GUNĀRS CĪRULIS - MAGNOLIJA CĪRUĻPUTENĪ

— Labi, atgriezīsimies uz šīs grēcīgās zemītes. Vai jūs pie|aujat iespēju, ka esmu mūsdienu Mata Hari? Ka ar vira starpniecību nogādāju ārzemēs slepenu informāciju par institūta atklājumiem? Uz televizora ekrāna tāda versija taču liktos tīri pieņemama, vai ne?

Priedītis nosarka un kļuva liekvārdīgs:

— Irina, tas nav godīgi… tas ir sitiens zem jostasvietas… es jus lūgtu…

— Lūgt nevajag, atbildiet uz pēdējo jautājumu: kāpēc tadā gadījumā vēl neesat pacenties mani noskūpstīt?

— Mammuk, man gribas ēst,— atskanēja Tatiņas balss.

— Nu, vai es neteicu, ka man rokas un kajas sais­tītas?— Perova bezbēdīgi iesmejās, un Priedītim uzmācās aizdomas, ka viņš visu laiku ticis āzēts.

…Ēdamtelpā Priedītis neapsēdās pie sava galda, bet brīvajā vietā pie loga — tieši aiz Kundziņa krēsla.

Viņš bija ieradies pirmais un tagad kā no orķestra ložas varēja pārskatīt visu «skatuvi», novērot darbojošos personu uznākšanu. Ogļrači vēl bija Rīgā, tāpēc zāle pildījās sīkām straumītēm, kas, virpuļodamas ap galdiņiem, aizplūda dažādos virzienos. Par redzes atmiņas trūkumu Priedītis nemēdza sūdzēties un pa gabalu pazina gandrīz visus. Lūk, sakumpis vīrietis adītā bezrocī, viņš pat šurp nāca ar nodzisušu smēķi tuklajās lūpās, daudzās ārzemju akadēmijās ievēlēts par goda locekli; negribēdams ieman­tot augstprāša neslavu, viņš klanījās pa labi un pa kreisi, kaut arī droši vien katrreiz pat neapzinājās, ko sveicina. Turpretī brangais plikgalvis ar darba veterāna nozīmīti pie rūtainās žaketes atloka ij nedomāja šķērdēt pieklājības žestus, un pēc viņa laipnā smaida varēja nekļūdīgi spriest, kuram no pusdienotājiem ir ietekme institūta dzīve. Ka vienmēr vicinādams rokā termosa pudeli, iesteidzās pa­jauns lietuviešu zinātnieks un, vēl kājās stāvot, bera mutē aukstās uzkodas, it kā baidīdamies zaudēt pat minūti sava vērtīgā laika. Rokas uz krūtīm sakrustojis, šļūcinot rītakurpēs ieautās kājas, institūta Vidusāzijas filiāles saimniecības pārzinis ieveda zālē ģimeni — sievu un divas bižainas knīpas.

Tikai tagad Priedītis pēkšņi apjēdza, kādu bezcerīgu pienākumu brīvprātīgi uzņēmies: kurš no šīs raibās sa­biedrības spējīgs tīšuprāt vai aiz pārpratuma pievākt svešu rokrakstu? Viņš atviegloti uzelpoja, kad telpā kā svaiga vēja brāzma iebruka biedri.

Un tad, gandrīz neviena nepamanīti, ēdamzālē ienāca Maija un Karels Lepiki. Viņa — melnā zīda kleitā un augstpapēžu šņorzābaciņos, viņš — līdz gāmuram sapogā­tos svārkos, kādi krievu inteliģences aprindās bija modē pirms revolūcijas, četrstūrainu samta cepurīti galvā. Ar vienu roku balstīdamies uz spieķa, ar otru pieturēdamies pie sievas elkoņa, vecais akadēmiķis lēnām un cienīgi aizvilkās līdz galdiņam, bet tur spītīgi izslējās, atbīdīja savas dāmas krēslu un, galanti palocījies, negaidīti skaļā balsī novēlēja viņai labu ēstgribu. Pirms apsēdās, vēl pagriezās pret Priedīti.

— Mums ir jauns kaimiņš? Ļoti patīkami… Atļaujiet stādīties priekšā: Karels Lepiks, universitātes profesors, Tartu. Ar ko man tas gods?

Priedītis uzlēca kājās un, atcerējies, ko bija dzirdējis par vecīšu kurlumu, pilnā balsī atbildēja:

— Imants Priedītis, Rīgā.

Lepiks sarāvās kā no strāvas lādiņa pa ausi. Droši vien viņš nebija izslēdzis raga brillēs iemontēto dzirdes aparātu.

Pie blakusgalda Priedītis ievēroja līdz šim neredzētu atpūtnieku. Sagumzītais apģērbs, nesukāto matu ērkulis, smagie maisiņi un zilganie loki zem acīm liecināja, ka viņa noskaņojums nebija īpaši optimistisks. Izzvejojis no zupas dažus marinēta gurķa gabaliņus, viņš nolika karoti un ēdienam vairs nepieskārās.

