GUNĀRS CĪRULIS - MAGNOLIJA CĪRUĻPUTENĪ

— Parasti tās piegādā Dzirnavnieku Toms, «Latvijas» šoferis,— zināja Apsīte.— Bet. šodien fiksais zellis pār- sēdies uz lielā autobusa un aizlaidies uz Rīgu.

— Jo spiedīgāks iemesls pašiem lūkot kundes… No sirds iesaku tev, Sašiņ, paskaties, kurā sētā kūp namiņš, un aizej iepazīties.

— Noteikti,— Apsīte labprāt apsolīja.— Mēs tieši po­šamies uz ciemu, varbūt kaut ko uzzināsim no kino- mehāniķa Oļega. Viņš esot «Magnolijā» biežs viesis.

— Pārāk viņu netinciniet. Vismaz pagaidām, kamēr nav atgriezies Murjāns. Manuprāt, bez Žozītes liecības mēs grābstīsimies kā aklie,— Priedītis sacīja.

— Tad tev arī pa tukšo?

— Kāpēc arī?— Apsīte tūdaļ atcirta.— Mūsu rokās vismaz četri pavedieni.

— Drošāk būtu, ja tikai viens,— Voitkuss pašūpoja galvu.— Bet kaut kādas blēdības uzraksim, esiet mierīgi! Un tad varēs uzsūtīt revīziju.

— Ko tad jūs vēl gaidāt?— Nahodko priekšnieka tonī norīkoja:— Pie darba, biedrīši!

Ja skaitļotu pēc minūtēm, vienpadsmitajā stāvā darba būtu nepilnām četrām stundām. Tomēr Astra nekad agrāk par pulksten trim no nama neizgāja. Viņa uzskatīja, ka jāpielāgojas atpūtnieku dzīves ritmam, nevis jāievieš sava kārtība. Tāda viņai likās apkalpošanas dziļākā jēga. Cil­vēks atbraucis pavaļoties, tāpēc jāļauj viņam mierīgi izgulēties vai strādāt, kad ienāk prātā. Viņa var uzkopt istabu arī pusdienlaikā, pat vakarā, ja nepieciešams. Tikai dažos jautājumos Astra nekad nepiekāpās: reizi dienā putekļi jānoslauka, gulta jāuzklāj, vanna jāizmazgā, pilnie pelnu trauki un papīrgrozi jāiznes. Kāda tad izskatījās Taļimova palāta pēc viņa divu diennakšu streika? Neie­domājami! Tādas nebūšanas viņa savā stāvā vairs necietīs! Šajā ziņā Astras pārliecību nespēja iedragāt arī 1115. istabas iemītnieks, kaut gan katru rītu atsāka veltīgu cīņu pret meitenes spodrības akcijām.

Citādā ziņā Zubkovs bija lāga vecis — to Astra saprata ātrāk nekā pārējie personāla locekļi, nācās vienīgi pierast, ka istaba jāuzpoš saimnieka klātbūtnē, jo viņš pat uz maltītēm nedevās lejā. Kā atbrauca, tā laukā vairs neiz­kustējās, lika uznest sev ēdienu augšā, svaigu gaisu elpoja uz balkona.

— Kāpēc man šeit jāredz tie paši ģīmji, kas jau institūtā apriebušies?— viņš pirmajā dienā izklāstīja Astrai savu viedokli.— Tad nebija vērts izkaulēt radošu atvaļinājumu. Man jāstrādā, kamēr vēl galva uz pleciem.— Pamanījis, ka meitene neizpratnē raugās uz tukšo galdu, viņš kautrīgi piebiida:— Man maksā algu par domāšanu.

Astra šajā namā ne par ko vairs nebrīnījās. Viens caurām dienām neiztaisnoja pār manuskriptu nolīkušo muguru, otrs cēlās ap pusdienlaiku, toties viņa istabā līdz rītausmai dega gaisma un skanēja soļu dipoņa. Daži devās tālās pastaigās, lai izvēdinātu plaušas un smadzenes, citi nepārtraukti indēja savas iekšas ar nikotīnu un kofeīnu, jo spēja strādāt tikai uzbudinājuma stāvoklī.

«Zini, kad es jūtos vislaimīgāks?» kāds zinātnieks viņai reiz bija atzinies. «Kad būtu jāstrādā, bet es lāpu slinkumu. Tad atpūta sagādā vislielāko baudu. Toties likumīgajā atvaļinājumā parasti garlaikojos un vienmēr paķeru līdzi kādu darbiņu — nerēķinoties ar visiem sievas kreņķiem.»

Cik nebija dzirdēts atpūtnieku sievu pārmetumu un traģisku nopūtu!

«Ja jau tu par sevi nerūpējies, būtu vismaz padomājis par ģimeni. Ko mēs bez tevis iesāksim?»

