Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis: Biedrs mauzeris

— Es ari pēc tā paša, — beidzot Dīnai izdevās pa­teikt, — Zibens prasa pērkonu, cik vien esot.

— Pieci tikai ir, — sarūgtināts teica Melnais Pēteris. — Ņem vien. Tikai pieskatiet tur Vērmanlti, lai bez se­višķas notēs nešķiež tādu dārgu mantu!

4

Militārā kapela atskaņoja Šampionam gluži svešu gabalu. Sāpes, ilgas — lūk, ko izteica šī muziķa. Ruse- nieka dūrēs sažņaugtie pirksti atlaidās un kustējās līdzi melodijas ritmam. Šai mirklī viņš bija aizmirsis visu. Toties Šampiona vērīgajām acīm nepagāja secen, ka Vērmanes parkā beidzot kaut kas briest. No Elizabetes ielas, no Pauluči ielas, no Tērbatas ielas, no visām pusēm bariem nāca ļaudis, kas nemaz nelīdzinājās līdzšinējai publikai.

Gandrīz vienlaicīgi no Politehnikuma izskrēja stu­denti, iejaucās strādnieku un amatnieku pūlī.

Šampiona nāsis izpletās. Žurnālista deguns, kas pa­zina degošu būru ciematu dvingu un Dienvidamerikas apvērsumu pulvera dūmus, beidzot saoda vielu kores­pondencei. Viņš nepacietīgi paraustīja Rusenieku aiz pie­durknes :

— Kas tas?

— Emīls Dārziņš, — un Rusenieka acīs iegūlās kaut kas sapņains, mazliet skumīgs. — Jauns, bet kas par spēku! Kad klausos šo muziķu, aizmirstu visu.

— Ne taču. Paskatieties! — uztraucās korespondents.

Rusenieks neatsaucās, kamēr Dārziņa melodiju neno­mainīja sezonas populārākais valsis «Mandžūrijas kal­nos». Kad viņš pagrieza galvu, bija jau par vēlu. Aiziet vairs nevarēja, jo koncerta laukumu tagad iejoza blīvs cilvēku valnis.

— Jums veicas, Šampion!

Valša skaņas spēji aprāvās. Estrādē uzlēca vairāki vīri. Muziķi pameta instrumentus un steidzīgi lasījās projām. Kapelmeistars, atcerēdamies savus oficiera uzplečus, mēģināja protestēt, bet dažas spēcīgas rokas no­rāva viņu no podiuma. Atritinājās divi karogi. Sarkanais ar uzrakstu «Nost patvaldību! Lai dzīvo revolūcija!» izskatījās kā daudzu ielu kauju veterāns, toties melnais ar neveikli uztrieptajiem baltajiem burtiem «Slava kritu­šiem! Lāsts slepkavām!» šķita gluži jauns. Starp tiem paaugstinājumā uzrausās students un, atrāvis ķiteli uz krūtīm vaļā, sāka izkliegt satrauktus teikumus. Un pa­tiešām karstie, mutuļojošie vārdi rādījās plūstam nevis no lūpām, bet no pārpilnās sirds.

Tai pašā mirklī atdzīvojās gorodovojs. Cenzdamies izraut zobenu no maksts, viņš metās uz priekšu. Bet gre­dzenotā roka, kas nupat vēl bija rotaļājusies ar zelta pakaviņu, deva viņam tikko manāmu zīmi. Gorodovojs aizsteidzās uz parka izeju.

Šampions nesaprata ne vārda. Kāpēc studenta runa gūst tādu atbalsi, ka daži pat ar visiem alus kausiem izskrien no restorāna un pievienojas sašutuma saucie­niem, kas aizpilda katru pauzi?

— Mans dievs, ko viņš stāsta? Rusenieka kungs, pār­tulkojiet! — lūdza Šampions.

— Tas pats kā ikkatru dienu. Kazaki apšāvuši strei­kotājus pie «Uniona» fabrikas, — skanēja skopais pa­skaidrojums.

Parka attālā galā atskanēja izmisīgs kliedziens:

— Kazaki!

Un tūlīt simtkārt atbalsojās koncerta laukumā:

— Kazaki! Kazaki nāk!

Ar šo saucienu pietika, lai izceltos panika. Klupda­mas pār savām garajām kleitām, pametušas grāmatas, vēdekļus un somiņas, birģeļu sievas un meitas muka uz visām pusēm. Kāda madāmiņa, histēriski spiegdama, pa­slēpās zem sola. Kritienā cepure bija noslīdējusi uz acīm, un tagad, nekā neredzēdama, nez ko iztēlodamās, viņa sita ar lietussargu pa garām skrejošo stilbiem.