— Pazudušais dēls atgriezies,— oficiante pačukstēja Priedītim, pamanījusi viņa ziņkāri.— Vakar ar pēdējo auto­busu. Šorīt, atnākusi uz darbu, pamodināju bārā pie galda. Aizmirsis savas istabas, numuru. Viņš te bija pa­vadījis tikai dažas minūtes — pabīdījis neizkravāto če­modānu zem gultas, nometis kaklasaiti uz krēsla atzvel­tnes un izgaisis nezināmā virzienā. Laikam uz Rīgu pie draudzenes — tā vismaz domāja direktors, mierinādams vietnieku, kurš taisījās celt trauksmi.

Vēlreiz uzlūkojis svešinieku, Priedītis no tūlītējas no­pratināšanas nolēma atturēties.

Rūta un Kundziņš pusdienās ieradās kopā, bet Priedītim bija grūti spriest par pārmaiņām viņu savstarpējās at­tiecībās. Rūta, kā parasti, bija tērpusies savās neaiz­skaramības bruņās, ko stingā smaidā pavērtās lūpas vērta neiedragājamas. Kundziņa skatiens bija nodurts, viņš kaut ko klusi murmināja.

— Šodien sekojām jūsu priekšzīmei,— Rūta apsēdusies uzrunāja kaimiņieni.— Nebraucām ar liftu, bet no vien­padsmitā stāva nokāpām kājām.

— Uz augšu, mīļais bērns, uz augšu vajag, ja gribat nodzīvot līdz mūsu vecumam,— Maija Lepika pamācī­ja.— Tas nekas, ka neiet tik ātri, toties nostiprinās sirds muskulis.

— Patlaban norūdās tikai raksturs,— Karels Lepiks piemetināja.— Un mums tas no dzimšanas ir nelokāms. Bet nākamgad tomēr vajadzēs apmesties kādu stāvu ze­māk. Sevišķi pēc pusdienām pagrūtāk: kamēr tiekam līdz istabai, jau laiks kāpt lejā uz launagu.

— Tāpēc šodien paņēmu līdzi saulessargu un mēs pēc pusdienām iesim pastaigāties… Nieres!— bēres!— viņa brī­dinoši iesaucās.

Lepiks paklausīgi nolika etiķa karafi atpakaļ uz galda un paskaidroja:

— Atšifrējumā šis skaitāmais pantiņš skan daudz ie­spaidīgāk: «Kas nesaudzē nieres, pats tuvina savas bēres.» Oriģinālā gludi rīmējas… Bet, mīļā, vai vajadzēja tik jaunas dāmas klātbūtnē atgādināt, ka man vairs nav sešdesmit?

Beidzot balsi pacēla arī Kundziņš:

— Piedodiet, bet es, piemēram, justos pagodināts, ja sieva par mani tā rūpētos.

— Nodzīvojiet līdz maniem gadiem, tad sapratīsiet, ka reizēm tas sarežģī dzīvi. — Un Karels Lepiks no­skūpstīja sievai roku.

«Divi mīlas pārīši pie viena galda. Vai nav par daudz? Es te noteikti esmu lieks,» nodomāja Priedītis.

Tomēr visnepatīkamākais vēl bija priekšā. Kā sarkanu drānu ieraudzījis vērsis šķērsām pāri zālei uzbrukumā galdiņam trauca Mehti Taļimovs. Caur pieri uzlūkoja Priedīti un nikni šņāca:

— Ar tevi pie viena galda es nesēdēšu. Cienītais, ja esat paēdis, staigājiet! Baidos, ka jūsu klātbūtne sabojās man ēstgribu.

Priedītim ne prātā nenāca uzkavēties. Augšā viņu gaidīja biedri.

— Tieši laikā!— iesaucās Nahodko, kad Imants at­vēra istabas durvis.— Padod šurp labo roku, ja vēl neesi to kopā ar sirdi piedāvājis kādai no savām dāmām. Nevis Šerloks Hotms, bet īsts Kazanova ar miliča uz­plečiem.

Viņš caur lupu ilgi pētJja Imanta pirkstu galus, tad lepni paziņoja:

— Tavējie, viss saskan! Līdz ar to neidentificēta paliek tikai tulznainā roka ar zigzagveida rētu uz platā īkšķa. Ideāla pazīme — kā no mācību grāmatas.

— Tu taču negribi, lai mēs staigātu apkārt un pēc kārtas visiem atpūtniekiem spiestu roku,— Voitkuss pro­testēja.

— Ja ticat manam degunam, šajā namā nav ko meklēt. Tāds kampiens var būt tikai zvejniekam, pateikšu vēl precīzāk, tādam, kas uzplēsis pirkstu uz zušu āķa. Tas, protams, vēl nenozīmē, ka viņš nozadzis manuskriptu.

— Ko citu viņš varēja meklēt svešā istabā?— Voitkuss bija gatavs piekrist kapteiņa versijai.

— Varbūt gribēja piedāvāt zivis. Vai es zinu…