GUNĀRS CĪRULIS: MAGNOLIJA CĪRUĻPUTENĪ

— Vai tad es ko saku?—Murjāns uzreiz piekāpās. — Gribējās tikai atgādināt, ka viņš daudz prātīgāks par mums. Neiznieko laiku, bet dzīvo,— pēdējo vārdu viņš izrunāja sevišķi svinīgi.

— Jā, tā bumbiņas trenkāšana man arī līdz kaklam,— Imants negaidot sadumpojās.— Un mūžīgā «zolēšana» pa vakariem.

— Ja esi noilgojies pēc saviem noziedzniekiem, tevi neviens te netur,— Gunta patiesi apvainojās, bet tad atcerējās savu diplomātisko misiju.— Tomēr nenāktu par ļaunu mazliet uzsist asinis.

— Tev tiešām tā šķiet?— Voitkuss neizrādīja īpašu sajūsmu.

— Klausieties, puiši, šis rāmais ezeriņš ir daudz dziļāks, nekā jūs domājat,— izmetusi āķi, Gunta apklusa.

Piesaistīt vīriešu uzmanību Guntai tomēr neizdevās. Kā par spīti, tieši šajā mirklī bārā ienāca «Magnolijas» nekronētā skaistuma karaliene Irina Perova, vedot pie rokas savu sprigano un visu lutināto atvasi Tatiņu. Tēr­pusies spīdīgi melnās «diskobiksēs» un pieguļošā, baltā īspiedurkņu džemperī, viņa izskatījās gandrīz kā sveš­ķermenis atputnieku tradicionālo treniņtērpu nēsātāju sa­biedrībā. Bet uzvedībā nebija nekā izaicinoša, vairāk tada kā atvainošanās, ka viņa ir spiesta vilkt mugurā drēbes, ko vīrs piegādā no ārzemēm, jo institūta sekretāres algas nepietiek, lai pati iegādātos mazāk uzkrītošas. Priecīgais smaids, ar kādu viņa sveica klātesošos, bija atklāts un vilšanās, ka netiek aicināta bariņā,— pavisam dabiska.

Glezni atbalstījusi elkoņus uz letes, Perova vēlīgi ļāva apbrīnot savu smuidro augumu, sejas svaigo iedegumu, kas tumšo matu ielokā piešķīra viņas ārienei dienvid- niecisku smulgumu.

«Tāda spējīga sagrozīt galvu pat manam Sašiņam,» īgni nosprieda Gunta un demonstratīvi pagrieza Irinai muguru.

— Ja jums labāk patīk mēmais kino, es varu ari klusēt,— Gunta pikti sacīja.

— Runā!— visu vārdā sacīja kapteinis Nahodko.

Jau pēc pirmajiem Guntas teikumiem neviens vairs neraudzījās Perovas virzienā.

— Un tu gribi, lai mēs kā pionieri piedalītos šajā kara spēlītē?—Vladimirs skeptiski vaicāja.— Paldies, man pašlaik daudz nopietnāki kreņķi.

— Bet ja nu patiešām?— Voitkuss nostājās Guntas pusē.— To pat iedomāties nevar, kādas nelaimes atgadas, kad nodzer prātu.

— Tad jo vairāk nav ko bāzt galvu cilpā. No tiem dullajiem zinātniekiem jāturas pēc iespējas tālāk. Izvē­dinās galvu, un izrādīsies, ka vispār tādas disertācijas nekad nav bijis,— Nahodko centās vērst dzirdēto par joku.

Taču piemānīt Priedlti viņam neizdevās.

— No kā tu rausties?

— Labi, pateikšu skaidri un gaiši. Pieņemsim, Kundziņš runā patiesību un manuskripts, kaut nozīmīgs, tomēr tikai nosacīti ir slepens. To zina viņš, tam ticam mēs. Visi pārejie domā, ka tas satur valsts noslēpumu, pie­mēram, nejaušs atradējs, zaglis, ja tads vispār pastāv, vai Guntas onkulis, kurš jau izstājies no spēles…

— Un tagad tu gribi, lai mēs sekojam viņa paraugam un arī piekopjam strausa politiku?

Imanta Priedīša izaicinājums izšķīra jautajumu.

— Es jus pēdējoreiz brīdinu — ordeņus mums par to neviens nepiešķirs,— Leonīds Nahodko teica, kad viņi vien­padsmitajā stāva izkāpa no lifta.

— Ir jau dzirdēts!— Priedītis atvēcinājās ar abām rokām.— Ko tu sīc ka tāds apnicīgs nakts ods. Paskaties labāk, vai manuskripts nevareja iegāzties šajā šķirba.— Viņš noradīja uz spraugu starp kabīnes grīdu un stāva slieksni.

— Nav taču akmens,— Gunta iebilda.— Kā zināms, papīra lapas krītot lido uz dažadām pusēm. Pat ja tās vieno kopēja doma.

— Un ja tās bija mapītē?— šoreiz Murjāns nezināja, kurā pusē nostāties.— Jāuzprasa Kundziņam.

— Vienkāršāk nobraukt leja un pārbaudīt,— nadzīgais Priedītis mudināja viņu un jau pastiepa roku, lai nospiestu pogu.— Tīri neticami, kas tik gadu gaitā neuzkrājas šahtas dibenā.

— Pagusim izvizināties vēlāk. Vakar izrēķināju, ka šajos gliemežtempa liftos mēs pavadām gandrīz piecus procentus no ceļazīmē paredzētā atpūtas laika. Un, jo augstāk cilvēks dzīvo, jo vairāk zaudē. Mēnesī sanāk vesela diena. Ja turklāt gadās iesprūst, var iesniegt tiesā civilprasību un saņemt -kompensāciju,— arī ikdienā Alek­sandrs Voitkuss bija pieradis izteikt savus slēdzienus terminu valodā.

Detektīvi sasniedza gaiteņa galu, kur kreisajā pusē atradās Kundziņa istabas durvis. Pirms pieklauvēšanas viņi brīdi pakavējās pie loga — skats no augšas tiešām bija iespaidīgs, daudz plašāks nekā no viņu stāva, kur balkoni šķita balstāmies uz priežu galotnēm. Šeit nekas nesaistīja pie zemes, iztēlei pavērās jūras klaids, kuru ierobežoja tikai apvāršņa dūmakainā svītra.

— Pēc pusdienām aizstaigāsim līdz tiem akmens blu­ķiem,— Gunta atgādinaja.— Redzi melnos punktiņus aiz bakas? Tur esot noenkurots vecā Raubiņa slavenais zušu murds.

— Vai tiešām stāvvadus izliek tik tuvu krastam?— taujāja Murjāns, attiecinot arī uz zveju līdz sakāmvārda goda līmenim paaugstināto aplamību: «Jo tālāk, jo labāk.»

— Pie mums — tieši aiz trešā sēkļa,— jūrmalnieks Vla­dimirs Zaicis paskaidroja.— Reņģes pavasarī stūrē taisni uz upes muti.

— Ja es šeit dzīvotu, neuzrakstītu ne rindiņu,— Gunta sapņaini sacīja.— Augu dienu skatītos skaistumā.

Nahodko vīpsnīgi noraudzījās biedros.

— Tad varbūt no disertācijas meklēšanas atteiksi­mies — kamēr nav par vēlu?

Priedītis piegrabināja pie durvīm, pēc brīža piedauzīja ar dūri, paraustīja rokturi, bet tās neatvērās.

— Nāku, nāku!— no iekšpuses atskanēja aizsmakusi balss.

Slēdzenē pagriezās atslēga. Uz sliekšņa stāvēja Viktors Kundziņš.

«Vai tāds cilvēks var būt arī izklaidīgs?» prātoja Prie­dītis, «bet varbūt ārējā disciplīna ir viņa vienīgais līdzeklis pret aizmāršību?»

— Ātrā palīdzība!— Murjāns bramanīgi pavēstīja. — Piedodiet, ja iztraucējām nelaikā.

— Tieši otrādi, man jāatvainojas jums,— Kundziņš ar mulsu smaidu aicināja apmeklētājus istabā.— Pēkšņi uz­nāca nespēks. Tas laikam no gaisa spiediena maiņas…

— Drīzāk jau atslabums pēc visiem uztraukumiem,— Voitkusam gribējās ātrāk rast skaidrību.— Tātad ma­nuskripts laimīgi atradies, ja tik mierīgi gulējāt?

Kundziņa sejas izteiksme spēji pārvērtās. Likās, no- miedzī aizmirstā šā rīta liksta atkal izspieda no apziņas visu pārējo, pat smalkajā audzinašanā iemantotos pieklājī­bas refleksus. Nepiedāvājis ciemiņiem apsēsties, viņš ie­steidzās guļamtelpā, no kurienes atgriezās tajā pašā nakts- tērpā, vienīgi uzlicis brilles.

— Palīdziet, biedri, es kompensēšu…

Priedītis nejāva viņam turpināt:

— Vispirms mums jāzina, kā tas noticis. Stāstiet visu, ko atceraties. Arī šķietami mazsvarīgus notikumus.

Kundziņš atkal izgāja. Pa durvju spraugu Gunta redzēja, kā viņš izņem no atvilktnes vairākas medikamentu kārbiņas, saber saujā dažādu krāsu tabletes, norij tās, kāriem malkiem tieši no pudeles uzdzerot virsū «Fantu». «Divas zilganas, divas baltas un viena melna,» Gunta drošības dēļ ielāgoja, «vai tikai nav narkomāns?» Viņa vērīgi nopētīja Kundziņa acu zīlītes, mēģināja saskatīt uz kreisās rokas atsegtā apakšdelma injekcijas adatas pēdas. «Nē, laikam vēl nav tik zemu kritis, tomēr bez stimulējošiem preparātiem vairs nespēj dzīvot…»