Rusenieks satvēra Šampiona elkoni un lūkoja viņu aizvilkt, taču korespondents izrāvās. Palaist garām šādu retu izdevību? Neparko! Viņš, kas ne vienu reizi vien atradies briesmās, kura ausīs ložu svilpoņa bija gluži ik­dienišķa skaņa, uzskatīja par savu profesionālo pienā­kumu allaž visu redzēt savām acīm … īss mirklis, — un bēgošo ļaužu mutuļojošā straume izšķīra abus. Šampions palika viens, ieķīlēts starp ķermeņiem, kas grūstījās uz parka izejas pusi, bezspēcīgs kā skaida, ierauta atvara virpulī.

Gaisu piepildīja mežonīga svilpoņa. Svilpa jātnieki, dzīdami sakarsētos zirgus tieši pāri mauram, svilpoja nagaikas, ķerdamas te bēgošu muguru, te atvēzētu roku, te bailēs sastingušu seju. Kaut kas apsvilināja Šampiona pieri — degunkniebja drumstalas nokrita zemē. Nekas šausmīgāks viņam nevarēja atgadīties — atrasties noti­kumu centrā un nekā neredzēt! Šampions pat nejuta asinis, kas strūkloja pa vaigu.

Šķita, jātnieku mežonīgais trieciens apgāzīs, samīs, iznīcinās itin visu, kas vien pagadās ceļā. Bet tāds bija vienīgi pirmais, maldīgais iespaids. Attapušies no pār­steiguma, revolucionāri pulcēja spēkus, drudžainā steigā organizējās pretestībai. Un ne tikai viņi. Arī daudzus nejaušus klausītājus iedvesmoja pašaizliedzīgais piemērs. Puisis, kura runu pusvārdā bija pārtraucis kazaku uz­brukums, arvien vēl stāvēja uz skatuves. Bet jau pēc brīža viņš atjēdzās. Atspēries no paaugstinājuma, stu­dents uzlēca virsū garām aulekšojošam kazakam, izgāza jātnieku no segliem, izrāva viņam pistoli un pazuda pūlī.

Tikmēr citi bija paguvuši izveidot ko līdzīgu barikā­dēm — sabīdījuši solus kopā, uzvēluši citu uz cita. Velti jātnieki laida darbā piešus, lūkodami pārvarēt šo šķērsli lēcienā, — tālāk par ieskrējienu tie netika, jo ik reizi akmeņu krusa izbiedēja zirgus. Lieti noderēja arī smagie alus kausi. No restorāna terases sviesti, tie apdullināja ne vienu vien kazaku.

Bēgošo straumē radās sastrēgums. Arvien vairāk vī­riešu, jā, pat dažas sievietes, atgriezās, lai pievienotos strādniekiem un studentiem. Aprima pirmītējā panika, tagad sirdīs plosījās vienīgi liesmains naids.

Nevienlīdzīgā cīņa ilga jau vairākas minūtes. Te veiklas rokas mesta pudele ķēra kazaku sotņas koman­dieri. Kā apstulbis viņš nobraucīja seju, ieraudzīja uz pirkstiem asinis, un no mutes izlauzās rēciens:

— Uguni!

Norībēja šāvieni. Students, kuram bija izdevies izsis­ties līdz savējiem, ievaidējās un saļima. Revolucionāri pieplaka zemei. Bet tas neko daudz nebūtu līdzējis — soli nepasargāja no lodēm, rast aizsegu varēja tikai aiz kokiem.

Šampionam sažņaudzās sirds. Uzrāpies uz čuguna iežogojuma, no kura varēja novērot visu kaujas lauku, viņš līdz sāpēm sasprindzināja tuvredzīgās acis, kamēr izplūdusī apkārtne pieņēma kaut cik noteiktākus apvei­dus. Pēkšņi viņš pamanīja, ka lejā sakustas krūmi, no tiem izlēca cilvēks, garām aizlidoja apaļš priekšmets un nolidoja tur, kur jātnieku bars bija visblīvāks.

— Glābjas, kas …

Kliedzienu nosmacēja apdullinošs sprādziens, šķembu ievainoto zirgu negantie zviedzieni. Daži kazaki turpi­nāja šaut. Bet, kad bumbas eksplodēja cita aiz citas, kad dobjām detonācijām pievienojās asi revolveru spraksti, zaldāti izšķīda kur kurais.

Arī Šampions metās skriet. Ne jau aiz bailēm no bumbām, bet uz telegrāfu — reportāžai katrā ziņā jāie­kļūst rītdienas numurā.

— Stāt!

īgns par negaidīto šķērsli, žurnālists skatieniem sa­stapās ar ūsaino gorodovoju, kuru tikko bija pielīdzi­nājis eņģelim.

— Kas tie par jokiem, mans kungs! Vai jūs nere­dzat — es steidzos?! Steidzos kā nekad savā mūžā!

— Muti ciet! — uzbrēca gorodovojs un ar nepārpro­tamu kustību piedraudēja zvelt ar revolvera spalu pa galvu.

Pienāca žandarmu rotmistrs:

— Kas par kņadu?

— Sis anarhists runā kādā tur suņa mēlē, jūsu lab­dzimtība, — ziņoja gorodovojs.

Šampions katram gadījumam pārgāja uz vācu valodu: