GUNĀRS CĪRULIS - MAGNOLIJA CĪRUĻPUTENĪ

— Viņa vairs nebija. Bet es neuztraucos. Aukstās naktīs Oļegs šad tad nobrauc lejā un padarbina motoru, lai radiatorā nesasalst ūdens.

— Cik ilgi viņš bija prom?

— Nepateikšu. Kad viņš ir blakus, man vienmēr ļoti ciešs miegs,— Astra, kā atbalstu meklējot, lūdzoši uz­lūkoja Guntu.— Oļega paspārnē jūtos tāda aizsargāta… Nogulēju līdz pašam rītam, un tad jau viņš vairs nedrīkst te būt, jau ar pirmajiem gaiļiem direktora vietnieks sāk apgaitu… Paskatījos pa logu, mašīnas arī nav, tātad viss normāli.

— Tu uzskati par normālu, ka viņš pazūd neatvadī­jies?— Gunta nenocietās nepajautājusi.

— Kāpēc jūs viņu tā neieredzat? Drīz būs dienas seanss, un tur mēs satiksimies.

…Rītos lauku cilvēku pat ar mietu uz kino neaizdzīsi. Par tādām izpriecām var domāt tikai pēc tam, kad aprūpēti lopi un apdarīti darbi mājā un dārzā. Tāpēc Oļegs parasti izsludināja seansu pulksten trijos, bet sāka pusčetros, kad zuda pēdējā cerība, ka vēl kāds varētu ierasties.

Filmas rādīja Priežciema vecajā tīklu šķūnī, kas stāvēja tukšs kopš tiem laikiem, kad piekrastes brigāde ar mo­torlaivām un visām spailēm bija pārcēlusies uz jauno ostu Līčupīteš grīvā. Tagad šķūnī bija iekārtota skatītāju «zāle» ar ekrānu, ducis solu rindu un paaugstinājumu telpas galā, kur nelielā, ar azbesta plāksnēm apsistā būdā atradās projicēšanas aparatūra.

Pat vispopulārāko filmu demonstrēšanas reizēs solos sēdēja tikai bērni. Sievietes un nedaudzie vīriešu kārtas apmeklētāji no mājām nesa līdzi krēslus un nolika tos, kur pagadās. Ja jau skatīties, tad ar ērtībām, četrdesmit kapeikas ir nauda. Un Oļegs atļautu arī lielākas vaļības, ja vien tas palīdzētu piepildīt zāli,— viņa izpeļņa bija atkarīga no plāna.

Šoreiz skatītāju pieplūdums bija visai niecīgs. Pat trekni ierāmētais filmas žanra apzīmējums «melodrāma», kas parasti atvēra zvejnieku sievu asžļru. slūžas un naudas­makus, nespēja konkurēt ar pirmās saulainās dienas aici­nājumu, un Astra, sēdēdama tieši uz robežas starp šķūņa kapličas vēsumu un dabas atmodas siltumu, jau uzdro­šinājās cerēt, ka nepārdos nevienu biļeti. Tad varētu atcelt seansu un piedabūt Oļegu aizbraukt uz murķeļu vietām. Sēņu, protams, vēl nebūs, bet vai tas ir galvenais? Pastaigāsies pa mežmalu un izbaudīs kluso laimi, kas atsver visas kaislības filmas varoņu gaumē.

Kā par spīti, atskrēja divi bezmaksas biļešu vecuma zeperi, nolika uz galda saņurcītu rubli un sauju kapara monētu.

— Vecāmāte drīz būs klāt, lūdza bez viņas nesākt.

— Tad jau manīs,— Astra nenoteikti atbildēja un pa- gaidam naudai nepieskaras.

Cerības galīgi izkūpēja, kad meitene ieraudzīja kino­teātrim tuvojamies Kundziņu, kurš nekad neizlaida nevienu filmu. Kāpēc viņš nebija vakar atnācis? Tad šodien ne­sāpētu galva un nevajadzētu slēpties no saules… Bet varbūt Rūta atrunās, viņa nekad neskatījās filmas, vai tiešām neaizvilks Kundziņu prom?

Viņi pirmoreiz gāja zem rokas, un pēc visiem - šiem vientulības gadiem Kundziņš, kuru sieva ari šajā ziņā nebija lutinājusi, apzinājās, cik jauki just blakām cilvēku. Cilvēku, kas grūtā brīdī atnāk mierināt un arī pēc pus­dienām nepamet viņu vienu. Ja tagad pēkšņi vēl atrastos manuskripts, Kundziņš uzskatītu šo dienu par laimīgāko savā dzīvē.

— Nu, kā lai jums to pasaku?— viņš mēļoja.— Auto­matizācija nav pašmērķis, tā nenesīs cilvecei bezdvese- liskuma briesmas, no kurām jūs tā baidāties. Drīzāk otrādi — atraisīs radošos spēkus. Ta nenomāks cilvēku, bet atbrīvos… nu,- kaut vai mūsu mīļo Astriņu. Tas vien­kāršāk par vienkāršu: viens automāts par attiecīgām kapeikām izsniegs žetonu, un ieejot to iemetis… Katrā metro stacijā ir šāda automatizācija, kāpēc to nevarētu ieviest arī šeit?

