Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis: Biedrs mauzeris

Pēkšņi gaita neviļus kļuva gausāka. Tam nebija ne­kāda sevišķa iemesla, izņemot košās peonijas, kuras, aiz muguras kautri slēpdams, viņam pa priekšu kāds puisis nesa savai iemīļotajai. Šajā laikā, kad sarkanā krāsa visbiežāk saistījās ar asinīm, Robim bija prieks redzēt puķu spilgto sārtumu. Viens zieds atraisījās no pušķa un nokrita uz ietves. Robis to pacēla un dziļi ieelpoja maz­liet sūro, vasarīgo smaržu. Biedri viņu uzskatīja par sausu cilvēku, un tas zināmā mērā pat sagādāja ganda­rījumu, jo nozīmēja, ka izdevies atbrīvoties no jūsmas par sīkumiem, kas gan piešķir dzīvei daiļumu, bet reizēm traucē pievērst galvenajam mērķim visas domas, visu uzmanību, visus spēkus. Ne velti divdesmitgadīgais Robis bija iemantojis tādu pagrīdnieka slavu, ka viņam bez ierunas paklausīja arī pieredzējuši pusmūža vīri. Taču pietika ceļā pagadīties, lūk, šim ziedam, un īstā daba guva virsroku.

Sasniedzis Stabu ielas stūri, Robis brīdi vilcinājās — viņš jau bija tā zaudējis daudz laika, lauzdamies ārā no Vērmaņparka, kur tika izrīkojis bumbu metējus, at­šaudīdamies no vajātājiem, izlīkumodams vai pusi Rīgas, lai sajauktu pēdas. Viņš neuzkrītoši atskatījās, neierau­dzīja nekā aizdomīga un tomēr nedevās tieši uz konspi­ratīvo dzīvokli, bet nolēma piesardzības pēc izmest lieku cilpu.

Iedams garām Baltijas Vagonu fabrikai, Robis caur vārtu režģiem saskatīja uztrauktu ļaužu baru, kas ielenca uz platformas uzrāpušos runātāju. Robis tūdaļ noprata, ka vēstis par sadursmi pie «Uniona» un Vērmanītī jau apskrējušas visu pilsētu un paguvušas sabangot prātus. Viņa ausis sniedza arī atsevišķi izsaucieni:

— Atmaksāt bendēm! Dodiet mums ieročus!

«Jā, tas pašlaik bija vissāpīgākais jautājums. Kādas gan ziņas Atamans atvedis no Beļģijas?»

Robis paātrināja soli. Pēc dažām minūtēm no otras puses iegriezās Stabu ielā un, turēdamies namu ēnā, tik veikli ienira lielas īres mājas vārtos, ka būtu bijis grūti pateikt, kura sēta viņu aprijusi. Šķērsojis pagalmu, uz­skrēja trešajā stāvā.

Lai gan piektā dzīvokļa durvis zem porcelāna plāk­snītes ar gotiskiem burtiem «E. Krieviņ» greznoja iespai­dīgs zvans, viņš pieklauvēja, četri īsi sitieni, pauze, vēl viens. Kad Robis bija atkārtojis šo signālu, pajauna, gaišmataina sieviete ielaida viņu gaitenī.

— Vai Atamans ieradies? — nepacietīgi apvaicājās Robis un tūdaļ ievēroja viņas saraudātās acis. — Kas vainas, Līze?

— Zibens apcietināts.

«Zibens» nu jau pusgadu bija Līzes vīrs. Savā laikā apradusi ar šo kaujas vārdu, viņa lietoja to līdz šai baltajai dienai.

— Kur viņš atrodas?

— «Muzejā», pie bendes Rēgusa… Tu zini, kas vi­ņam draud… Šis zvērs vēl nebūs aizmirsis, kā Zibens ar tavu palīdzību toreiz izlauzās no slepenpolicijas. Kad iedomājos, kā viņu spīdzina, es vai prātu zaudēju. Robi, es zinu, tev tikai vajag gribēt — tu spētu viņu atsva­bināt.

Robis vāri noglāstīja Līzes matus un klusi sacīja:

— Varbūt, varbūt… Bet, saproti, Līze, es to ne­drīkstu, mums pašlaik cits uzdevums …

Smagiem soļiem, kas tā nesaskanēja ar parasto gaitu, Robis iegāja istabā un atkrita gultā. Sēdēšana bija cieta, jo zem plānā matrača glabājās revolveri.

Robim kaujinieka gaitas nozīmēja nevis romantisku epopeju ar pārgalvīgiem uzbrukumiem un veiklām bēg­šanām, bet grūtu, asiņainu, tomēr nepieciešamu darbu, kuru viņš bija uzņēmies cilvēku dižā mērķa dēļ. Viņš tagad domāja par Zibeni, kas Riharda Pola fabrikā bija mācījis viņu apieties ar virpu, Zolitūdes mežā — ar mauzeri. Viņš atcerējās, cik labs un atsaucīgs allaž bijis Zibens — pietika pateikt vārdu, lai viņš uzņemtos visbīstamāko uzdevumu. Robis nešaubījās, ka Zibens pamestu visu un bez svārstlšanās steigtos izpestīt draugu, un sirds savilkās skaudrās sāpēs, zinot, ka šoreiz bied­ram nāksies velti gaidīt palīdzību.

