GUNĀRS CĪRULIS - MAGNOLIJA CĪRUĻPUTENĪ

— Vēl viens jautājums, biedri profesor… Vai viņam bija rokās kāds tīstoklis vai aktu vāki, kad jūs kopā izgājāt no bāra?

— Klausieties, jaunais cilvēk,— vai tikai neesat no profesora Berezinera kompānijas, ka tik uzstājīgi iztau- ! jājat mani? Ja Kundziņam atgadījies kas ļauns, neslēpiet patiesību!

— Viss kārtībā. Viņš vienīgi neatceras, kur atstājis svarīgu dokumentu, es cerēju, ka jums būs palicis atmiņā.

— Atmiņu valstībā katrs pats ir kungs un valdnieks. Pie labākās gribas nevaru jums palīdzēt.

— Iespējams, ka jūsu aspirants ko pamanījis?

— Uldis Vecmeistars?… Cik varu spriest pēc uzrakstītā, viņš tālāk par savu degunu neko nesaredz. Vai zināt, kāds ir mūsdienu analfabētisms? Cilvēki prot gan lasīt, gan rakstīt, bet nedara ne vienu, ne otru.

— Paldies, biedri profesor!— Priedītis grasījās piecel­ties.

— Jūs esat ļoti bikls. Gribat aiziet, neizstāstījis savu biogrāfiju… Tas taču visizplatītākais hobijs. Sen nebiju bijis Latvijā, tādēļ neesmu īsti iegaumējis jūsu modernos jaunvārdus — visus šos «vaļaspriekus» un «gaisotnes», «segumus» un «labestības»… Manā laikā «aizlika priekšā kāju», tagad «paklupina», bet cietušajam no tā vieglāk nekļūst.

Būtu nepieklājīgi neizteikt Vobļikovam komplimentu par latviešu valodas zināšanu. Diemžēl uzslava pavēra jaunas daiļrunības slūžas:

— Daži krāj suvenīrus. Es uzskatu, ka šīs piemiņas lietiņas nespēj aizstāt piemiņu. Un, tā kā nekad neesmu

bijis tūrists un arī nebūšu, no katras vietas pārvedu tautu lielāko bagātību — valodu. To manā kolekcijā jau četrpadsmit… Nu labi, jaunais cilvēk, skrieniet, jūsu darbā panākumi laikam vairāk atkarīgi no kājām nekā no galvas, kaut gan sena gudrība iesaka: «Lēnāk brauksi, tālāk tiksi.»

Pēdējoreiz iedzēlis Priedītim, Vobļikovs sirsnīgi pa­kratīja viņa roku un novēlēja sekmes darbā, ģimenes un arī personiskajā dzīvē.

Perovas istabā diemžēl neviens neatsaucās, tāpēc Prie­dītis nokāpa stāvu zemāk un pieklauvēja pie Rūtas Grošas durvīm. Arī šeit viņu neviens neaicināja istabā, bet iekšā šalkoja ūdens, un Priedītis nekautrēdamies iegāja. Viņš drīkstēja to atļauties, jo Grošu pazina sen — sākumā kā kaimiņu skuķi, kas labprāt palīdzēja pirmziemniekiem tikt galā ar mājas uzdevumiem, tad kā rneiču, kuru gandrīz katru vakaru redzēja tumšajā kāpņu telpā skūp­stāmies ar izstīdzējušu jaunekli, vēl pēc tam kā Rūtastanti, kas bieži nāca aizņemties sāli un sērkociņus, jo nekādi nespēja apgūt patstāvīgas saimniekošanas iemaņas. Bet tagad? Bija pagājuši seši gadi, kopš Priedīši no savām komunālajām istabām bija pārvākušies uz atsevišķu dzī­vokli citā pilsētas rajonā, un nu, sastapdams Rūtu Priež- ciemā, Imants īsti nezināja, kā viņu uzrunāt — ar «tu» vai ar «jūs».

Istaba šķita tiešs Vobļikova apartamentu pretstats. Vi­sur mētājās sieviešu tualetes piederumi. Uz krēsla at­zveltnes bija nomestas biksītes un krūšturis, bet sau­ļošanās kostīms gulēja uz rakstāmgalda starp krēmu kārbiņām, nagu lakas pudelītēm, losjona flakoniem, skrop­stu tušas dozītēm un dezodorantiem.

Aiz muguras atskanēja soļu švīkoņa. Priedītis pagriezās un ieraudzīja Rūtu. Viņa bija ietinusies baltā frotē palagā, un seja bez smiņķa sargslāņa izskatījās pārsteidzoši jau­navīga. Ātri aplēsis, ka viņai jau ap trīsdesmit pieciem gadiem, Priedītis nespēja slēpt apbrīnu.

— Domāju, ka apkopēja,— Rūta līksmi iesaucās. — Cik jauki, beidzot sadomāji mani apciemot! Un tieši šodien, kad pirmoreiz jūtos kā atvaļinājumā. Sēdies!

