ANATOLS IMERMANIS - MORTONA PIRAMĪDA

— Kad satikāmies, Laionels mācījās pirmajā kursā, — Mefistofelis uzsita viņam uz pleca. Mefistofelim vispār bija diezgan familiāras manieres, bet tikai pret ļaudīm, ko viņš ieredzēja. Visus pārējos viņš turēja zefri dzelzs papēža. — Toreiz Laionels izteica apsvērumu, ka tirgū, kas specializējies jauniešu vajadzību apmierināšanai, pār­mērīgās konkurences dēļ drīzumā draud pārprodukcija. Izeja — gūt peļņu no veciem cilvēkiem, par kuru īpašām vajadzībām nav vēl padomāts. Sapirkām visā valstī, gal- venoties neapgūtajos rajonos, kur grunts gabali lētāki, desmitiem tūkstošu akru. Tur, kur klimats to pieļauj, uz­cēlām paradīzes pensionāriem — savs namiņš, pilnīga ap­kalpošana, nekādu trokšņainu skolu, nekādu bērnu un suņu.

— Redziet nu, Trīd! — jaunais ģēnijs kļuva ar katru minūti bezkaunīgāks. — Egoisms aizgājis pie mums tik tālu, ka bērni — vecu cilvēku lielākais prieks visos laik­metos — pārvērtušies nepatīkamā, šķērslī. Lai apjaustu šo tendenci, jābūt pāregoistam, es esmu tieši tāds. Un ir vēl viens sapnis ik amerikānim, kuram izdevies iekrāt mazliet naudas, — lai viņu pēc nāves dievinātu ne vien bērni, bet to bērnu bērni. Ieteicu Erkvuda kungam tajās vietās, kur neizdevīgi celt paradīzi dzīvajiem, radīt para­dīzi mirušajiem. Panteonus, līdzīgus Parīzes Perlašēzai — ciprešu alejas, retu eksotisku ziedu smarža, skulpturālas grupas, marmora soli, lai sērojošiem radiem nenotirptu kājas, Baha korāļi svētdienās un citos baznīcas svētkos un, galvenais, firmas garantēta kapu uzkopšana simts gadu laikā. Iedomājieties, rīt jūs nomirsiet, bet vēl 2075. gadā jūsu mazmazmazdēlam iespējams birdināt asaras pāri jūsu rūpīgi koptajam, ziediem pušķotajam, visstingrākai estētiskai gaumei atbilstošajam kapam.

— Vārdu sakot, nemirstības alkstošie birģeļi jau devuši mums vairāk peļņas nekā Anglijai minibrunči, — Mefis­tofelis jautri apliecināja. — r Ļaudis lien parādos, lai iekļūtu mūsu panteonā. Kolosāls bizness! Bet diemžēl, jo lielāki ienākumi, jo prāvāka konkurence.

Tad viņi man pastāstīja, kādā veidā panākuši vispirms visu sīko sāncenšu apvienošanos Universālajā Panteonā un pēc tam tā pilnīgu bankrotu, kas arī novedis pie šo­dien paredzētās svinīgās saplūšanas ceremonijas. Tas bija kaut kas pārāks par biržas stiķiem — rūpīgi izplānota, ne­žēlīga krāpšana, artistiska savā iecerē.

Uzmanīgāk pavēros Laionelā. Daudzi vēsturnieki uz­skata Čingishanu par asinskāru briesmoni — bet varbūt galvaskausu piramīdas bija viņam vajadzīgas tikai tādēļ, lai sajustu savu stratēģisko lolojumu diženumu?

Mefistofelis paskatījās pulkstenī.

— Laiks sākt! — viņš sacīja, ļaudams vērtējošam ska­tienam pārslīdēt manam sagumzītajam, netīrajam uzval­kam. Cits — ar mazliet mazāku vērienu — droši vien būtu licis šim svinīgajam gadījumam vilkt mugurā pašu la­bāko. Bet viņa varas pamats bija cilvēku psiholoģijas vir­tuoza pazīšana — vienīgi neprātīgi bagāts cilvēks uzdrīk­stētos ierasties uz saplūšanu ar Universālo Panteonu tādā pieklājīgu drēbju karikatūrā.

Mēs izgājām cauri visām trim istabām. Cits nepiespiesti dejoja, cits apsprieda gudras problēmas, cits vairāk no­darbojās ar bezmaksas iedzeršanu. Parasti klātesošiem nebija ne jausmas, kāpēc un pie kā tie aicināti. Neviens mani neievēroja, vienīgi sarkanmatainā, kura piecēlās man pretī, un divi vareni zeļļi, kas tūdaļ pameta savas partneres, it kā atcerējušies aiz durvīm stāvošās likumī­gās sievas. Tie bija mani miesassargi — Džeims I, Čikāgas jaunatnes bandas bijušais vadonis, un Džeims II, Centrālās Izlūkošanas Pārvaldes bijušais sevišķais aģents. Ja ār­zemju braucieni sagādāja man kaut nelielu baudu, tad tādēļ, ka pēc tēva nāves mazais sporta vāģis, ietilpīgais rols-roiss, Džeims I un Džeims II palika mājās. Pilnīgi iespējams, ka arī aizrobežā kāds acīgi sargāja mani no dūru vai ložu kontakta ar mūslaiku civilizāciju, bet es laimīgā kārtā nepazinu šos vīrus pēc sejas.

