GUNĀRS CĪRULIS - MAGNOLIJA CĪRUĻPUTENĪ

— Tad te vēl atpūšas mans senais paziņa profesors Vobļikovs, mūsu institūta daiļā sekretāre Irina Vladimi- rovna Perova, pirmīt pieminētais zinātņu kandidāts Mehti Taļimovs. Ir vēl daži kolēģi, ar kuriem sasveicinos tikai pa gabalu, piemēram…

— Draugi, mēs mīņājamies uz vietas,— Murjāns ap­rāva Kundziņu.— Jāsāk darboties!

Viņi atvadījās, palūdza, lai Kundziņš nekur tālu neaiziet,

un piekodinaja pagaidām nevienam nestāstīt par zaudējumu.

— Bet Taļimovs un biedrs Apsitis?— Kundziņš dinaja.— Vajadzētu brīdināt.

— To mēs paši izdarīsim.

* * *

«Ražošanas apspriede» notika jumta stāva solārijā. Iz­rādījās, ka arī atvaļinājuma laika viņi nespēj atmest birokrātiskos netikumus — viss jāiesāk pēc iepriekš ap­stiprinātā plāna. Tomēr izdaudzināta koleģiālā lemšana šoreiz būtu tikai brīvprātīga pakļaušanās priekšniecībai, kuras lomu joprojām neviens negrib uzņemties, kaut gan klusībā katrs, protams, uzskatīja, ka ir gudrāks par citiem…

Jā, tikai domās Gunta uzdrošinājās sev atzīties, ka ir prātīgāka par sava kursa vīriešiem. Gan pienāks laiks, kad neglītajam pīlēnam izaugs vērienīgie un baltie gulbja spārni. Tad viņa ar Sašiņu pacelsies tādos augstumos…

Gunta novilka vilnas jaku.

— Karsti.

Lai arī vējš te pūta ar divkāršu spēku un brīžiem radās iespaids, it kā nams līgotos, tomēr plcksistikla vairogu aizsegā valdīja īsti tropiska sutoņa.

— Es gan būšu spiests jūs šoreiz pievilt,— negaidot ierunājās Zaicis un piecēlās.— Paša sieva tomēr tuvāka nekā sveši noslēpumi, un Rīgas autobuss atiet pēc pus­stundas. Ar mani varat rēķināties tikai kā ar pilnvarotu sūtni ārkārtējiem uzdevumiem.

Pārējie atviegloti uzelpoja, jo sirds dziļumos baidījās no Vladimira privātdetektīva pašdarbības.

— Pasaki Marutai, ka šārīta jezga saistīta ar mūsu jauno uzdevumu,— Priedītis ieteica.— Miliču sievas nav pārāk izlutinātās, sevišķi tavējā… Bet arī es steidzos. Jāaprunājas ar dāmām, kamēr nav atdzisušas pēdas.

— Zozīti atstaj manā ziņā,— Murjāns lūdza.— Tik un ta grasījos šodien izķemmēt rajona universālveikalu. Un pie reizes…

— īsta sieviete nekad nepiedos, ka viņu apciemo tikai «pie reizes»,— Gunta brīdināja.— Mēs ar Sašiņu ķersi­mies pie personāla, vai ne, mīļumiņ?

savu atga-

Voitkuss saviebās, bet neiebilda.

— Ja disertācija patiešām nozagta, nevis pazaudēta, tā jau atrodas aiz trejdeviņiem kalniem. Nav taču kniep­adata, ko var tepat paslēpt,— viņa teica.

— Pēc tavām domām, darbojies kāds cilvēks no malas? Nemaz nav zemē metama versija…— Zaicis piekrita.

— Tas met ēnu uz jūsu dievināto Zozefīni. Neredzu neviena cita, kas nepamanīta varētu te iekļūt,— Apsīte ar ļaunu prieku atgādināja.

— Bet jēga, jēga? Pasakiet man priekšā motīvu, un es pateikšu, kas ir zaglis,— Murjāns uzstāja.

— Pirmām kārtām jānoskaidro — kā, pēc tam lauzīsim galvu — kāpēc? —Voitkuss prātīgi ierosināja. —Manu­prāt, visticamākais ir apvienotais variants: manuskriptu ievilcis nāsīs kāds no nama iemītniekiem, bet aiztran­sportējis svešinieks.

— Ar abām rokām balsoju par šo hipotēzi,— Zaicis atdzīvojās.— Atcerieties, vakar, kad atvedām atpakaļ ma­nas nelaimīgās viešņas, pie durvīm stāvēja sarkans zapiņš. Bet šorīt vairs nebija.

— Nu, svešu mašīnu te netrūkst. Katru dienu pie durvīm ir melna volga, laikam noliktavas pārzinei vīrs brauc no Rīgas pakaļ. Vajadzēs mums abiem, Guntiņ, izpētīt šo ģimenes dzīvi uz riteņiem.— Un Voitkuss smagi nopūtās.