Vasarā sievas diezgan ātri nomierinājās — rītus pa­vadīja pludmalē, pēcpusdienās lūdza Astru parādīt la­bākās ogu un sēņu vietas. Un prasmīgākas pavadones viņas nebūtu atradušas visā Priežciemā. Tiesa, uz savu slepeno beku plantāciju meitene nevienu neveda, tomēr pilsētnieces mulsa arī gaileņu silos un zemeņu laukos. Pateicības uzplūdā kāda kaislīgā sēņotāja mēģināja iebāzt viņai kabatā salocītu desmitnieku.

«Nopērc konfektes! Un vēlreiz paldies par visu.»

Astra apjuka un rupji atgrūda roku.

«Es dzeramnaudu neņemu!» Viņa pagriezās un pameta sievieti uz meža takas.

Savu rupjību nožēloja nākamajā dienā, kad aizbraukušo atpūtnieku istabā atrada sev adresētu vēstuli un paciņu.

«Nepieminiet ar Jaunu un pieņemiet mazu suvenīru kā talismanu veiksmīgai sēņošanai.»

Vīstoklī bija daždažādiem vārdiem izraibināts trikotāžas krekls ar asinssārtiem burtiem veidotu love sirds rajonā. Kaut arī Astra skolā bija mācījusies vācu valodu, viņa tomēr zināja, ka angliski tas nozīmē mīlestību, bet cerēja, ka māte to nesapratīs, jo ļoti gribējās tūdaļ vilkt mugurā glīto apģērba gabalu.

Šo pirmo dāvanu Astra labi atcerējās tāpēc, ka tās dēļ sākās viņas domstarpības ar māti. Dievbijīgā atraitne, kas svētdienās centīgi dziedāja baznīcas korī, nekādi nespēja samierināties ar to, ka meita staigā apkārt kā tāds pārvietojams afišu stabs, piesaistot ļaužu uzmanību nevis ar tiklumu, bet ar tik laicīgiem reklāmas paņēmieniem. Nesaskaņas pārauga atklātā konfliktā, kad Astra reiz atļāva Oļegam pavadīt sevi līdz mājām un pat aicināja puisi istabā. Nē, tādu apgrēcību māte necietīs, tad labāk izsaukt tā kunga dusmas par cietsirdību pret pašas bērnu.

«Ka viņš kāju pār manu slieksni vairs nespertu — šis gaišmatainais pavedējs! Ja vēlreiz nāksiet kopā, durvis neatvēršu, dievs ir mans liecinieks!»

Toties viņai nebija nekādu iebildumu pret to, ka Astra nekad nepārradās no darba ar tukšām rokām. Treknās viras samazgas noderēja cūka-i, kāds cukura grauds — tru­šiem, zupas kauls — mājas sargam, kurš zivju ķidas jau sen atēdies.

Šķita, ka mātes bardzība ir piespiedusi meitu atgriezties uz pareizā ceļa. Patiesībā Astra tagad katru vakaru pārnāca mājās tikai tāpēc, ka viņas veļas un darbarīku kambarī nakšņoja Oļegs Davidovs. Un tiešām — ko lai ziemas laikā iesāk kinomehāniķis, kuram tajā pašā Priež- ciemā paredzēts arī dienas seanss? Nav jēgas dzīt mašīnu četrdesmit divus kilometrus līdz rajona centram un atpakaļ.

«Tā būtu valstiski nepareiza pieeja,» viņš starp diviem skūpstiem vārdoja Astru, cenzdamies maskēt savus in­tīmos mērķus. «Laid mani iekšā un paliec arī pati, es tev pāri nedarīšu.»

Iespējams, ka Astra būtu palikusi, ja šajā brīdī neizjustu līdzību ar tik bieži apdziedāto Ķemermiestiņa Anniņu. Pa­gāja vēl mēnesis, pirms viņa saprata, ka apsviedīgais kinomehāniķis, kas it kā rūpējās tikai par personiskiem labumiem, būtībā ir pāraudzis bērns bārdaina milža izskata. Bērns, kurš savās klejotāja gaitās meklē nevis piedzīvojumus, bet vienīgi laimi. Gribēdama viņam to sniegt, Astra pati kļuva laimīga.

Oļegs bija pirmais vīrietis viņas dzīvē, un Astra ļoti cerēja, ka arī vienīgais. Tapec jadara viss, lai patiktu puisim. Lāsumaino seju ar uzrauto degunu nepārtaisīsi, bet rudajiem matiem gan var piešķirt ugunīgu spīdumu un nogriezt laucinieciskās peļastes. Tāpat vairs nedrīkst ģērbties, kā pagadās.

Pirmo dāvanu Astra saņēma pret savu gribu. Taga

«Vai tad šī kleita ir labāka par to, ko jūs vakar valkājāt?» aicinata apbrīnot kārtējo pirkumu, Astra naivi vaicāja.

«Labāka? Diez vai. Bet katrā ziņā citāda,» skanēja atbilde. «Ja gribi sev piesaistīt vīrieti, jābūt allaž mainīgai. Mans vīrs, piemēram, to pat "nepamana, bet zemapziņā jūt, ka pēc katra mana pirkuma viņam darīšana ar citu sievieti. Un tas laulības dzīvei nāk tikai par labu, tici manai pieredzei.»