Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - Biedrs mauzeris

— Kas tas par kverkšķi? Laikam pirmo reizi pie mums …

— Esmu Parīzes laikraksta «Temps» speciālkores­pondents Žoržs Šampions.

— Ak, biedrs ir ārzemnieks, — Rēgusam iepatikās pajokot. — Kurā viesnīcā kundziņš apmeties?

Šampions jau gribēja minēt «London City», bet laikā piekoda mēli. Ja nu izdarīs kratīšanu un uzies čemodānā paslēptos revolverus?

— Nosaukumu neatceros, — teica viņš. — Es tikko kā iebraucu Rīgā.

— Laikam jau tāda lepnāka, — Rēguss turpināja ņirgāties.— «Hotel de Rome» vai «Sankt Petersburg»?… Arī nē? Un ielu jūs, protams, arī esat aizmirsis?

— Tā ir. Bet ceļu es gan atradīšu. Ja jūs man neticat, griezieties pie franču konsula. Arī firmas «Pežo» pārstā­vis Dublē kungs var apliecināt manu personību …

— Es pats esmu franču konsuls! — Rēgusa savaldī­tais tonis pēkšņi pārvērtās rēcienā. — Es pats esmu cars! Es tevi sapūdēšu, nolādētais buntavniek. Es … — viņš meklēja pašu spēcīgāko draudu, — es no tava žīdu de­guna izsitīšu pieckapeiku gabalu! — un Rēguss izgāja no kameras.

Durvis aizcirtās.

Šampions paraustīja plecus. Tādi draudi viņam ne­bija nekas jauns — hotentotu ķeizars bija pat piesolījis iztaisīt no viņa deguna cepeti. Bet kas var zināt, te nav Ilotentotija, bet cara Krievija. Tur vismaz rēķinājās ar to, ka viņš ir ārzemnieks, šeit viņu uzskata par revolu­cionāru. Protams, tas ir gods, tomēr diezgan bīstams pašreizējos apstākļos… Šampions pamazām sāka uz­traukties. Cits pēc cita nobalēja iecerētās reportāžas sen­sacionālie virsraksti, toties arvien spilgtāks kļuva dzel­tenais cūkādas čemodāns ar dubultā dibenā noglabātiem revolveriem, kas viesnīcas istabā stāvēja pašā redzamā­kajā vietā. Uzzinās, kur viņš dzīvo, un galu galā atradīs arī nelegālos ieročus. Viņš, protams, var apgalvot, ka visus piecus mauzerus paņēmis personīgajai drošībai, bet kas tam noticēs, ja nav noticēts pat viņa pasei ar franču ārlietu ministrijas zīmogu un krievu konsulāta vīzu?… Vistrakākais, ka par šo joku viņu var izraidīt. Par se­kām pat domāt negribas — palaist garām īstu revolūciju, to viņš neizturēs!

Tomēr profesionālo ziņkāri nevarēja ilgi noslāpēt. Ja jau viņam te jāsēž, vismaz lietderīgi izmantos laiku. Vispirms Šampions pierakstīja bloknotā savus iespaidus:

«Maniem lasītājiem grūti iedomāties, kādos apstākļos pašreiz atrodos. Kamerā tikai divi niecīgi lodziņi pie pa­šiem griestiem — viens uz gaiteni, otrs uz pagalmu — tie paši aizrestoti. Šeit ir tik tumšs, ka ar grūtībām spēju atšķirt burtus. Citu pēc cita ieved arestētos revolucio­nārus. Tie, kas ieslodzīti jau vairākas stundas, apgulu­šies uz kailās grīdas. Viņiem jāguļ kā sardīnēm bundžā — šī vārda tiešajā nozīmē. Ja kāds no gulētājiem vēlas pa­griezties uz otriem sāniem, tad sajūk visa rinda un pā­rējiem gribot negribot arī jāpagriežas, jo citādi nepietiek vietas. Nupat iepazinos ar slepenpolicijas priekšnieku, kas izskatās kā īsts lielceļa laupītājs. No studenta, kas laipni atļāvis izmantot savu muguru kā rakstāmgaldu, nupat uzzinu, ka patiesībā politisko lietas jāizskata žan­darmērijai, bet vietējie vācu baroni izrēķināšanos ar revolucionāriem labprātāk uztic savam tautietim Rēgu­sam. Bez tam pastāv tā saucamā «ohranka», kuras pār­ziņā galvenokārt atrodas spiegi. Vismazāk bīstami ir policisti ar galīgi neizrunājamiem vārdiem: gorodovoji, okolodočņiki, urjadņiki. Bet atgriezīsimies kamerā. Šeit valda drūms un tomēr pacilāts garastāvoklis. Brīžiem kādā kaktā uzliesmo revolucionāra melodija. Var just, ka šie ļaudis pārliecināti par savu uzvaru, kuru pat vis­nežēlīgākais terors nespēs novērst… Lai lasītājs man piedod, ka aprauju savas piezīmes, bet pašlaik zaldāts izsauc mani uz pratināšanu. Ceru, ka varēšu papildināt savu korespondenci ar jaunu saistošu vielu.»

