Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis: Biedrs mauzeris

Patiešām, pārliecinājies, ka iela tukša, oficieris lika apturēt un klusi pateica apcietinātajam:

— Nu, draudziņ, laidies lapās.

Tas krampjaini ieķērās sēdeklī:

— Apakšpalkavnieka kungs, jūs maldāties … Ļaujiet man paskaidrot…

— Nezaudēsim laiku! — nervozi iesaucās oficieris un uzlika roku uz revolvera maksts. — Būs vai nebūs?!

Jauneklis izlēca no ores, neskatīdamies atpakaļ, pa galvu pa kaklu metās kādos vārtos un paslēpās aiz mal­kas grēdas. Kad viņš pēc brīža uzdrošinājās palūkoties pa sētas spraugu, ormanis ar apakšpalkavnieku bija nozudis un tai vietā pa ielu jādelēja dragūni.

… Pēc triju gorodovoju ierašanās bija apritējusi laba pusstunda. Tomēr neviens neuzdrīkstējās doties uzbru­kumā. Kāpēc līst nāvei rīklē — labāk gaidīt piesolītās bruņu plates. Beidzot špiks, kas pirmais bija pazinis Atamanu, neizturēja:

— Ko vairs tielēties … Sāksim!

Viņu mudināja bažas, ka līdz ar papildspēkiem at­griezīsies žandarmu oficieris, ar kuru tad būs jādala Jirgensona izsolītā prēmija.

Turēdams pistoli izstieptajā rokā, viņš piesardzīgi pavēra parādes durvis. Gorodovoji pārkrustījās un se­koja. Klusi viņi uzkāpa trešajā stāvā. Pie septītā dzī­vokļa durvīm špiks izkārtoja savus spēkus, ierādīdams katram izdevīgu šaušanas poziciju. Viņš jau taisījās pa­raustīt zvana auklu, kad vahmistrs pašā tumšākajā kaktā pamanīja kādu priekšmetu. Tas izrādījās garš, pelēks, pēc pēdējās ārzemju modes šūdināts mētelis. Turpat blakus uzgāja arī cilindru, kurā spocīgi baloja papīra gabals. Sērkociņa gaismā špiks izlasīja:

«Valkājiet veseli! Pēdējais Parīzes fasons!

Atamans.»

Kad Zibeni aizveda uz nopratināšanu, slepenpolicijas kamera bija tukša. Kad viņu atnesa atpakaļ un nometa uz grīdas, viņš, zaudēdams samaņu, vēl redzēja, ka tā stāvgrūdām pilna. Zibens īsti nezināja, cik ilgi nogulējis. Tad sajuta — kāds viņam mazgā asiņaino seju. Zibens gribēja teikt, lai taupot ūdeni, citādi dzeršanai nepietik- šot, bet nebija spēka. Pamazām līdz apziņai nonāca at­sevišķas runas. Kāds visu laiku vāciski vaicāja:

— Kungi, vai tiešām neviens no jums neprot vācu valodu? Tas ir ļoti svarīgi! Jāpasaka zaldātam, lai uz vietas atsauc galveno.

Zibens atvēra vienu aci — otrā bija pārāk uzpam­pusi — un atsaucās.

— Es! — patiesībā atskanēja tikai aizsmacis čuksts.

Pār viņu pārliecās kalsna, melnu bakenu ierāmēta

seja ar līku degunu un šaurām, kustīgām acīm.

— Jūs? — novilka Šampions. — Mans dievs, jūs taču nespējat piecelties!… Tā ir slepkavība! Lai mani tikai izlaiž, tad visa pasaule uzzinās, kas te notiek… Bet pagaidām es zaudēju laiku, nē, vēl vairāk, es zaudēju savu reputāciju! Ja tūlīt netikšu uz telegrāfu, citas avīzes var aizsteigties priekšā!

Zibenim viss likās gaužām nesakarīgs. Viņš uztvēra tikai vienu:

— Jūs neesat no mūsējiem!

— Tikai pa pusei. Esmu franču avīzes «Temps» ko­respondents. Bet man tas gods būt personīgi pazīstamam ar daudziem redzamiem kaujinieku līderiem. Par Ruse- nieka kungu būsiet noteikti dzirdējuši.

Zibens, kas nepazina Atamana īsto vārdu, pakratīja galvu.

— Pūrmaļa kungu?…

Arī šis vārds Zibenim, kaut tas divus gadus strādājis ciešā saskarē ar Faustu, nekā neizteica.

— Varbūt Dīnas jaunkundzi?

— Kur jūs viņu satikāt?

— Lježā, turpat, kur Rusenieka un Pūrmaļa kun­gus. — Šampions tuvināja muti Zibeņa ausij: — Es iz­darīju viņiem lielu pakalpojumu.

Zibenim atausa gaisma — laikam taču tas ir žurnā­lists, par kuru bija stāstījusi Dīna.

Tagad nebija arī grūti atminēt, ka francūža paziņas ir Atamans un Fausts.

