ANATOLS IMERMANIS - MORTONA PIRAMĪDA

— Cik zinu, šāvējs tika noķerts un pratināts? — bez sevišķas intereses apvaicājās Laionels.

— Viņš apgalvoja, ka rīkojies vjetkongiešu uzdevumā.

— Varu jums pilnīgi slepeni pastāstīt, kādus rezultātus

devusi izmeklēšana, ko es pats vadīju. Šis cilvēks visu mūžu nodzīvojis Amerikā un atlidojis uz Saigonu dienu pirms jūsu liktenīgās sastapšanās. Sanfrancisko lidlauka viņam bijusi saruna ar jūsu brālēna uzticības personu… Paēdiet vakariņas, un mēs ņemsim kājas par ple­ciem.

Nogriezu sev gaļas kumosu un, cītīgi sakošļādams to, uzdzēru virsū ūdeni.

— Tā gan, pie savas piramīdas tiksiet, — izgrūdu caur zobiem. — Jūs esat neparasts cilvēks. Atnākt tieši tai mirklī, kad nobriedis auglis iekrīt jums rokās.

— Kāds vientiesis jūs tomēr esat, Trīd! — Laionels pasmaidīja. — Jūs taču pats noinformējāt mani par iz­maiņām savā noskaņā. Pēdējā laikā jums, kā daudziem vientuļniekiem, radies paradums runāt ar sevi. Bet ciedru čiekuriem, ja tos apgādā ar attiecīgu aparatūru, arī ir ausis.

Iemetu līdz galam nesazelēto brieža gaļu dziestošajā ugunskurā. Vienmulīgā ēdienu karte, kam pamatā bija augstsirdīgais princips pārtikt no savu roku pūliņiem, šķita man tagad tāda pati anekdote kā mana mikrofoniem apkārtā vientuļnieka mītne. Šausmīgi sagribējās notiesāt cāli asā mērcē vai svaigi ceptu maizi ar tikko no ledus skapja izņemtu lāsmainu sviestu.

— Tā jau domāju! — Laionels izgrāba no pelniem degošu pagali, pielika to pie būdas un, nogaidījis, kad tā aizdegas, pagriezās: — Ēdīsim vakariņas Sietlā!

Mēs gājām kā pa šauru bulvāri, ko no abām pusēm apgaismoja dzeltenas laterniņas. Tad laterniņas aizskrēja prom un nozuda tumsā. Ieklakšķējās zobi, nāvīgā ienaidā pret sāncensi gulkstēja gaļas piebāztas rīkles, varēja sa­just svilinātas vilnas smaku. No būdas izšāvās dzirksteles. Tur cilvēces labākie prāti, no Sokrāta līdz Sartram, mak­sāja savus meslus liesmām. Un mēs ieraudzījām plēsoņas, kas lēca tieši ugunī, lai tiktu pie lielāka kumosa.

Kad bijām nogājuši apmēram jūdzi, Laionels iesvilpās. Kaut kas līdzīgs putna čivināšanai ar treļļiem. Neviens viņam neatsaucās, bet es instinktīvi sajutu, ka nebijām vieni.

— Iznāk — mani ne tikai slepus noklausījās, bet arī apsargāja, — pateicu pēc minūtēm desmit, kad bija

izdevies apspiest pazemojošo jūtoņu. Būt bērna lomā, kuram pieaugušie atļauj jāšus uz krēsla tēlot lokomotīvi, nav nemaz tik glaimojoši.

— Kā tad! — Laionelam bija vienmērīgs, viegls, gan­drīz neskanīgs solis. — Jūs varējāt aizmirst par Bolduīnu Mortonu, bet Erkvuda kungs nekā neaizmirst.

— Brīnos, kur jūs rāvāt tādus pārcilvēkus! Ne reizi netiku dzirdējis ne mazākā brīkšķa, nedz manījis cilvēka pēdas.

— Indiāņi. Kaut arī viņi sadzīti rezervātos, kaut arī darina snobu iecienītās vilnas kaklasaites, kaut arī rīko kumēdiņus par tūristu ubagu dāvanām, daži no tiem pre­tēji mums vēl dzīvo saskaņā ar dabu.

Izgājām helikoptera prožektoru spilgti apgaismotā pļavā. Helikopters bija pa pusei sarkans, pa pusei melns, ar milzu burtiem pāri bortam:

TELEMORTONS SAVIENOTĀS VALSTIS 531

Jau grasījos iekāpt, kad ieraudzīju viņus. Viņi stāvēja mežmalā, gandrīz saplūzdami ar kokiem, — divdesmit aizsargkrāsas virsvalkos ietērpti nekustīgi stāvi. Katram pāri vienam plecam karājās vismodernākais ātršāvējs automāts, pāri otram —• loks un stops ar bultām. Tas bija tik dīvaini, ka es pat neiesmējos. Kā sliktā filmā, kur se­nie romieši, stāvēdami vara apkaltajos kaujas ratos, sa­cīkšu laikā atvēsinās ar košļājamo gumiju.

— Kādam velnam viņiem loks? — beidzot tomēr ap­vaicājos, un tad jau pats sapratu. Visu šo laiku viņi bija sev sagādājuši uzturu tādā pašā vīzē kā es, bet lodes būtu viņus nodevušas.

Iekāpu helikopterā pirmais. Laionels, mazdrusciņ aiz­kavējies, nevērīgi pavicināja roku, un es ieraudzīju kaut ko jau pilnīgi neiedomājamu. Indiāņi saliecās ceremoni­ālam sveicienam. No filmām (mūsdienu cilvēku izglītība pa pusei iegūta, kino apmeklējot) zināju, ka tādā veidā senos laikos sveicinājuši cilts virsvadoni. Bet kāds tam sakars ar mani, Trīdentu Mortonu?

Mēs stateniski uzšāvāmies gaisā, un tai pašā mirklī apkārt nosvilpa it kā milzīgs gājputnu bars.

— Nebaidieties, Trīd! — Laionels pasmīkņāja. — Tas ir tikai salūts.

Stāvēdams zem dušas, pa vannas istabas durvju spraugu vēroju, kā viņa uzvelk zeķes. Mati, rada ugunī­gai komētas astei, krita līdz pat gurniem. Adai bija tā liegi pienainā atēna, kāda parasti mēdz būt rudmatēm. Caurspī­dīgā melnā zeķe aizlīda līdz sarkanajam un kopā ar balto izveidoja gleznu, kas liks Telemortona skatītājiem zaudēt prātu. Tora Valesko skaitījās mūsu galvenā zvaigzne, un nav izslēgts, ka tieši tas iespaidoja manu lēmumu.

Gadījās īss brīdis Sietlas lidostas trokšņainajā resto­rānā, kad tikko nemetos bēgt.

Pati ideja piesātināt pārraides ar vardarbības ainām jau sen bija kārdinājusi mani. Jau pirms laba laika, īpaši pēc Vjetnamas, man radās pārliecība, ka šī ārprātīgā pasaule, ja tā vispār dziedināma, tad vienīgi ar paša ārprāta zirga tiesu. Man tēlojās — ļaudis, ielaizdami ar Telemortona palīdzību savos dzīvokļos briesmas, kas līdz šim slēpušās uz ielām, citās pilsētās, aiz svešām jūrām, galu galā ap­jēgs šī pašnāvnieciskā laikmeta šausmas.

Bet restorānā redzēju jaunu cilvēku sistemātiski iekaus­tām savu meiteni vakariņotāju smieklu pavadībā un tad nodomāju, ka laiks uzskatāmiem mācības līdzekļiem droši vien jau sen nosebots. Nosebots taj"ā uzvaras karogiem greznotajā gadā, kad Pirmais Pasaules Karš tika svinīgi pasludināts par pēdējo.

Un tad Laionels vispirms ar nevīžīgu aperkotu notrieca jaunekli zem galda, bet pēc tam izvilka no kabatas Toras fotogrāfiju. Poza bija gandrīz tāda pati kā patlaban, uz­ņēmums stereoskopisks, un, iegrimdams viņas lieliskā ķermeņa sākotnēji aukstasinīgā aplūkošanā, negaidot gan­drīz vai aizrijos zem brāzmainas sarkanas bangas.

— Iespējams, Mefistofelis, izspēlēdams toreiz savu iemīļoto triku, izdarījis mums labu pakalpojumu, — no- bubināju, noberzdamies ar raupjo, kā elektrības piestrā- voto dvieli.

— Tu ar mani runāji? — Tora vaicāja. — Viņa bija jau pa pusei apģērbta — vismaz tāds iespaids rastos nezinā­tājam. Patiesībā viņai šovakar jāstājas skatītāju priekšā tieši šajā īsajā melnajā tunikā, ko rokassprādzes pagrie­ziens, likdams iedegties audumā ieaustajām mikr6stiep- lēm, pārvērstu sarkanā ugunsgrēkā. — Ak tā, neesi vēl atmetis nekam nederīgu parašu sarunāties pašam ar sevi? — Viņai bija savādi smiekli — vispirms skaņi iešā­vās griestos, bet pēc tam, lēnām yizulodami, nolaidās kā ar izpletni. — Bet tagad tu taču vairs neesi viens.

Viņa pienāca klāt un ar visu ķermeni iespiedās manējā vēl pusmitrajā. Ik metālisku diegu sajutu kā ieaugušu savā ādā. Un tūlīt atmiņā atausa satikšanās — ne tā, pirmā, kas notikusi «VValldorf-Astoria» viesnīcā, bet otra. Tikko biju šķīries no franciskāniešu klostera, un, lai gan no miesas priekiem mūki sev nekā neliedza, viņu izsmal­cinātā gaume pilnīgi izslēdza sievietes.

— Tu biji pirmā, kas man toreiz pagadījās ceļā, — pateicu. — Tas arī viss. Toreiz un tagad. Tātad nav iemesla būt iedomīgai.

— Neticu vis! — pārbaudīdama mehānismu, viņa pa­grieza aproci. Telpā īsu mirkli it kā uzliesmoja lāpa. Bija tikai astotā stunda, un es vēl labi atcerējos laikus, kad tādā vēlā rudens vakarā varēja lasīt, neiededzinot lampu. Bet šajā gadu desmitā, kamēr biju prom, daudz kas mainī­jies. Ņujorkas pelēkais smogs kļuvis vai melns, turīgi ļaudis izgreznojuši savu namu jumtus ar ierīcēm gaisa filtrācijai.