— Un es cerēju, ka pabeigsiet disertāciju un vismaz līdz mēneša beigām aizmirsīsiet vārdu «automatizācija»… Kāpēc laupīt cilvēkiem personīgās saskares prieku,— Ruta iebilda.— Es pat pieļauju, ka tas ekonomiski izdevīgi, un tomēr — nē, pat trīsreiz nē! Jusu nozares dižgari spējīgi daudz ko izgudrot — konveijerus, pa kuriem gar mūsu galdiņiem slīdētu šķīvji ar ēdieniem. Bet es gribu, • lai tās kotletes pienes klāt Aina, ar mīļu smaidu novēl labu ēstgribu un katrreiz nosauc tās citā vārdā — par maltu bifšteku, šniceli vai brizoli. Pašapkalpošanās vei­kalos es neprotu iepirkties — labāk pastāvu rindā, bet man ar kādu jāaprunājas. Arī tagad patiktos pārmīt dažus vārdus ar Astru — apjautāties, vai vērts skatīties šo filmu, kaut gan labi zinu, ka tā ir draņķis, palūgt viņai, lai ierāda labāku vietu…

— Tad jūs esat ar mieru?— Kundziņš nopriecājās.

— Viktor, mīļais draugs, tādu upuri no manis gan neprasiet, šajā kinomākslas templī jūsu disertāciju taču neatradīsim, vai ne? Kāda tad jēga atkal ieslēgties četrās sienās? Jūs šodien, ja nemaldos, vēl neesat bijis pie juras, bet diena ir vienreizēji skaista…— Viņa uzlūkoja Kundziņu un atskārta, ka tas pat lāgā neklausās.— Galu galā tā ir jūsu darīšana, bet pasakiet vismaz — kāpēc katru vakaru, kopš esam pazīstami, kā pielīmēts sēžat ķinītī? Laikam iemiegat pēc piecām minūtēm, atzīstieties!

— Maskavā netieku. Tur iebraucēji izpērk visas biļetes.

— Maskavā daudz ko nevarat, piemēram, pavadīt laiku kopā ar mani… Bet es jums kaklā nekaros, ejiet vien, aizmirstiet visas savas nepatikšanas.— Viņa izrāva roku no Kundziņa elkoņa slazda un tik strauji devās prom, ka gandrīz uzskrēja virsū Guntai un Voitkusam.— Arī jums es ieteiktu velti netērēt laiku!

Šis ne ar ko neattaisnotais sašutuma izvirdums patiesībā bija pirmais solis ceļā uz kapitulāciju — vai tad viņa nesaprata, ka dažiem cilvēkiem pēc intensīva garīga darba nepieciešama atslodze, ko sniedz pārcelšanās citā pasaulē? Pati tieši šī iemesla dēļ uz kino negāja — gribējās iz­slēgties no ikdienas vides, no ieraduma analizēt režijas paņēmienus, operatora meistarību un aktieru sniegumu. Kundziņā Rūtu visstiprāk pievilka bērnišķīga atklātība, kas reizēm robežojās ar vientiesību un pēc kinoaprindu izsmalcināto intrigu pārsātinātās atmosfēras ļāva justies pilnīgi atraisītai. Arī tagad aizkustināja viņa apmulsums, tomēr spert vēl vienu soli viņai negribējās —tas līdzinātos galīgai sakāvei. Un Rūta atstāja viņu.

Pie ieejas radās negaidīti sarežģījumi. Astru mulsināja fakts, ka viņas stāva zinātnieks, savā veidā pašu cilvēks, gandrīz trīs stundas kā gailis uz laktas tupēs uz šaura sola, turklāt par savu naudu. Vēl aizmigs un nogāzīsies… Un meitene uzstājīgi piedāvāja Kundziņam savu krēslu, no kura viņš tikpat enerģiski atteicās.

Atstājis Guntu pie durvīm, Voitkuss uzkāpa kinome- hāniķa valstībā. Šķita, ka vīriešu saruna būs īsākais ceļš uz vaļsirdību.

Oļegs Davidovs bija varbūt sprīdi īsāks par apmeklētāju, bet izskatījās daudz raženāks, jo ar saviem svarcēlāja pleciem piepildīja visu šauro telpu starp aparātiem un filmas kārbu piramīdu. Zem melnās ādas žaketes un tikpat cieši pieguļošajām melnajām biksēm bija jaušama ikviena muskuļainā ķermeņa kustība, un no muguras va­rēja rasties iespaids, it kā pustumšajā būdā rosītos gaiš­matains nēģeris. Kādu laiku Saša vēroja mehāniķi un, nekā viņa darbā nejēgdams, tomēr nosprieda, ka puisis ir īsts speciālists — tik mērķtiecīga likās katra kustība.

Beidzot Davidovs pagrieza galvu un draudzīgi uzlūkoja apmeklētaju.