Priedītis piesliciināja viņai čības un ērti iekārtojās at­zveltnes krēslā.

— Vai drīkst pīpēt?

— Piedāvā man arī!

Viņi aizsmēķēja, tad Priedītis ievadīja sarunu ar tiem pašiem vārdiem kā nupat pie Vobļikova:

— Atnācu aprunāties par Viktoru Kundziņu.

Rūta ievilka dziļi dūmu, aizvēra acis un izpūta tievu strūklu. Bet atbildēt nesteidzās. Kad Priedītim jau šķita, ka viņa nolēmusi laist šos vārdus gar ausīm tomēr klusi apvaicājās:

— Un ko tu par viņu domā? Vai ieteiktu iziet pie Kundziņa par sievu?

— Vai tad viņš ir ņēmējs? Piedāvā sirdi un roku?

— Ko tu taisi lielas acis, vai tad nekā neredzi? Es pat tev varētu sagrozīt galvu, ja vien neatcerētos, kā skraidīji pa pagalmu īsās bikšelēs…

— Nopietni — viņš tevi bildināja?

— Pagaidām ne. Bet mēs, sievietes, to nojaušam, pirms vīrieši līdz galam izdomājuši. Būtu pamājusi ar mazo pirkstiņu, viņš jau vakar atklātu savas jūtas.— Un Rūta pašapzinīgi pasmaidīja.

— Par vakardienu runājot,— Priedītis ātri pārgāja uz nāciena mērķi, jo mīlestības jautājumos neuzskatīja sevi par lietpratēju,— vai tu neatceries — viņam bārā bija līdzi doktora disertācija?

— Ar kaut kādu mapīti viņš visu laiku noņēmās kā ubags gar maizes kuli… Beigās kļuvu pavisam nervoza.

— Un tāpēc tik agri aizgāji?

— Mani aizvainoja viņa skopums. Esmu pieradusi pie svinībām, kur nepārtraukti paukšķ šampanieša korķi. Bet šis cienāja mani ar skābuli, pats dzēra tēju un runāja par dvēseļu radniecību.

— Un tad tu vēl prasi man padomu! Braucam lejā iedzert kafiju — tās pašas vecās draudzības vārdā.

— Tur tas joks, ka man Kundziņš patīk.— Rūtas zilajās acīs iegūla siltums.— Viņš ir tik neaizsargāts, tik aiz­kustinošs. Un tik ļoti atgādina manu tēvu.

— Tad preci viņu, ko vēl gaidi!—Priedītis jutās kā vējrādis svešu jūtu viesuļvētrā.

— Varbūt tieši šī līdzība mani biedē,— ar viņai vien zināmu loģiku sūdzējās Rūta.— Atkal būs jāauklējas kā ar zīdaini, jāupurē personiskās intereses, jo viņa darbs, protams, svarīgāks par visām manām kinoskatēm, re­cenzijām un intervijām… Zini, tagad man šķiet, ka līdzši­nējo dzīvi esmu nodzīvojusi nepareizi. Vajadzēja gādāt tēvam mazdēlu, tas viņu turētu pie dzīvības daudz stiprāk nekā visa mana aprūpēšana.

— Emancipācijas medaļas otrā puse. Bet es skatos: vēl nekas nav nosebots.— Tu šo laimi vari nest Kundziņam, ja vien viņš nav par vecu.

— Mani biedē laulības ikdiena, nevis iknakts… Es šos zinātniekus pazīstu kā savus piecus pirkstus — viņi ir stipri ar nevarību un neizdarīgumu. Ja jau iziet pie vecāka vīra, tad gribas, lai viņš tevi lutina, nolasa no lūpām katru vēlmi, nevis otrādi.

— Tu taču neceri, ka izdosies mīlestības svaros no­dibināt līdzsvaru,— -Priedītis atkārtoja mātes iemīļoto frāzi.— Un vispār — šajā jomā neesmu tev nekāds kon­sultants. Atnācu, lai palīdzētu Kundziņam.

— Sūta tevi par starpnieku?— Rūta nicīgi vaicāja. — Tipiski…

— Viņš iekūlies tādās nepatikšanās, ka laikam aizmirsis, vai tu vispār esi šai pasaulē vai neesi.

— Kāpēc uzreiz to neteici? Es tūlīt!

Rūta uzvilka peldmēteli un izsteidzās no istabas.

* * *

Perovas istabas durvis vēl arvien bija aizslēgtas, un Priedītis nolēma pameklēt pludmalē. Sev viņš nebaidījās atzīties, ka patiesībā 'dzen pēdas nevis diezgan noslē­pumainajai disertācijai, bet daiļajai Irai, kuras pievilcību vērtēja augstāk par visiem zinātnes atklājumiem. Nekur tālu viņa nevarēja būt — parasti Tatiņa noenkuroja savus spaiņus un lāpstiņas tuvējās kāpas smiltīs.

Vestibilā viņš ieraudzīja Guntu iznākam no kinozāles, kur viņa bija aptaujājusi apkopējas un oficiantes.