GUNĀRS CĪRULIS - MAGNOLIJA CĪRUĻPUTENĪ

— Atmaskot laupītāju ar rētu uz labās rokas īkšķa.

«Magnolijas» projekta autori bija izvēlējušies Priež-

ciemu galvenokārt tāpēc, ka atšķirībā no citiem zvejnieku ciemiem šoseja meta slaidu līkumu ap māju puduri lielās kapas piekāje. Bet, tāpat kā citur, arī šejienieši bija sacēluši savus mitekļus gari stieptā virtenē vienīgās ielas abās pusēs, precīzi atveidodami līča krasta ieliekumu. Pēdējos gados tika apbūvētas arī lankas, kas stiepās līdz pašam liedagam, neatstājot brīvu ne šaurāko, celt­niecībai noderīgo zemes strēmeli. Ap augstceltni kā rieksti, kas no lazdas tālu nekrīt, atradās kopmītne un dažu turīgāku darbinieku vasarnīcas. Viens otrs celtnieks tāpat bija laidis saknes Priežciema smilšainajā augsnē, vakaros un nedēļas nogalēs likdams lietā darbalaikā ietaupīto enerģiju un būvmateriālus. Šis tas bija atlēcis arī zvej­nieku ģimenēm, un tagad vai katru sētu, reizēm diemžēl izjaucot etnogrāfisko harmoniju, izdaiļoja silikātķieģeļu un putu betona piebūves, jumtistabas no spundētiem dēļiem un dekoratīviem paneļiem, no armatūras sametināti žogi, aiz kuriem varēja saskatīt īpašnieka radu un paziņu par lapenēm nosauktos vasaras mājokļus.

Arī pati iela bija pārmainījusies līdz nepazīšanai. Pār­vērtības skāra ne tikai ar asfaltu noklāto brauktuvi, no kuras motorizētie satiksmes līdzekļi sen bija padzinuši pajūgus un divriteņus, bet vēl lielākā mērā ietves, pa kurām tagad kustējās bikšainas sievietes, jaunekļi sie­višķīgi izrakstītos kreklos, skuķēni šortos un garmataini puišeļi augstpapēžu puszābakos. Tomēr šī unificētā mode bija tikai ārējā «Magnolijas» ietekmes izpausme, daudz- krasāk tā iezīmējās sadzīves tikumu plāksnē, kur ma­teriālais stimuls arvien biežāk kļuva par noteicošo rīcības motīvu.

Gunta pirmā sajuta dūmu smaku. Pagrozīja galvu uz visām pusēm, ievilka gaisu nāsīs, tad noradīja uz iegarenu, sarkanu ķieģeļu ēku.

— Tur! Vējš visu laiku maina virzienu, tāpēc pagājām garām.

— Tev gan ir deguns! Mazs, bet nemaldīgs. Tavā vietā es ietu uz parfimērijas fabriku par ekspertu.

— Cik var liet?… Paskaties labāk, ar kādu joni tuvojas šis melnais mākonis. Ka tik neuznāk negaiss.

— Par agru pat mūsu kosmiskajā laikmetā. Drīzāk cīruļputenis…— Voitkuss apstājās pie atvērtajiem vārtiem un ņēmās bungot pie pastkastītes ar māju nosaukumu «Raubiņi».— Saimniek, atsaucies!

Atskanēja ķēdes žvadzoņa un skaļas rejas. Pārvarējis nepatiku, Voitkuss iegāja sētā un pēc dažiem soļiem ieraudzīja aiz mājas stūra baltā dūmu mutuli tinušos namiņu, ko veidoja kopā saslietas vidū pārzāģētas airlaivas puses. Kūts priekšā piesietais melnais suns bezspēcīgā niknumā atkal un atkal grasījās mesties virsū un ik reizi, važas apstādināts, slējās pakaļkājās. Beidzot pa­rādījās saimniece.

— Nav vēl nožāvētas, nav vēl,— atņēmusi Voitkusa labdienas un pat neapjautājusies par apmeklējuma mērķi, viņa paziņoja.— Atkāpiet pēc stundiņas vai atstājiet naudiņu. Ja jūs no lielās mājas, mans vecais pēcāk aizvedīs.

— Vai viņš mācēs atrast?—Voitkuss it kā šaubījās.

— Kurš vīrietis tad nezinās ceļu uz krogu? Tāpēc saku — atstājiet naudiņu man.

Ir sievietes, kuras līdz sirmam vecumam saglabā kād­reizējā glītuma iezīmes. Raubiņu saimniece sava gada­gājuma ļaužu vidū laikam nekad nebija izcēlusies ar īpašu skaistumu, tomēr šai pusmūža sievietei piemita pievilcība, kuras pamatā ir labestība. Spriežot pēc apģērba, viņa vēl nesen bijusi krietni slaidāka, bet tad bija uz- barojusies apmēram par divdesmit iiekiem kilogramiem. Tas droši vien bija noticis tik strauji, ka viņa joprojām nevēlējās samierināties ar šo bēdīgo faktu un joprojām valkāja līdzšinējās kleitas. Bet kaut kur tiem taukiem jāpaliek, tāpēc brunči bija uzrāvušies virs apaļīgajiem ceļgaliem un atgādināja no modes izgājušos minisvārciņus. Pašauro vilnas jaku viņa bija atstājusi nesapogātu, tomēr nemitīgi centās savilkt malas pār kuplajām krūtīm.

