Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis: Biedrs mauzeris

Aiz durvīm, kuras parādīja lifta zēns, skanēja rit­miska klaboņa, brīžiem ietrinkšķējās zvaniņš, reizēm varēja dzirdēt neskaidru izsaucienu. Tomēr vairākkār­tēji klauvējieni nedeva nekādu rezultātu. Fausts izmisis paplūkāja rudo bārdiņu, paraustīja plecus un grasījās jau griezties atpakaļ, bet Rusenieks nepadevās — no visa spēka ņēmās bungot ar dūrēm un raustīt rokturi.

— Iekšā, lai zibens jūs sasper, kamēr vēl neesat izdemolējuši durvis! — atskanēja caur tarkšķiem.

Uz paklāja, galda, krēsliem mētājās avīzes, dažas atšķirtas, citas salocītas, pārpilnajā pelnu traukā kūpēja resna cigāra galiņš. Caurvējā dūmi vilkās uz loga pusi, izveidodami zilganu apli ap žurnālista noliekto galvu. Viņš pat nepagriezās.

Fausts ieklepojās:

— Cerams, jūs piedosiet, ka esam pārkāpuši jūsu istabas integritāti, prasti sakot, ielauzušies nelaikā. . . Vai tad pats nezinu, kādi lieli atklājumi palikuši nerea­lizēti tikai tāpēc, ka cilvēks iztraucēts darbā …

Nekādas atbildes. Joprojām redzēja vienīgi platu muguru un roku, kas izveicīgi darbināja rakstāmma­šīnu, tajos laikos vēl neparastu ierīci.

Pagāja krietns brīdis. Beidzot žurnālists izrāva lok­sni, uzmauca galvā rūtainu žokejmici ar lielu pogu vidū un, nebildis ne vārda, trauca uz durvīm. Rusenieks aizšķērsoja viņam ceļu:

— Maršana kungs .. .

— Nesauciet mani par Maršanu, es šo savu pilsonisko vārdu neciešu! Esmu Žoržs Šampions, pazemoto un apspiesto aizstāvis. Šodien pat varēsiet izlasīt «Temps» nakts izdevumā: «Gadsimta lielākā afēra! Mūsu speciāl­korespondenta Žorža Šampiona sensacionālie atklā­jumi.» Un kam par to jāpateicas? Tikai manam degunam, šim līkajam degunam, par kuru mani apskauž visi žurnālisti. Tūkstoš kilometru attālumā esmu saodis, ka šajās Beļģu Kongo zelta raktuvēs sēž blēži. Viņi paši smiltīs iebēruši saujiņu zelta graudu, kū izkrāptu no ļautiņiem sūrā darbā iekrāto mazu­miņu . . . Nost no ceļa! Man jāskrien uz telegrāfu! . . . Varat tikmēr palasīt manas pēdējās korespondences, — un kā zibens viņš bija laukā.

— Vai tas ir cilvēks? — savā nodabā izsaucās Fausts, tad, uzbīdījis acenes uz pieres, piegrūda de­gunu pie sienas.

— Tā taču mūsu svētā, nedalāmā Krievijas impē­rija? — viņš nobrīnījās.

— Tik tiešām! — arī Rusenieks ielūkojās kartē. — Un, re, ar sarkaniem krustiņiem atzīmējis visas vietas, kur cara tētiņš dabūjis pērienu.

Fakts, ka Šampions interesējas par Krievijas revolu­cionārajiem notikumiem, pamudināja pašķirstīt laik­rakstus. Gandrīz katrā atradās kāda viņa korespon­dence no krievu-japāņu karalauka. Gan kliedzošie virs­raksti, gan sensacionālais stils neko daudz neatšķīrās no buržuāzisko avīžu parastajām reportāžām. Bet Šam- pionam bija savs viedoklis. Viņš ne tikai juta līdzi tūkstošiem «mužiku», -— tā Šampions dēvēja krievu zal­dātus, kuri tika upurēti cara godkārei un ģenerāļu nemākulībai, — viņ/i arī saskatīja visu ļaunumu cēloni caurcaurēm sapuvušajā iekārtā.

— Nemaz nav tik dulls, kā pirmajā brīdī liekas, — Rusenieks teica.

Fausts neatsaucās. Sadrumstaloja pelnu traukā ci­gāru galiņus un izklaidīgi bāza savā lielajā, izliektajā pīpē. Vispār Fausts smēķēja reti — ne vairāk par trim reizēm dienā. Aiz diviem iemesliem: viņš taupīja dārgo tabaku un taupīja slimās plaušas, kas jau tā cieta no laboratorijas izgarojumiem. Šī pīpe ārpus kārtas liecināja, ka viņa smadzenes patlaban darbojas ar virsslodzi. Tomēr galu galā tikai domīgi pateica:

— Varbūt viņš tīšām izliekas dulls .. .