Jāapbruņo tauta, visplašākās masas — tas patlaban galvenais! Kādēļ kavējas Atamans? Kas viss varēja mi­sēties ceļā — pārbraucot pie Tilzītes Krievijas robežu vai tepat Rīgas stacijā, kur allaž dežurē špiki. Cerēt uz labāko, būt gatavam visļaunākam, — tāda ir kaujinieka dzīves gudrība …

Cik labi pēc mokošām šaubām un bažām uzzināt, ka biedrs sveiks un vesels, turēt savā plaukstā silto, dzīvības pilno roku! Arī šoreiz tā būs, citādi nevar būt! Nav vēl izlieta tā lode, kas piespiestu zaļokšņo Atamanu pamest savus biedrus. Lai vai kur, lai vai kā, Atamans allaž izsitīsies. Gan viņi vēl kopā smiesies par trakiem piedzī­vojumiem.

Robim pēkšņi kļuva viegli ap sirdi. Viņš pūlējās at­minēties kādu no Atamana iemīļotajiem motīviem. Sevī Robis pilnīgi izjuta melodiju, jo ausīs visu laiku skanēja vārdi, bet Līze sadzirdēja kaut ko līdzīgu patvāra sīk­šanai. Tas viņai atgādināja pienākumus.

— Robi, tu taču paliksi te kādu laiku? Vai tev ko pagādāt? — viņa jautāja. Asaras jau bija apžuvušas, tikai acis joprojām sarkanas.

Līze bija cīnītāja sieva, revolucionāre, un apzinājās to pat šajā vismelnākajā stundā. Viņai ir savs postenis, mazs un tomēr svarīgs, — uzraudzīt konspiratīvo dzī­vokli, kuru biedri savā starpā dēvēja par komūnu, rūpē­ties par tā iemītniekiem, uzturēt sakarus. Un pienākuma sajūta saturēja, neļāva atmiekšķēties, noslēgties savās bēdās.

-— Man? — Robis tīri izbrīnījās.

— Varbūt tev nauda vajadzīga? — stomīdamās pie­dāvāja Līze.

Robis, kuram patiešām nebija ne kapeikas pie dvē­seles, pasmaidīja:

— Vajadzīga, pat ļoti vajadzīga. Bet, ņem vērā, ma­zāk par ceturtdaļmiljona mani neapmierina.

Līze, mazliet apvainota, paraustīja plecus un iegāja blakus istabā pārmainīt gultas veļu. Šai konspiratīvajā dzīvoklī, kuru pats Robis bija izvēlējies un iekārtojis, atradās tikai pašas nepieciešamākās mēbeles: sešas gul­tas, kur vajadzības gadījumā varēja pārnakšņot apdrau­dēti kaujinieki, galds, daži Vīnes krēsli, trīsviru skapis. Vienīgā šķietamā greznība — etažere ar grāmatām. Dzī­vokļa īstās ērtības slēpās citā apstāklī. Tieši zem diben­istabas loga, sasniedzams ar veiklu lēcienu, stiepās līdzens jumts. Bez tam pa virtuves durvīm varēja iekļūt mazā iekšējā pagalmā, kur pietika pacelt divus žoga dēļus, lai, šķērsojot kaimiņu sētu, atrastos Marijas ielā. Briesmu brīdī dzīvokli varēja pārvērst mazā cietoksnī. Zibens bija pierīkojis logiem iekšējus tērauda slēģus ar caurumiem šaušanai. Zem izceļamās grīdas glabājās smilšu maisi durvju aizbarikādēšanai.

Šīs priekšrocības gan vēl nekad nebija izmantotas, un Robis cerēja, ka policijai tā arī neizdosies uzokšķerēt komūnu, kur varēja justies drošāk nekā savās mājās.

Izvēlējies plauktā grāmatu, Robis apgūlās. Dabūja izlasīt pāris rindiņu, kad pie durvīm atskanēja norunātie klauvējieni. Atamans! Robis pielēca kājās un devās pretī. Bet nācējs bija Brašais. Drīz pēc viņa atkāpa cits biedrs. Kad piebungoja trešo reizi, Robis nešaubījās, ka atkal kāds nāk prasīt ieročus, un vairs necēlās kājās — neko iepriecinošu taču nevarēja pateikt. Bet, saklausījis pazīs­tamu, mazliet dziedošu balsi, izsteidzās gaitenī. Dīna, cik sen viņš nebija meiteni redzējis! Vaigos iesita tumša asiņu šalts.

Un tur viņa jau stāvēja. Tā pati mazā Dīna, kuru Robis bija pazinis kā meitenīti, un tomēr tāda kā pār­vērtusies. Skaidro pieri joprojām apstaroja lāsmaini gaiši mati, kurus viņš tā mīlēja, bet kaut kā pietrūka. Tas pats vijīgais, meitenīgais augums, tikai kļuvis tvirtāks, taisnāks, pašapzinīgāks. Tās pašas maigās, brūnās acis, bet bērnišķīgo dzirksti tajās bija nomainījusi nopietnība, kas lika meitenei izskatīties vecākai par saviem astoņ­padsmit gadiem. Atkalredzēšanās prieks sagrāba Robi ar tādu spēku, ka aizmirsās galvenais — reiz Dīna šeit, pārradies arī Atamans, viņiem taču vajadzēja izbraukt kopā.