Raubiņienes zilās acis raudzījās pasaulē jautri un ar tādu kā izaicinājumu: «Tāda, raugiet, esmu, ņemiet par labu…»

Voitkuss necieta zivis no tās tālās bērnības dienas, kad viņu ar kaklā iestrēgušu karpas asaku veda uz slim­nīcu. Pat nēģus neēda. Tomēr izvilka naudasmaku — gan draugi notiesās.

— Baidaties, ka viņš tur notrieks visu lomu?

— Mans vīrs? Kā jūs varat tik nesmuki izrunāties! — Raubiņu Lavīze aizstāvēja ģimenes godu.— Nu, iegriežas, kad tur parādās tas ārzemju bairītis vai Džozefīne izgādā kādu citu smalku pamielojumu. Izskalo rīkli un allažiņ pārnes man kādu šokolādes konfekti.

— Iznāk, ka jūs nemaz nenolādat lielo māju?

— Pasarg dies! Vai tad var nolādēt cilvēkus, kas no tālienes brauc pie mums atpūsties? Un cik ilgi ciems būtu izdzīvojis tumsonībā? Pat uz bodi bija jāskrien seši kilometri. Pašas bērns, kamēr skolā gāja, tikai pa svētdienām mājās rādījās. Bet tagad dzīvo pie mums — strādā lielajā mājā par elektriķi, arī vedekla iekārtojusies darbā… Agrāk aiz vientulības gribējās vai kārties augšā, nu mājās man vismaz ir ar ko paru­nāties — i mazmeita, i lopiņi…

— Uz mata kā Amerikā, kad atklāja zelta āderi,— Voitkuss zobojās.

— Vai nu gluži zelta? Tā tērēšana reizēm gan lielāka par visiem labumiem. Bet cenšamies, un tas arī uztur pie dzīvības. Mans vecais lai. Pirms pieciem gadiem par ģikti vien zūdījās, pat nejaudāja piecelties, kad tupeņi nāca rokami. Tagadiņ viņu tai pensionāru posmā iecēla priekšnieka kārtā, un nu tīri žirgts šiverē. Šorīt vēl pa tumsu aiztarkšķināja.

— Un ko pārveda?

— Uz laika maiņām kūrs jau nekad nav tukšs,— saim­niece izvairīgi atbildēja.— Ko tad jūsējā tuvāk nenāk, no Lāča nav ko drebelēties, tam tikai tā balss tāda parupja…

Saimnieces rokas mājiena iedrošināta, Gunta viņiem piebiedrojās un uzreiz ķērās vērsim pie ragiem.

— Kur tad pats? Jūrā nemanījām nevienas laivas.

— Sis mājās nemaz vairs nesēž,— kā jaunu plati uz­likusi, Raubiņu Lavīze pēkšņi sāka sūdzēties.— Teicās vakarā būt atpakaļ, pa televizoru rādīs hokeju. Bet pirms tam vēl aizvest uz kantori priekšnieku tiesu — citādi tikai uz šiltes tāds zvejnieku kolhozs skaitoties. Pie šiem tokš arī no malu malām brauc pēc smeķīgākas zacenes. Nebūtu man modinātājs sabojājies, es akurāt pateiktu, vai tagadiņ vel sēž ar vīriem uz steķiem vai sūc alutiņu jūsu vīnūzī.

— Kāpēc tev nepaņemt un nesalabot?— piepeši iero­sināja Gunta, kā allaž jūtot līdzi vientuļām sievietēm.

Pirms Voitkuss apjēdza, kas viņai padomā, saimniece paguva iesaukties:

— Tad jūs esat pulksteņmeistars! Tūdaliņ atnesīšu… Ņemiet naudu atpakaļ un manējam pasakiet, lai palūko, vai nav kāds zutis priekš labiem cilvēkiem aizķēries, šorīt plātījās, ka veselu duci dabūjuši. Pa kuru laiku tad paguvuši izandelēt? Sakiet vien, ka Lavīze likusi!

Vecie zvejnieki patiešām vēl kavējās krastmalā — dažs bija iekārtojies uz laivas tilaudām, dažs uz laipām. Turpat stāvēja motocikli un mopēdi, bez kuriem viņi nespēja iedomāties pārvietošanos pat ciema robežās. Iztālēm visi izskatījās puslīdz vienādi savos brezenta un gumijas apmetņos, kas pašreiz, debesīm strauji apmācoties, vairs nelikās nepiemēroti. Tomēr tuvumā krasi atšķīrās cits no cita — dažs uz vecumdienām bija izkaltis un kļuvis līks kā pīpes kāts, ko turēja bezzobainajā mutē, cits gadu gaitā neveselīgi uztūcis un slēpa asarojošās acis aiz briļļu tumšajiem stikliem. Rokas gan bija dzīslainas un sastrādātas visiem. Un tieši tām vajadzētu pievērst uzmanību — kā tad citādi sazīmēsi Kundziņa nelūgto viesi? Pret Jāni Raubiņu vērstās aizdomas pagaidām bija tikai minējums, turklāt pēc iepazīšanās ar Lavīzes tanti — diezgan apšaubāms.