…Apmierināts ar izrādi, ko sniedzis kamerā, Rēguss atgriezās savā kabinetā. Istabas vidū divi rungām apbru­ņoti policisti sasēja Zibenim rokas aiz krēsla atzveltnes. Vienā pusē, atstiepies uz sofa, Ļihejevs spēlēja ermoņi­kas. No labās rokas locītavas nokarājās jājamā pātaga. Šefs aizkūpināja cigāru un ar avīzi atlaidās uz dīvāna, kas stāvēja pie sienas, viņā pusē krēslam. Tā viņi parasti gulēja, kad spīdzināja sevišķi bīstamu revolucionāru.

Policists ienesa paplāti ar dzeramajiem. Ļihejevs pra­tināšanas laikā mēdza stiprināties ar Allažu ķimeli, šefs lēnām iztukšoja divus kausus Stricka Pilzenes alus. Viņš nesteidzās, jo labi zināja, ka nekas tā netirdī apcietināto kā gaidas.

— Aleksandr Aleksandrovič, — griezās Rēguss pie sava palīga, — kas jauns? Vai Bračku tā arī neizdevās notvert?

Ļihejevs ar nopūtu pārtrauca muzicēšanu, lai atbil­dētu:

— Nekas, nekur nepaliks. Mūsu draugs Zibens būs tik laipns un pateiks, kur to atrast.

— Un Brūtgāns. Es viņu nekur neredzu. Vai būtu jau pārvests uz cietumu?

— Ceļā uz šejieni viņu atbrīvoja. Kaujinieki, Ivan Emerikovič.

— Kas to būtu domājis?! — pasmīnēja Rēguss. — Žēl, ļoti žēl.

Viņi samirkšķinājās.

— Šie razbainieki kļūst arvien nekaunīgāki, — tur­pināja slepenpolicijas priekšnieks un gardi nosmējās. — Viens nupat uzdevās par kādu tur franču korespon­dentu. Neko ticamāku laikam nespēja izgudrot…

— Pagaidiet, pagaidiet, Ivan Emerikovič, varbūt tas tiešām ir īstais, — sacīja Ļihejevs un sniedzās pēc ķi­meļa. — No mūsu ohrankas Parīzes aģenta saņemta tele- grama, ka uz šejieni izbraucis avīzes «Temps» korespon­dents. Slavens žurnālists, pazīstams ar savām dulburī- bām. Laikam viens no tiem papīra smērmaņiem, kuriem viss nav mājās. Ar to šodienas traci nepaguvu vēl pa­stāstīt.

— Tas nu gan būtu joks! — un Rēguss tieši no pu­deles iedzēra krietnu malku. — Pārbaudi, Aleksandr Aleksandrovič, lai neiznāk blamāža.

Tā gadījās, ka Šampions nedabūja iepazīties ne ar Ļihejeva pātagu, nedz ar policistu rungām. Rēguss sa­gaidīja viņu ar starojošu smaidu:

— Ile, he, he, Šampiona kungs, tas tik bija joks, vai ne? Atzīstieties, jūs patiešām noticējāt, ka uzskatu jūs par vienu no šīs bandas. Es jūs jau pazinu Vērmaņparkā, nodomāju, lai jau Šampiona kungam tiek tas prieks, sa­gādāsim viņam vielu korespondencei. Ile, he, — Rēguss bārstīja sīkus smieklus. — Un cik veikli es jums notēloju briesmoni!

Šampions grasījās ko pateikt.

— Nē, nē, — atgaiņājās Rēguss, — pateicība man nav vajadzīga. Es piezvanīju Dublē kungam. Viņš jūs gaida lejā. Uz redzēšanos, uz redzēšanos, Šampiona kungs, — un šefs gandrīz ar varu izveda korespondentu no kabineta. — Vienmēr būšu priecīgs jūs satikt.

1

Pa Avotu ielu soļoja kāds jauneklis. Jau pēc dabas izstīdzējis, viņš izskatījās vēl garāks tāpēc, ka krietni apdilusi, skolnieka mundierim līdzīgā, tumšā jaka ar ap­sūbējušām misiņa pogām bija mazliet par īsu, tāpat kā zilās audekla bikses. Melna beznaga cepure, kādu val­kāja vairākums vienkāršo ļaužu, sedza gaišus, pelnu krāsas matus. Likās, viņam gadu trīsdesmit — tik nopietni un pētījoši zilās acis raudzījās pasaulē. Bet jauneklīgi maigā seja un mīkstās, gaišās pūkas zem pastrupā de­guna liecināja, ka Robertam Lablaikam ne vairāk par divdesmit. Acīgs novērotājs vēl atzīmētu, ka, sperdams samērā īsus soļus, Roberts tomēr bez pūlēm apdzina citus gājējus. Nepaietu secen arī tas, ka labā bikšu kabata pasmagāk nokarājas uz leju.