Iespējams, ka Fausts grasījās piebilst ko īsteni filo­zofisku, bet šai mirklī Šampions atgriezās. Viņam bija garas kājas, uz kurām balstījās tievs un stiegrains ķer­menis. Toties pleci bija pārsteidzoši plati — it kā Šam­pions nodarbotos ar grieķu-romiešu cīņu. Zelta degun­kniebis balansēja uz ērgļa deguna, izceldams dzīvās un gudrās acis. Vaigu bārdā, kas ierāmēja iegareno seju, jau metās sirmums, bet ar taisnu celiņu vidū pāršķirtie mati vēl glabāja jaunības spīdīgo melnumu. Viņa ap­ģērbs bija pretstatu savienojums. Juhtādas šņorzābaki un nātnais, tumšzilais uzvalks piestāvētu jebkuram strādniekam, turpretī nevainojami tīrā, stērķelētā ap­kakle un ar Ķelnes ūdeni iesmaržinātais lakatiņš ārka- batā drīzāk piederētos lauku skolotājam. Kopumā radās tikai Šampionam vien īpatnējs izskats.

Šampions jau no pusvārda saprata, kas ciemiņiem uz sirds, tomēr nekurnēdams pacieta Fausta garo un kā parasti zinātniskiem izteicieniem piebārstīto runu.

— Esmu ar sirdi un dvēseli jūsējais! — Šampions paziņoja, platiem, steidzīgiem soļiem pārstaigādams istabu. — Revolūcijas allaž bijušas mana specialitāte. Es pat ņemtos apgalvot, ka neesmu nevienu nokavējis, protams, ja neskaita Lielo franču revolūciju. Krievija ir mans tuvākais ceļa mērķis, es ar vienu kāju jau esmu tur. Bet, lai pakalpotu jums, kungi, esmu gatavs atlikt braucienu … Nē, nē, nedomājiet, ka esmu nesavtīgs . . . Man taču izdevīgi braukt reizē ar jums. Izdevīgi… Ko es saku? Tā ir nedzirdēta laime! Jūs man sniegsiet in­formāciju no pirmavota. Es būšu aculiecinieks, kā pie­pildās Engelsa pravietiskie vārdi par pasaules revolū­cijas centru drīzo pārvietošanos uz Krieviju … Es jau tagad priecājos par virsrakstiem! «Mūsu speciālkores­pondents ziņo no krievu revolūcijas karalauka. Mauzeri taisa vēsturi! Brīvības dieviete izkāpj no asiņu jūras! Kaujinieki — vārds, kas liek drebēt cara impērijai!»

— Jūs taču rakstāt prātīgas lietas, — Rusenieks ne­nocietās, — kāpēc tāds tonis kā iekšā rāvējam gada tirgū ?

Šampions neapvainojās, uzsita uz pleca un viltīgi piemiedza aci:

— Zinu, zinu, bet es, kungi, neesmu Emīls Zolā, bez dekorācijām nevaru. Es daru tā, lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva. Kad stāstīju par nēģeru dumpi Ugandā, kad rakstīju par sacelšanos pret Kubas asiņaino dikta­toru ģenerāli Domingo, kad attēloju streiku Velsas ogļu raktuvēs, redaktori domāja, ka Šampions meklē jaunas sensācijas. Viņiem neienāca prātā vainot mani simpāti­jās pret nemierniekiem, tomēr lasītāji mani saprata.

Vēl ilgi visi trīs todien sēdēja kopā. Par ieroču pir­kumu un turpmāko sadarbību viss jau sen bija izrunāts, bet Šampions prata tik interesanti stāstīt, ka gribējās vēl un vēl klausīties par viņa dēkainajiem braucieniem uz Āfriku, Āziju un Dienvidameriku. Tiesa, sākumā trau­cēja stāstītāja maniere, pārāk nogludinātais un tai pašā laikā kliedzošais runas veids — it kā viņš no galvas lasītu trekniem burtiem iespiestu reportāžu, kur katra teikuma galā izsaucamā zīme. Bet pēc brīža biedri sa­prata, ka citādi Šampions vienkārši nevar — nepiecie­šamība allaž censties kā pirmajam sūtīt ziņojumus bija viņu pieradinājusi domāt trāpīgiem virsrakstiem un ga­tavām telegramas frāzēm.

Drīz vien Rusenieks nāca pie atziņas, ka iepazīša­nās ar franču žurnālistu tiešām bijusi laimīgs ķēriens. Jau pirmajā sarunā ar ieroču fabrikantiem noskaidro­jās, ka krievu revolucionāriem šautenes nepārdos, kaut arī Šampions uzņemtos starpnieka un galvotāja lomu — Beļģijas valdība nevēlējās sabojāt attiecības ar cara sūtniecību.

Stāvoklis negaidot sarežģījās. Fausts pat lika priekšā atmest Lježai ar roku un izmēģināt laimi Šveicē, bet Šampions neatzina nekādus šķēršļus.

— Vai tad tūdaļ jānokar deguns?! — viņš iesaucās. — Nepārdod krieviem, pārdos haitiešiem!