Ieejot konferences zālē, tūdaļ apjēdzu, cik svarīgs šīs­dienas pasākums. Mefistofelis nebija apmierinājies ar manu klātbūtni vien — uz īpaša sēru drānām apvīta pos­tamenta stāvēja urna ar Mortonu, vecāko. Pirksti man niezēja vien pacelt platīna vāku un pārliecināties, cik daudz tur palicis no tētiņa.

— Nu, ko dara Turcija? — tas bija mans brālēns Bol- duīns Mortons. Pagaidām galvenais direktors būdams, viņš tēmēja daudz augstāk. Par ko viņš mani necieta, bija skaidrs mums abiem. Bet Bolduīns nekādi nevarēja aptvert,- kāpēc Mefistofelis neieredz viņu, kurš gatavs darboties Biznesa Templī bez izejamām dienām un atva­ļinājumiem. — Harēmi, odaliskas, hašiši un tā joprojām. Pazīstu tavu gaumi…

Atskanēja biezās galdauta vadmalas apslāpēts āmura sitiens. Sākumā šī līdzība ar ūtrupi uzjautrināja mani. Mefistofelis dievināja vecas tradīcijas — tās piedeva hai­zivju kautiņam bruņinieku divkaujas dižciltīgos vaibstus.

Bolduīns nošņaucās un, uzmetis man greizu skatienu (vispār viņam nebija acu muskuļu defekta, bet manā klāt­būtnē viņš pastāvīgi šķielēja), padevīgi ieņēma savu vietu.

Juriskonsults, kā uztīdams bezgalīgu zarnu uz plēsīgu paragrāfu virtenes, apnicīgā balsī nolasīja nolīguma tek­stu. Ar grūtībām man izdevās izzvejot kodolu: nobankro- tējušā Universālā Panteona aktīvs pārgāja mūsu īpašumā ar nocenojumu — tūkstoš dolāru par jaunās apvienotās firmas simts dolāru akciju. Tas attiecās vienīgi uz liela­jiem akciju turētājiem, sīkie zaudēja visu. Bet tie, kuri ilgus gadu§ bija iemaksājuši naudu cerībā pavadīt pēc nā­ves simts ar komfortu un aprūpēšanu nodrošinātus gadus Universālā Panteona kapsētās?

Vārdu lūdza Kenela kungs. Tiku par viņu dzirdējis — sācis ar vainagu tirdzniecību vairumā, viņš pārgāja uz apbedīšanas biznesu — saliedēja visbrangākos uzņēmējus šajā nozarē ietekmīgā apvienībā, pakļāva tai vainagu, zārku un pārējo bēru piederumu sīktirgotājus un visbei­dzot nodibināja Universālo Panteonu.

— Vēlos atgādināt, ka mūsu pasākums kalpo augstiem humāniem mērķiem. Mūsu bijušajiem klientiem, kas ban­krota rezultātā zaudējuši ne vien ietaupījumus, bet arī cerību, ja tā drīkst izteikties, uz nodrošinātu nākotni, va­jadzētu atļaut nolaidi, noformējot jaunu līgumu. Tā būtu vislabākā reklāma mūsu nākamajai firmai, ko, godinot mūsu valsts izcilā pilsoņa piemiņu (viņš zemu palocījās platīna urnai), ierosinu nosaukt par Mortona Universālo Panteonu.

— Nekādu Mortonu! — Mefistofelis piesita ar saliek­tiem pirkstiem pie galda. — Nelaiķis neieredzēja lētu popularitāti. Mūsu jaunajā luksus kapsētā «Nemirstīgo Panteons», kapa cena no desmit tūkstošiem un augstāk, tiks uzcelts tīra zelta templis, kur nelaiķa pīšļi atradīs sev cienīgu vietu. Mūsu konsultanti masu psiholoģijā ap­galvo, ka šis piemērs jau pirmajā gadā piesaistīs miljonu jaunu klientu … Kas attiecas uz atlaidi. ..

—- Blēņas! — mans brālēns enerģiski uzrausās kājās. — Neesam filantropu biedrība! Jums, Kenela kungs, va- iadzēja padomāt par savu klientu interesēm pirms ban­krota, nevis pēc tam. Bet jūs varat ieteikt viņiem labu izeju: nemirt!

Viens otrs aplaudēja. Bolduīns izrieza krūtis — šai mir­klī viņš droši vien jau iztēloja sevi tronī sēžam.

— Palūgšu vārdu! — es pieteicos.

— Vārds Mortonam, jaunākajam! — Mefistofelis svi­nīgi pasludināja. Milzīgajai konferenču zālei pārskrēja bijīga murmināšana.