GUNĀRS CĪRULIS - MAGNOLIJA CĪRUĻPUTENĪ

5o pamācību Astra iegaumēja, un drīz arī viņai piemetās mūsdienīgā pirkšanas un pārdošanas sērga. Džinsu bikses nomainīja pret baltām stilbenēm, kas sniedzās tikai līdz ikriem, burtiem izrakstīto kreklu — pret batikota auduma blūzi, rūtainus brunčus — pret zvanveida svārkiem. Vie­nīgi no augstajiem papēžiem vai platforrnenēm viņa ne­šķīrās nekad, jo baidījās līdzās Oļegam izskatīties smiek­līga-

Oļegs labprāt ļava sevi lutināt. Apzinādamies, ka sie­viešu vēlību viņam nodrošina neprecēta puisieša stāvoklis, viņš negribēja zaudēt priekšrocības un jau iepazīšanās brīdī mēdza brīdināt:

«Zvērināts vecpuisis bez jebkādiem precību nolūkiem.»

Arī Astrai viņš pirmajā kopējā pastaigā gari un plaši izklāstīja uzskatus par mīlestības brīvību, kuru nedrīkst ierobežot dzimtsarakstu nodaļā apzīmogoti dokumenti. Ru­nāja par jūtu .notrulināšanos ikdienas rutīnas ietekmē, par romantiku un dvēseļu unisonu, kas neatzīst biro­krātiskus šķēršļus. Nomierinājis sirdsapziņu, Oļegs ņēmās risināt praktiskus jautājumus un jau otrajā viņu sakaru nedēļā izgādāja meitenei biļešu pārdevējas un vietu ierā- dītājas darbu. Tagad Astra, varēja ar' pilnām tiesībām četrreiz nedeļa palikt «Magnolijā» pa nakti, bet kino­mehāniķis — bez kautrēšanās notiesāt par viņas papildu algu nopirktos gardumus.

…Pirms Astras izprašņāšanas Gunta un Voitkuss nolēma ievākt par meiteni šādas tādas papildu" ziņas no sava stāva apkopējas — kāpēc gan neizmantot viņas garo mēli, ja tādējādi būtu iespējams atrast kopīgu valodu ar lie­cinieci? Un šajā sarunā tūdaļ uzpeldeja Oļega Davidova vārds.

«Tā nabaga zoss pat nenojauš, ka šim katrā ciemā pa brūtei. Tikai pucējas un tērē pēdējo grasi, lai izdabātu garajam tēvainim. Ek, būtu es divdesmit piecus gadus jaunāka, gan zinātu, kā aplauzt viņam ragus…»

Pusmūža apkopēja lepni izpūta kuplu dūmu, izlingoja cigareti pa atvērto logu un tūdaļ iesprauda zeltzobainajā mutē jaunu smēķi.

«Citādi te var nosprāgt aiz garlaicības… Bet direktors kā tāds niķīgs puika—jāsēž no septiņiem līdz trim, ja nav ko darīt, ķeriet mušas. It kā mājās negaidītu darbs…»

«Šo to laikam piepelnāt ar veļas mazgāšanu,» Voitkuss, kurš bija izmantojis viņas pakalpojumus, mēģināja aiz- dambēt vārdu plūdus.

«Cik tad? li kā jūs nezinātu, ko tagad maksā vis­parastākie suļķi… Būtu man Astras gadiņi, es arī mācētu atrast izdevīgu robu. Tikai vienreiz man paveicās izgriezt viņai pogas. Kad te dzīvoja tāds pusjucis pindzelmanis, kurš par diviem rubļiem stundā vervēja modeļus. Viņa baidījās, ka būs jāpozē pa pliko, un nepieteicās. Bet kas man — nav jau žēl, ka tikai samaksā! Un ko domājat? Šis mani pielika pie tīklu lāpīšanas un pat nepieskārās. Notupās pa labu gabalu un vienā laidā mālēja… Tik priecīgu viņu mūžsen netiku redzējusi…»

«Kādā veidā Astra piepelnās?» Gunta taujāja.

«Tāpat ka mēs, pārējās,» apkopēja izvairīgi atbildēja. «Nes ārā visu, kas nav pienaglots… Jūs pat iedomāties nevarat, kādu mantu šie profesori met laukā — no tukšām pudelēm un makulatūras vien varētu izdzīvot. Viņai tas ķinītis arī šo to ienes — aizmirst noplēst biļeti, un trīs­desmit kapeikas ķešā kā likts. Un vispār — meitietis, pil­nīgi galvu pazaudējis, darīs visu, ko tas bandīts gribēs.»

Vai kāds brīnums, ka viņiem par Astru bija radies pavisam nelāgs priekšstats? Pirmajā mirklī negribējās ticēt,, ka meitenīgā rudmate, kas ar adīkli sēdēja vien­padsmitā stāva atpūtas istabas atzveltnes krēslā, ir nule aprunātā vējgrābsle. Vasaras raibumi, zilo acu naivā izteiksme, aizkustinoši zobos iekostā apakšlūpa, sakrustoto kāju nobrāztie ceļgali—labāku tipiska lauku skuķa mo­deli mākslinieks šajā namā nez vai būtu atradis, pieglezno klāt pļavmalu, un bilde gatava, turklāt objekts daudz pateicīgāks par lejas tenku vāceli.

— Ko tad jūs, Astriņ, tik jaukā laikā pa istabu dzī­vojat?— Saša sāka risināt valodas.— Adīt var arī pie­saulē.

— Nevar,— Astra neslēpa īgnumu.— Manējie šodien tādi kā prātā sajukuši. Vajadzētu skriet kā uz rumulēm, bet šie ieslēgušies. Kundziņš aizliedza uzkopt, Taļimovs atkal nelaiž iekšā, pat vecais Vobļikovs ir atteicies no rīta pastaigas un pieņem apmeklētājus. Gatavais trako- nams…

— Jo labāk,— Gunta nesaprata Astras raizes.— Es jūsu vietā sen būtu gabalā.

— Tāpēc ka jūs manā vietā nestrādājat.

— Vai tiešām uzskatāt šo darbu par sevis cienīgu?

— Manam vecākajam brālim ir universitātes izglītība, bet kadru uzskaitē viņu sauc par kalpotāju. Es esmu beigusi vidusskolu, un man nākuši klāt veseli divi burti. Apkalpotāja — skan pieklājīgi, nekādas vainas.

— Bet tā taču nav specialitāte. Man, piemēram, netīkas uzkopt pat savu istabu.

— Redzat nu! Tātad vajadzīgs kāds cits, kas to darītu. Un man sagādā prieku štrādāt citu labā. In­ternātskolā mani sauca par mūžīgo dežuranti…— Astra pasmaidīja.

— Vai arī tur jūs par tadu nākotni vien sapņojāt?

— Sapņi ir pārāk cēls vārds. Visas mēs sapņojam kļūt par aktrisēm vai ārstēm, bet pēc tam strādājam par pārdevējām un uzskaitvedēm. Jūs laikam arī cerējāt kļūt par tādu gudru sievieti detektīvu, kādu nesen rādīja filmā… Tā jau nav, ka man nebija izvēles. Aicināja mācīties kursos, tomēr tas nozīmētu atkal dzīvot prom no mājām. Un es bez jūrmalas nevaru, smoku nost,

kaut reizi dien;-, : līdz kāpām… Nekad neesmu sapratusi, kādēļ cilvēki tā tiecas uz pilsētu — kādu laimi viņi tur meklē? Es grasos atrast savu laimi šeit.

Voitkuss grozīja galvu te uz vienas, te uz otras sievietes pusi. Sava taisnība abām, bet viņš par sievu gan ņemtu drīzāk meiteni ar Astras uzskatiem, lai ari tāds vecmodīgs raksturs nesolītu rožlapām kaisītu kopceļu. Iejaukties strīdā likās bīstami, jo vairāk tāpēc, ka šādās reizēs sievietes diezgan negaidīti mēdz apvienoties pret stipro dzimumu.

— Vai šī šalle arī ir viens no jūsu pakalpojumu vei­diem?— viņš norādīja uz Astras rokdarbu. — Kādam atpūtniekam?

— Nevajag apcelties, lūdzu! Neko tādu neesmu jums nodarījusi.

— Dāvana Oļegam?— Gunta piedāvāja pamieru.

Astra, virpinādama adatas, pamāja ar galvu.

— Skaties tikai, lai nav jāgatavo pūrs sīkajam. Šo­dienas vīriešus ar tādiem paņēmieniem nepiesiesi.

— Un ja es nemaz negribu viņu piesiet?—Astra pēkšņi iespītējās.— Ja es gribu viņu tieši tādu — kas ierodas, lai dalītos ar mani priekos, un pazūd, kad sākas atplūdi? Ja es viņu pārāk mīlu, lai uzbāztos ar savām prasībām?

— Vakar pēc kino viņš palika pie tevis?— Gunta lietišķi vaicāja.— Viņš taču bija tavā kambarī, kad pārnāca Kun­dziņš, vai ne?

— Bija. Kas tur ļauns, es nesaprotu! Vai māte jūs uzrīdījusi man kaklā?

Juzdams, ka saruna atkal draud nokļūt strupceļā, Voit­kuss metās starpā:

— Dievs ar viņu!… Mūs interesē tikai manuskripts, kuru Kundziņš savā aizmāršībā kau kur iegrūdis. Vai neesat to vakar,redzējusi?

— Ko jūs, es pat neuzdrošinājos paskatīties uz viņa pusi. Kad izskrēju gaitenī, man nekas nebija mugurā, tikai tas īsais uzsvārcis. Bet aiz durvīm vesela vīriešu kompānija. Labi, ka nedega lielā gaisma, citādi būtu tūdaļ aizmukusi. Atslēdzu Kundziņa durvis un aizšmaucu atpakaļ. Ļoti baidījos, ka tik Oļegs nepamostas.

— Viņš gulēja, kad atgriezāties?