusapmiglotā apziņa izlauzās caur blāvo paģiru un briesmīgu galvas sāpju vilni, ieraudzīju arī otru. Viņš sēdēja manā rols- roisā blakus šoferim ar žurnālu un zīmuli rokā. Džeims II cienīja krustvārdu mīklas — melš, ka pie viņiem CIP tas ietilpstot profesionālā apmācībā.

Šajā brīdī atcerējos Džeku. Džeks mācījās kopā ar mani Harvardas Biznesa skolā. Ar biznesu nekas nesa­nāca — viņa samērā turīgais tēvs nokļuva nabagmājā. Pavisam nesen dabūju zināt, ka Džeks atvēris privātu detektīvu aģentūru un pat iemantojis slavu, sarežģītu no­ziegumu atklājot.

Nākamajā dienā, patērējis ne mazums laika, lai tiktu vaļā gan no paģirām, gan no saviem miesassargiem, sē­dēju viņa mazajā dzīvoklītī Bronksā.

— Nezinu, — viņš pakratīja galvu. Iespējams, Džeks tiešām bija apdāvinātāks par citiem detektīviem, taču, spriežot pēc agri novecojušās sejas, slava ne allaž pār- kaļama skanīgā metālā. — Nezinu, — viņš atkārtoja. — Dzīties pakaļ patiesībai, ko tu no manis pieprasi, ir bīstami. Ja ielaidīšos, tad tikai tevis dēļ. Tev nav ne mazākā priekšstata, cik naudas un laika tas maksās . . . Bet varbūt tomēr labāk, ja tu nezini, kādas cilvēciskas ciešanas iesūkuši sevī tavi miljardi? Trīd, saproti mani pareizi, es vēlu tev tikai to labāko… Met šo iedomu pie malas, un iedzersim, kā veciem draugiem pieklājas. Manā ledus skapī, cerams, vēl šis tas atradīsies…

Atbildes vietā izgrābu no kabatām visu, ko izdevās re­alizēt tik īsā laikā. Nekādu čeku, vienīgi banknotes — negribēju, lai Mefistofelis ko saostu. Džeks ņēmās skai­tīt. Kad viņš saskaitīja, zobi tam klabēja kā drudzī.

— Tu esi prātu zaudējis! — viņš izdvesa. — Par tādu naudu Uzzināšu visu ko!

Pēc mēneša viņš man piezvanīja — izmeklēšana risino­ties sekmīgi. Tad bija vēl viens zvans — Džeks uzskatīja, ka pavedieni viņam jau tikpat kā rokā. Pēc tam viņš pa­zuda. Kādu laiku pārlūkoju noziegumu hroniku, bīdamies uzdurties viņa vārdam. Autokatastrofa, šāviens — maz ko var izgudrot tādos gadījumos. Pēc tam, saņēmis dūšu, de­vos uz viņa dzīvokli. Bijušo. Kaimiņi neskaidri dzirdē­juši — esot aizbraucis vai nu uz Kanādu, vai uz Eiropu. Un es vēl uzskatīju Džeku par godīgu cilvēku!

Briedi sašāvu tikai pirms rieta. Biju slikts mednieks, ikviens zvērs spēja apvest mani ap stūri. Bet šis te gāja uz satikšanos, un tāds ir mīlestības spēks — pat cilvēka smaka nepiespieda briedi novirzīties no ceļa. Viņš apro­bežojās ar daudzu stundu līkumošanu, mēģinādams no­slēpt no manis savas pēdas. Taču es biju iepriekš izdibinā­jis satikšanās vietu un tai pašā mirklī, kad neredzamā mātīte sadzirdēja viņa aicinošo taures signālu, ielaidu vi­ņam visu ložu kārtu tieši mīlas tvīksmes apmiglotajās

acīs. Pa šo gadu, ko biju pavadījis nepieejamā, tuksnesīgā vietā, Kaskādu kalnu piekājē, pats biju pārvērties dzīv­niekā, jo tā šķita vienīgā iespēja nesabradāt līdz galam to cilvēcisko, kas manī vēl atlicis.

Izgriezu no vēl trīcošā ķermeņa lielu gaļas gabalu, uzvēlu to uz pleca un devos ceļā. Asinis pilēja uz ādas krekla, pirkstos sajutu lipīgas sarecējušas asinis. Tomēr neapstājos ne pie viena strauta, lai nomazgātu tos. Sva­rīgāk bija līdz tumsai nokļūt mājās — pašdarinātā zaru būdā, kuras būve prasīja vairākas nedēļas.

Sēdēju pie ugunskura. Laikiem, kad uz nūjas cepinātās gaļas sula iešļakstēja liesmā, ogles čurkstēja. Tumšajā biezoknī aizdegās dzeltenas uguntiņas — briežgaļas smaka pievilināja bezmaksas cienasta tīkotājus. Aizraidījis tumsā dažas lodes, no jauna ķēros pie Kanta. Sārta atblāzma dar­bīgi lēkāja pa dziļdomīgām filozofiskām abstrakcijām, un, kad uguns pamanīja mani domājam ko gluži citu, tā ne­kaunīgi nolaizīja balto papīru ar sarkanu mēli. Nezinu, kāds velns mani dīdīja, bet es vis nemetos glābt Kantu. Iemetu grāmatu liesmās: «Še, rij!»