Vobļikova istabas likās neapdzīvotas. Uz galda — vienā kaudzē laikraksti, otrā — grāmatas, pašā vidū — atvērta klade un vairāki uzasināti zīmuļi. Bet uzšķirtajā lappusē nebija neviena ieraksta. Tikpat sterila — gandrīz kā slim­nīcas reanimācijas palāta — izskatījās arī guļamtelpa ar sanitārajiem priekšrakstiem atbilstoši uzklāto gultu. Vie­nīgā dzīvības pazīme — gaisīgais saules stars, kurā dejoja neiznīdējamie puteklīši.

Dienas pirmajā pusē Vobļikovs vienmēr valkāja tumšzilu treniņtērpu, it kā vēlēdamies pasvītrot savu mūžīgo spor­tisko formu. Uh patiešām — stiegrainais profesors nemaz neatgādināja sagrabējušos večus, kādus Priedītis iztēlojās trīs gadsimta ceturkšņus nodzīvojušus vīriešus. Vienīgi nosliece uz monologiem, kas atkal un atkal meta as­prātībām izrotātas cilpas, liecināja par vecuma sklerozi, bet iespējams arī, ka atspoguļoja garajā universitātes

pasniedzēja praksē par otro dabu pārvērtušos iekš'ējd nepieciešamību apžilbināt auditoriju.

— Atnācu aprunāties par Viktoru Janoviču Kundziņu. Ja nemaldos, jūs viņu pazīstat jau sen,— nosaucis savu uzvārdu, bet aizmirsis pieminēt darbavietu un dienesta pakāpi, sacīja Imants Priedītis.

Vobļikovs tādiem sīkumiem nepievērsa uzmanību. Viņš priecājās par katru apmeklētāju, par katru ieganstu, kas attaisnotu slinkuma lāpīšanu.

— Sēdieties, jaunais cilvēk, sēdieties un jūtieties kā mājās. Bet uzvedieties kā ciemos un — galvenais — ne­smēķējiet,— profesors piebilda, ieraudzījis, ka Priedītis automātiski noliek uz galda cigarešu paciņu.— Vīsi in­teliģenti cilvēki sen atmetuši, ieteiktu to darīt arī jums, tikai tādējādi ir cerības saglabāt radošās potences līdz sirmam vecumam… Jā, mans draugs Kundziņš… Kad iepazināmies, viņu dēvēja par talantīgu, jaunu zinātnieku. Tagad kļuvis slavens, bet par viņa talantu neviens vairs nerunā. Pēc daudziem gadiem vakar gadījās izdevība atkal sirsnīgi patērzēt. Tomēr izrādījās, ka varam viens otram pateikt vienīgi: «Kāds prieks jūs redzēt!» Atlikām sirsnīgo sarunu vēl uz pieciem gadiem, it kā mums visa dzīve būtu priekšā. Kaut gan — ja baumas attais­nosies un viņš patiešām kļūs par mūsu zinātnisko sek­retāru — šo apšaubāmo prieku nāksies izbaudīt krietni biežāk…

Priedītim profesors iepatikās uzreiz. Citkārt viņš ar baudu klausītos, pat censtos iegaumēt vienu otru prātulu, lai atstāstītu biedriem, bet šodien vajadzēja ievirzīt sarunu vēlamajā gultnē.

— Ko jūs domājat par Kundziņa darbu? Vai viņa doktora disertāciju jau izlasījāt?

— Izcils praktiķis, bet diemžēl ne vairāk… Zināt, iespēja būt atklātam ir vienīgā privilēģija, kas tiek piešķirta mūža novakarē. Ja padomājam — ko jaunu iespējams pateikt, teorētiski analizējot ārzemju sasniegumus šajā pielietojamās zinātnes nozarē? Bet viņš pietiekami ilgi dzīvojis rietumos, lai būtu pārliecinājies par lietderības koeficientu un attīstītu perspektīvas idejas. Ar to Kundziņš noteikti būs spīdoši ticis galā, nemaz nešaubos. Taču viņa disertāciju neesmu redzējis.

— Vai tad viņš jūs nelūdza būt par oponentu?

— Pagaidām tikai piedraudēja. Opozīcija pat gadu gaitā nekļūs par pozīciju, vai jums tā neliekas? Tāpēc

nesteidzos piekrist, man pilnīgi pietiek, ka šeit jānoņemas ar Rīgas aspirantu. Vakar atkal bija klāt…

— Vakar Kundziņš laikam bija krietni kunga prātā. Viņš īsti neatceras, kā atgriezies savā istabā.

— Kas tur ko neatcerēties! Vispirms pavadījām līdz mašīnai manu aspirantu. Tas gan bija pilnās burās, ne­parko negribēja palikt pa nakti. Vicināja somu un vienā laidā atkārtoja: «Ripošu uz mājām, jūs mani nemāciet!» i Galu galā — kur teikts, ka students nedrīkst būt gudrāks i par savu profesoru?

— Un pēc tam?

— Pēc tam uzbraucām augšā… Vai ar Kundziņu kas noticis? Brokastīs viņu neredzēju. Kundziņš parasti ierodas ' tik punktīgi, ka pēc viņa var pārbaudīt pulksteni.