— Kopā atbraucām, — Šampions paskatījās rokas pulkstenī. — Mans dievs, pēc stundas Rusenieka kungs solījās atnākt pie manis. Varbūt vēlaties aizsūtīt kādu ziņu? Sakiet droši, ko vien varu darīt jūsu labā, to lab­prāt izdarīšu.

Zibeņa prāts sāka atkal skaidri darboties.

— Vai jums ir papīrs un rakstāmais? — viņš no­prasīja.

— Mans kungs, par ko jūs mani turat?! Vai jūs do­mājat, ka es parkā, kad uzbruka kazaki un sprāga bum­bas, rakstīju ar pirkstu uz manšetes?! — Šampions iz­vilka safjānā iesietu bloknotu un sudraba zīmuli.

— Re, kur labi! — Zibens pūlējās pacelties uz elkoņa.

Ar Šampiona palīdzību tas beidzot izdevās. — Man te laikam klāsies pavisam plāni. Gribas, lai draugi zinātu, kā šeit ar mums apietas. Biedri, kas uzrakstīs vēstuli?

— Lai raksta Jēkabs, viņš ir študierējis, — atsaucās kāds.

Pienāca students Politehnikuma frencī.

— Raksti, es pamēģināšu stāstīt. — Zibens palūdza malku ūdens un turpināja: — Sveiki, biedrīši! Rakstu jums no «muzeja», kur pašreiz skaitos pats izcilākais eksponāts. Papriekš pašu svarīgāko. Buķelis spīdzinā­šanu neizturēja, pateica, ka es metis bumbu, bet Bračka apsargājis. Ko Buķelis vēl izpļāpājis, to es nezinu. Paš­laik jūtos diezgan žirgts. Tikai, kad domāju, ka mani vēl ņems priekšā pats oberbende Rēguss, sametas tāda nelaba dūša. Un vēl par vienu esmu nemierīgs: ka tik jums neienāk prātā mani un citus atsvabināt. Te pašlaik nekā nevar izdarīt, jo viss «muzejs» piebāzts ar zaldā­tiem. Tad vēl pasveiciniet Līzi tā dikti mīļi no manis un pasakiet, lai nebēdā. Cik nu ilgi spīdzinās, vienreiz tik un tā pārvedīs uz cietumu. Tur jau varēs tā jautrāk padzīvot.

Tikko Šampions bija paguvis noglabāt bloknotu ka­batā, nožvadzēja atslēga. Atvērtajās durvīs, vēršot dur­kļus pret apcietinātajiem, stāvēja zaldāti. Kameras iemīt­niekiem pavēlēja saspiesties pie sienas. Tad zaldāti pa­šķīrās, lai ielaistu «šefu» — slepenpolicijas priekšnieku Rēgusu. Vēl nesen viņš bija tikai Jelgavas forštates poli­cijas iecirkņa pristava palīgs. Reiz, kad kārtējais slepen­policijas priekšnieks iesniedza atlūgumu, — baidīdamies no revolucionāru atriebības, neviens negribēja ilgi palikt šai postenī, — Rēgusam uzdeva nopratināt apcietinātus krievu kaujiniekus. Kopā ar policijas valdes kancelejas ierēdni Ļihejevu viņi izmeklēšanu izveda tik zvēriski, ka tika iecelti par slepenpolicijas vadītājiem. Kopš tā laika Johans Emeriha dēls Rēguss lika sevi dēvēt par Ivanu Emerikoviču, cerēdams, ka tas veicinās viņa karjeru. Vācietis būdams, viņš tā paša iemesla dēļ runāja tikai krieviski.

Rēguss zināja, kāda viņam slava, un centās to pa­svītrot arī savā ārienē. Viņš bija uzaudzinājis šausmino­šas ūsas, kas, līdzīgi asiem, melniem pīķiem, rēgojās virs

tuklajiem, piepūstajiem vaigiem. Neviens nekad netika redzējis «šefa» buļļa augumu citādi kā melnā tērpā, viņa galvu — bez melnās platmales, kuras mīkstās malas aiz­ēnoja plato pieri.

Viņš piegāja pie Zibeņa un piegrūda kurpes purnu pie deguna:

— Tā jau es domāju, ka tu atgriezīsies pie mums… Nekur jau nav tik labi kā pie tava drauga Rēgusa. — Viņš pamāja kādam zaldātam: — Aizstiep uz manu ka­binetu, lai varu apsveikt dārgo ciemiņu, kā nākas.

Kaut nesapratis krieviski teikto pavēli, Šampions bija skaidri saklausījis draudīgo zemtoni.

— Jūs nedrīkstat viņu spīdzināt! Mans dievs, šis cil­vēks jau tā ir pusdzīvs, — viņš vāciski protestēja. — Es uzrakstīšu tādu korespondenci, ka maniem lasītājiem mati celsies stāvus. Jums nāksies atbildēt!

Rēguss pagriezās un nolūkojās žurnālistā kā zilonis mušā: