Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis: Biedrs mauzeris

Neviens vairs nelasa šos nejēdzīgos ziņojumus. Tie pārplūdinājuši galdu, mētājas uz grīdas. Redaktorā mos­tas aizdomas — tas vairs nav vienkārši dullums, te kaut kas slēpjas. Un tad viņam uzaust gaisma. Šampions aiz­ņem vadu, tātad sagaidāma sensacionāla reportāža. Nā­kamreiz viņš jau pats skrien pretī izsūtāmajam zēnam.

«Par ielaušanos cietumā vai citā ieslodzījuma vietā un apcietināto varmācīgu atbrīvošanu vai aizvešanu vai­nīgie tiek sodīti ar nosūtīšanu katorgas darbos raktuvēs, ar termiņu no 15 līdz 20 gadiem. Ja pie ielaušanās cie­tumā un apcietinātā atbrīvošanas vai aizvešanas tiks izdarīta nogalināšana vai dedzināšana, vainīgie tiek no­sūtīti uz mūža katorgas darbiem raktuvēs…»

Atkal tas pats. Nu vairs nav ko gaidīt. Redaktors uzvelk'mēteli mugurā un pošas uz mājām. Un šai brīdī beidzot pienāk Šampiona korespondence. Izsūtāmais zēns joņo pa trepēm lejā, mctieris trauc augšup.

— Atbrīvot trīs slejas! — kliedz redaktors.

Metieris noplāta rokas:

— Par vēlu. Vairāk par trīsdesmit rindiņu nevar dot. Pie labākās gribas!

Redaktors izmisis — ko lai dara? Lasītājiem laikā jāsaņem avīze.

— Labi, šodien dosim tikai pašu galveno. Pārējo pa­taupīsim ekstra izdevumam.

Ar drudžainu steigu viņš sašvīkā Šampiona telegramu un pasniedz metierim:

— Te būs piecpadsmit rindu. Atlikušās piecpadsmit virsrakstam: RĪGAS REVOLUCIONĀRI ŠTURMĒ CA­RISKO BASTILIJU.

2

Ģente. Pagājušas astoņas dienas. Osta. Stiprajā jūras vējā šūpojas lukturi, met nemierīgas atblāzmas pret «Odina» bortu. Pa līgano trapu, salīkuši zem smagajām kastēm, kāpj beļģu dokeri. Viņi strādā kā nekad. Viņi zina, ka šī krava palīdzēs biedriem tālajā Krievijā izcīnīt brīvību.

Kaste pēc kastes pazūd tilpnē. Viena pie kantēšanas noveļas uz sāniem. Plīst dēlis, un zem tumšas eļļas kār­tas iekvēlojas šauteņu metāls. Ieroči revolūcijai! Uzbru­kums sācies!